Divi olimpiskie sudrabi, pasaules čempionāta junioriem zelts un sudrabs, sudrabi un bronzas Eiropas U23 čempionātos, vēl neliela kaudzīte ar medaļām jauniešu čempionātos un olimpiskajās spēlēs – šāda ir Latvijas šķēpmetēju kluba vizītkarte, kas sākta aizpildīt pirms piecpadsmit gadiem.
Šodien, kad šķēpa metēji no pēdējām divām olimpiādēm mājās pārveduši divus sudrabus, neticami, ka uz simtgades spēlēm Atlantā (1996) vispār nebija neviena metēja, kurš pat pietuvotos olimpiskajam normatīvam,par dalību spēlēs nemaz nerunājot. Un tas bija valstī, kur agrākajos gados izauguši trīs olimpiskie čempioni tieši šķēpa mešanā...
Pirms piecpadsmit gadiem...
Deviņdesmito gadu sākumā pašmāju šķēpmešana bija nolaista līdz kliņķim: kā tas var būt, ka valstī, kurā izauguši trīs olimpiskie čempioni, nav neviena spējinieka, kurš varētu izpildīt pat olimpisko normatīvu un aizbraukt uz simtgades spēlēm Atlantā? Šodien, pāršķirstot pēdējo gadu šķēpmetēju sauso statistiku un saskatot izcīnītās medaļas, mati ceļas stāvus, ka 1994. gadā šķēpa mešana bija tajā pašā situācijā, kur šodien ir visa valsts – dziļā pēcpusē! Situācija pamatīgi aizskāra vēl agrāko gadu valsts meistari šajā disciplīnā un tā laika Sporta pārvaldes otrā cilvēka Vallijas Draugas pašcieņu: ņemam rokās šķēpus (toreiz bruģakmeņiem tika ļauts dusēt Vecrīgas ielās) un taisām revolūciju. Vallijai pie viena galda nosēdinot tuvākos draugos un domubiedrus, tiek nodibināts Latvijas šķēpmetēju klubs, un viens no dibinātājiem ir arī "Sporta Avīzes" hokeja apskatnieks Jānis Matulis. Zemos starta blokus klubam izsniedz vieglatlētikas savienība – tūkstoti dolāru. Nopietnāka injekcija tiek saņemta no Sporta pārvaldes budžeta (5000 latu). Zaļā gaisma ir iedegta, un kas no tā visa ir iznācis, redzam tabulā: sākot ar diviem olimpiskajiem sudrabiem un beidzot ar Eiropas jaunatnes olimpisko dienu medaļām. Vienvārdsakot, medaļas krājas krietnās kaudzītēs, un, kā šodien smej LŠĶ prezidente Drauga, kaimiņi lietuvieši pat nejautājot, kā pie mums klājas šķēpraižiem. Pašsaprotami, jo, ja ir raža, tad sējējiem ir par ko un ko sēt. Leišmales acis kļūst lielas, uzzinot, ka šodien prezidente šķēpus ir gatava nomainīt pret bruģakmeņiem – 1994. gada kliņķis jau ir deguna priekšā, un, kāpēc tā noticis, vainīgie nav tālu jāmeklē.
Iemesls, kāpēc tiek skandināti trauksmes zvani, šodien ir pierasts – līdzekļu samazināšana. Pērn klubam no Izglītības un zinātnes ministrijas tika nepilni 70 tūkstoši, šogad – knapi 50 tūkstoši latu. Pagājušajā gadā šķēpmešanas attīstības programmai tika atlicināti nepilni 20 tūkstoši, šogad par ceturtdaļu mazāk. Plus vēl biedru naudas pieci lati – un tie arī ir visi LŠĶ finansējuma avoti. Matemātika ir vienkārša: šogad klubam, kurš vistiešākajā veidā ražo visas raudzes medaļas, valsts ir iedalījusi 65 tūkstošus ar asti latu.
