...visticamāk, ka pludmales volejbola turnīrā vēl ilgi nespēlētu neviens no Latvijas pāriem.
Genādijs Samoilovs,jeb Smilšu Lauva, kā viņu pašos šā sporta veida pirmsākumos Latvijā astoņdesmito gadu beigās dēvēja šajā sabiedrībā,izaudzinājis un arī piespiedis savu dēlu Aleksandru un viņa pārinieku Mārtiņu Pļaviņu noticēt saviem spēkiem un meistarībai, un rezultāts ir acīmredzams – olimpiskajā turnīrā viens no 24 pāriem ir latvieši.
Kad astoņdesmito gadu beigās Jūrmalas pludmalēs tikai pamazām sāka organizēties pludmales volejbola turnīri, Genādijs Samoilovs bija viens no pirmajiem, kurš regulāri uz paklāja izsauca tālaika Radiotehniķa meistarkomandas spēlētājus. Vienmēr saulē labi iedegušais Samoilovs nebija nekāds lielais volejbolists, un meistari labprāt pieņēma viņa izaicinājumu uzspēlēt uz kādu alus pudeli vai simboliskiem rubļiem. Sak", parādīsim, kurā vietā ziemo vēži. Vēžus parādīja Samoilovs, jo spēlēt volejbolu smiltīs nav tas pats, kas dzīt naglas pretinieku laukumā klasiskā volejbola grīdas dēļos. Bīčā ir pavisam citi noteikumi; tur pa priekšu iet viltība un tikai pēc tam fiziskais pārspēks pār pretinieku. Samoilovam šīs viltības un sportiskās nekaunības bija atliku likām, un, ja pirms divdesmit gadiem pludmales volejbols būtu olimpiskajā programmā – olimpiskajā programmā tas iekļauts 1996. gadā Atlantā –, ja Latvija toreiz jau būtu uz brīvām kājām, kas zina, cik tālu būtu aizspēlējies Genādijs...
Kad tēvs lielajiem volejbolistiem mācīja, kā volejbols spēlējams smiltīs, kaut kur pa maliņu skraidīja pavisam sīks puika Aleksandrs, bet vēl kaut kur – Mārtiņš Pļaviņš. Pludmales volejbols pamazām sāka apgūt pasaules skaistākās pludmales, pamazām apauga ar popularitāti; parādījās nauda, starptautiskā volejbola federācija sāka veidot Pasaules kausa izcīņas seriālus, kuros ik pa brīdim parādījās arī kāds latvisks uzvārds, taču neviens pāris ilgāk par dažiem turnīriem kopā nenoturējās un neviens šai spēlei nepievērsās nopietnā līmenī. Šķiet, tas ir tikai loģiski, ka tieši Samoilovam vecākajam pirms četriem gadiem radās pārliecība, ka ir pienācis laiks pamest seklo Latvijas pludmaļu smiltis un meklēt dziļākus ūdeņus. Pa rokai bija dēls Aleksandrs – jau bija paspējis patrenēties basketbolā, taču tēva gēni bija spēcīgāki, un padsmitgadniekam nebija variantu: jāmeklē pāris un jāiet lielajā pasaulē.
"Pirms pieciem gadiem tēvs piedāvāja Mārtiņam uzspēlēt kopā ar mani, un tā mēs esam kopā līdz pat šai dienai. Tas notika augustā Ventspilī, Latvijas čempionāta laikā, kad Mārtiņš spēlēja kopā ar Raimondu Vilmani, bet es pirmo un pēdējo reizi kopā ar tēvu. Vairāk ar tēvu kopā neesam spēlējuši. Viltības viņā joprojām ir atliku likām, taču tēvs vairs nav tik jauns, un nav jau viņam arī fiziskais tik labs. Tad arī treneris izrunājās ar Mārtiņu, un jau septembrī piedalījāmies pirmajā turnīrā. Un savam vecumam nospēlējām ļoti labi. Sākām kopā trenēties un jau nākamajā gadā uzvarējām Eiropas U-20 čempionātu. Tad uzvarējām arī citus sava vecuma čempionātus un sākām domāt par kaut ko nopietnāku. Tēvs bija pārliecināts, ka mēs varam kaut ko sasniegt. Uun ej nu pretojies tēva teiktajam – jāiet un jādara. Droši varu teikt: ja nebūtu mana tēva, mēs līdz Pekinai nemaz nebūtu tikuši, un jādomā arī, ka tik nopietnā līmenī nemaz nespēlētu," pašus lielā ceļa pirmsākumus atceras Aleksandrs.
Ceļš uz Pekinu abiem jaunekļiem nebija pastaiga pa "Jaunā viļņa" zilo paklāju – divu gadu garumā vajadzēja iekļūt 24 labāko pāru pulkā, un knapi divdesmit gadu vecumu pārsniegušajiem volejbolistiem tas bija liels izaicinājums. It sevišķi, ja pludmales volejbols visaugstākajā līmenī vairāk ir domāts pieredzējušiem večiem, nevis tik zaļiem puikām kā Aleksandrs un Mārtiņš. Lai tiktu olimpiešu kārtā, ar talantu un gribēšanu ir par maz – vajadzīga arī nauda, lai apceļotu visus pasaules nostūrus, sākot no Austrālijas un beidzot ar Brazīliju. Latviešu puikas vēl nav tik spēcīgi, lai varētu atļauties izlaist kādu no posmiem: divu gadu laikā spēlēts un punkti krāti 28 Pasaules kausa izcīņas posmos. Salīdzinājumam: olimpiskā ranga līderiem amerikāņiem Rodžeram/Dalhauzeram pietika ar divpadsmit posmiem...
Tieši ar ranga līderiem Samoilovam/Pļaviņam būs jāmērojas spēkiem pirmajā mačā Pekinā. Paši volejbolisti šo amerikāņu pāri raksturo kā vienu no spēcīgākajiem visā pasaulē. Ne tikai tāpēc, ka rangā viņi ir pirmie, bet arī pēc parādītās spēles kvalitātes. Pārējie divi pretinieki arī rangā ieņem augstākas vietas, taču ne bez cerībām uz uzvarām – šveicieši Heijers un Hoišers (Pasaules kausa posmos spēlē kopš 1995. gada), un argentīnieši Konde/Baraketi (abi pludmales volejbola apritē ir kopš deviņdesmito gadu sākuma) rangā iekārtojušies līdzās - attiecīgi 12. un 13. vietā.
"Uzskatu, ka ar izlozi mums ir paveicies. Bez komentāriem ir amerikāņi, bet pret šveiciešiem un argentīniešiem mēs varam spēlēt un arī uzvarēt. Tāpat arī – zaudēt. Mums ir labas iespējas izkļūt no grupas," olimpiskajam pārsteigumam gatavojas Samoilovs juniors.