Dažkārt gadās arī tā: sportists izcīna olimpisko godalgu, taču mājās atgriežas ar vilšanos, ka nav nostartējis vēlamajā līmenī.
Aptuveni tā var raksturot Viktora Ščerbatiha izjūtas par Pekinas olimpiskajām spēlēm. Tomēr medaļa paliek medaļa, un vietu labāko sešniekā Šcerbatihs ir godam nopelnījis, kaut gan no pērn iegūtās pirmās vietas sanācis atvadīties.
2008. gada augustam vajadzēja kļūt par Ščerbatiha karjeras kulmināciju. Katrā ziņā tik lielas iespējas kļūt par olimpisko čempionu viņam līdz tam nebija un visticamāk arī nebūs. Pēdējā laikā Viktors bija guvis lielu pārliecību par savu varējumu, piecus gadus pēc kārtas kļūdams par Eiropas čempionu un 2007. gadā uzvarēdams arī pasaules meistarsacīkstēs, turklāt Pekinā smagsvari bija palikuši bez galvenā favorīta uz zelta medaļu – bez iepriekš neuzvaramā irāņa Hoseina Rezazadē.
Olimpiskā sudraba medaļa Ščerbatiha kolekcijā bija jau kopš Atēnām, tātad Pekinā viņam varēja būt tikai viens mērķis: zelts. Nebija tā, ka šo zeltu kāds būtu garantējis Latvijas smagsvaram, tomēr reāli vērtējot, zemāk par trešo vai ceturto vietu viņš varēja būt tikai tad, ja kādā no veidiem nepaceltu nevienu no trim piegājieniem.
Šobrīd nav vērts zīlēt, kurā vietā būtu Viktors, ja nenotiktu pārpratums ar neizmantoto grūšanas piegājienu. Arī bronza ir pietiekami labs atalgojums par daudzos gados ieguldīto darbu. Turklāt nav ļaunuma bez labuma: ja Ščerbatihs būtu kļuvis par olimpisko čempionu, varbūt tagad mēs runātu par viņa atvadu sacensībām, toties šajā situācijā 34 gadus vecais dobelnieks ir nolēmis cīnīties tālāk. Pāragri spriest, vai Viktors aizvilks arī līdz Londonai, taču tas nav neiespējami.
***
Pekinas olimpiskās spēles
SMAGSVARI (virs 105 kg)
1. Matiass Šteiners Vācija 461 kg (203+258)
2. Jevgeņijs Čigiševs Krievija 460 kg (210+250)
3. Viktors Ščerbatihs Latvija 448 kg (206+242)
4. Artjoms Udačins Ukraina 442 kg (207+235)
5. Ihors Šimčenko Ukraina 433 kg (201+232)
6. Rašids Šarifī Irāna 426 kg (196+230).