"Es neuztraucos par mūsu lielajiem: par Vadimu Vasiļevski, par Aināru Kovalu, par Sintu Ozoliņu. Visi viņi ir olimpiskajā vienībā un viņiem finansējums ir nodrošināts. Mani uztrauc nākamo Vasiļevsku un Kovalu liktenis. Kas notiks ar viņiem? Pagājušajā gadā mūsu apritē bija ap 400 jauno šķēpmetēju no visas Latvijas. Klubs katru gadu rīko vismaz piecas sacensības, mēs rīkojam seminārus, nometnes. Atsaucība ir milzīga. Rīkojot nometnes vai sacensības reģionos, savu iespēju robežās mums palīdzību sniedz pašvaldības, taču gada laikā tā nepārsniedz 500 latu... Saviem audzēkņiem palīdzam ar inventāru un to dodam pat mūsu zvaigznēm, kas ir olimpiskajā vienībā, labākajiem tiek kāds nieks stipendijai. Sistēma ir iekustināta, tā dod rezultātus, bet šodien viss draud sabrukt, un pats skumjākais, ka valsts un sporta augstākajās iestādēs par mums nav nekādas daļas. Man gribas skaļi kliegt, ka, samazinot budžetus, netiek veikta nekāda analīze. Ja no augšas ir dota pavēle, tad mūsu funkcionāri pakalpīgi izpilda un nogriež visiem! Uzsveru – bez darba analīzes. Esmu lūgusi izglītības ministrijai, lai tā izvērtē mūsu darbu. Esmu lūgusi olimpiskajai komitejai, lai arī tā izvērtē mūs darbu, bet pretī saņemu apmierinošus smaidus un spoguļošanos medaļu spožumā. Nekādas reakcijas! Un funkcionāri vēl nekaunas pacelt karogu, ka raug, cik pareizas sistēmas izdomājuši, lai gan paši ne pirkstiņu nav pakustinājuši! Nolaižas rokas, redzot šādu netaisnību," izmisumu nespēj noslēpt kluba prezidente Vallija Drauga.
Sporta tārps – Rīga
Valstij sports interesē tikai tad, kad iespīdas medaļas, bet ar kādiem līdzekļiem tie sasniegti – tas zem astes. Ja valstij ir vienalga, tad jāiet pie valsts valstī jeb uz Rīgas domi. Arī šī iestāde šķēpmetējiem nav sveša, bet to atceras nelabprāt. Par domes attieksmi pret šķēpa mešanu pirms trim gadiem rakstīja kolēģis Egīls Jurisons:
"Ziemā ar Jāni Lūsi devāmies uz domi pie Baibas Brigmanes un palūdzām finansiāli atbalstīt olimpisko čempionu kausa izcīņas mačus. Gribējām uzaicināt ciemos pāris labāko treneru no šķēpmetēju zemes Somijas, lai dalītos pieredzē ar kolēģiem Latvijā. No domes prasījām 3000 latu. Ļoti patīkama saruna bija, nosēdējām stundu pie Brigmanes kundzes un šķīrāmies savstarpējā sapratnē. Taču rakstisku atbildi neesam saņēmuši līdz šai dienai. Toties neoficiāli dabūjām zināt, ka tajā pašā sēdē, kurā nolemts šķēpmetējus neatbalstīt, dome piešķīrusi daudz lielākas summas dažādiem hobija sporta viediem – Dakaras rallijreidam, gaisa balonu festivālam u.c. Šķēpmetējiem – ne santīma," Jurisons citē Valliju Draugu.
Jā kādam šķiet, ka Rīgas domē pa šiem gadiem kaut kas ir mainījies, labāk par to nedomāt. Joprojām pa domes gaiteņiem klīst cilvēks vestē, Kārlis Villerušs, kurš tad arī spaida sporta naudas pogas. Viendien domē sadarbības partnerus saskatīja olimpiskais vicečempions, starp citu, rīdzinieks, Vadims Vasiļevskis, taču – kā gāja, tā atnāca. Labāk nebūtu spēris kāju pāri šīs mājas slieksnim. Saticies ar Rīgas vienaldzību, Vasiļevskis svītrojis savu sportisko piederību galvaspilsētai un turpmāk pārstāvēs Jēkabpili. Nekādi dižie latu kalni Jēkabpilī Vasiļevski nesagaida, taču tur ir pavisam cita attieksme pret viņu. Un ne jau naudas daudzums nosaka palīdzības vērtību.
"Esam centušies saviem labākajiem sportistiem atrast sponsorus. Summas ir smieklīgas – kādi četri tūkstoši latu. Kā pret sienu, nekādas atsaucības. Mēs paši smejamies, ka esam ļoti lēti, taču sponsori nedod pat pašu mazumiņu. Lai klubs sekmīgi attīstītos, esam parēķinājuši, ka gadā mums pilnīgi pietiktu ar 100 tūkstošiem latu. Tad Murjāņos nonākušajiem šķēpa metējiem dienā nebūtu jāiztiek ar trīs latus mazu ēdināšanas naudu. Tomēr mēs esam kā nezāles, kas neiznīkst," optimismu cenšas saglabāt LŠĶ valdes priekšsēdētājs Anrijs Lūsis.