Pagājušās nedēļas sākumā par braucēju uz 30. Eiropas meistarsacīkstēm telpās Turīnā netika nosaukts Latvijas 800 metru skrējējs Dmitrijs Jurkevičs.
Viņš pēdējās sezonās strauji progresē, ar labiem panākumiem startējis ziemas sezonā un par gandrīz divām sekundēm pārspējis Latvijas Vieglatlētikas savienības noteikto normatīvu dalībai Itālijā. Aicinājām Dmitriju dalīties pārdomās par līdz šim iespēto, mājās palikšanas cēloņiem un nākotnes iecerēm.
Kā tu nonāci vieglatlētikā?
– Piedzimu Daugavpilī, nodzīvoju tur līdz 18 gadiem. Kad pabeidzu vidusskolu, nopietnāk sāku domāt par treniņiem un sporta karjeru. Tā kā Daugavpilī nav īpaši labi apstākļi treniņiem, sāku mācīties Latvijas Universitātē un sportot Rīgā.
Vai esi nodarbojies arī ar citiem sporta veidiem?
– Agrāk nodarbojos ar basketbolu pie trenera Nikolaja Romaņenko Daugavpilī. Basketbols patika, bet pietrūka precizitātes metienos. Patika arī skriet. Mans tētis Romualds Jurkevičs ir vieglatlētikas treneris, un viņš ieraudzīja, ka man ir dotības skriešanā, un sāka mani individuāli trenēt. 15 gados izskrēju Latvijas rekordu zēniem, pēc tam arī visās nākamajās vecuma grupās, ieskaitot juniorus. Vidusskolas pēdējos gados sāku domāt, ka vajadzētu pilnībā pievērsties sportošanai, un par primāro no šā brīža uzskatīju vieglatlētiku.
Par Latvijas rekordu pieaugušajiem neesi domājis?
– Pagaidām domāju par U23 rekorda labošanu [pašlaik pieder Viktoram Lācim – 1:46,07]. Bet, protams, nākotnē ir tāds mērķis.
Uzreiz sāki skriet 800 m vai sāki ar kādu citu disciplīnu?
– Sāku ar 400 metriem, jo sprints padevās. Mans personiskais rekords 400 metros ir 48,35 s, ko sasniedzu jau 18 gados. Tagad es varbūt izskrietu no 48 sekundēm, bet esmu vecāks – man jau ir 22 gadi. Kad biju jaunāks, biju asāks. Tomēr vizītē pie dakteres, kura veica veselības stāvokļa izpēti, izrādījās, ka man jādomā par sirds stiprināšanu. Tā kā treneris vispirms domāja par veselību, tikai pēc tam – par rezultātu, sākām vairāk trenēt izturību. Tāpēc kritās ātrums. Divus gadus es veltīju tam, lai iegūtu izturības bāzi. Tagad spēju attīstīt diezgan lielu ātrumu, pulsam saglabājoties zemam. Tāpēc kļuva vieglāk arī trenēties.
Redzēju, ka tu pagājušajā gadā sacensībās skrēji gan 400 metrus, gan 1500 metrus. Kā tu izlem skriet distanci, kas nav tava pamatdisciplīna?
– Sezonas sākumā es vairāk skrienu 400 metrus un pusotru kilometru. Pusotrā kilometrā gan man bija tikai pirmais vai otrais starts karjerā.
Toties bija labs rezultāts: trīspadsmitais labākais Latvijas visu laiku labāko skrējēju sarakstā (3:44,23) un tikai 3,55 sekundes sliktāk par Ērika Barkovska Latvijas rekordu.
– Es zinu, kā es varu noskriet. Tāpēc nevaru teikt, ka biju apmierināts ar rezultātu. Bija taktiskas kļūdas. 1500 metru skrējienu veicu galvenokārt treniņa nolūkos, lai sagatavotos 800 metriem. Par 400 metriem arī varu teikt to pašu. Skrienot šo distanci Jēkabpilī un Valmierā, galvenokārt to uzlūkojām kā treniņu.
400 metrus skrien ātrumam un pusotru kilometru – izturībai?
– Varētu tā teikt. Domāju, ka es pusotru kilometru varētu skriet labi, bet es tam pagaidām neesmu gatavs psiholoģiski. Gribas no sākuma noskaidrot, ko spēju 800 metros, un tikai tad pievērsties 1500 metriem. Domāju, ka 800 metrus es varu noskriet daudz labāk. Ja tā nedomātu, beigtu trenēties.
Visu rakstu lasiet 3. marta izdevumā