Lielu daļu savas olimpiskās zelta medaļas Māris Štrombergs novēlēja viņam. Izstājies no cīņas pēc pirmās kārtas, Pekinā Ivo Lakučs jau no malas varēja izgaršot pēdējo piecu gadu darba augļus – kopš brīža, kad BMX tika uzņemts olimpiskajā saimē, tas arī Latvijā ieguva jaunu iedvesmu, un devītā viļņa virsotnē uzšūpoja tieši izšķirošajā vasarā, kad letiņš paņēma Eiropu, pasauli un tad arī vēsturiskos pirmos olimpiskos laurus.
Tagad vilnis beidzot sasniedzis krastu un izmetis tajā gan Ivo, gan visu Latvijas BMX. Vai abi celsies un ies vienā virzienā –Lakučs neslēpj, ka par to vēl šaubās. "Ir lappuses, kuras var pāršķirt, un ir grāmatas. Man ir sajūta, ka šobrīd esmu nevis pāršķīris lapu, bet pabeidzis vienu pamatīgu grāmatu.".
Vai tagad, decembrī, kad tiek dalītas dažādas gada balvas un atzinības, patiešām tā arī jūties, ka BMX līdz ar Pekinas tramplīnu ir ielēcis starp Latvijā populārākajiem sporta veidiem, vai skaties uz to piezemētāk?
– Tas, par ko prieks: tagad vismaz varam pielikt gadam punktu! Iepriekš bija tā, ka līdz ar sportisko lietu beigām viss beidzās – savācām mantiņas, devāmies pa mājām, un pamazām sākām domāt jau par nākamo sezonu. Šoziem ir citādāk: uzaicinājumi uz dažādiem pasākumiem, balvu pasniegšanām, intervijām, fotosesijām. Varbūt ārišķības, taču ir tāda sajūta, ka pēc visa izdarītā tiek pielikts zināms punkts. Kopumā – teikšu, ka mums jau tas nebija kaut kas citādāks. Rezultāti mums ir bijuši visu laiku, un pie tā vairāk vai mazāk jau esam pieraduši. Protams, tāds notikums kā olimpiskās spēles visiem bija pirmoreiz, arī pasaules čempiona tituls, jau tas bija liels prieks. Tagad vienkārši tam uzmanību pievērsuši arī pārējie. Patīkami, ka cilvēki zina un atpazīst Māri. Ja kaut kur kopā ar viņu ej, baigi interesanti pavērot reakciju: klāt nenāk, jo nav taču pazīstami, bet baksta citu citu, taisa lielas acis, pārtrūkst kaut kādas sarunas. (Smejas.) Bet tā – mēs jau valmierieši no laukiem; tādi paši vienkārši vien esam palikuši kā līdz šim.
Nav bažu, ka šis viss ir tikai piecas minūtes slavas un ka neolimpiskais gads atkal nāks ar to pašu darbu, bet jau bez tās atzinības, kas varbūt nav pati būtiskākā un tomēr ir patīkama?
– Varbūt ne bažas, bet atbildība par to, ka šobrīd esam iznesuši priekšplānā savu sporta veidu un tagad tas būs daudz vairāk pamanāms. Nezinu, vai BMX tam ir gatavs. Esmu sava sporta veida patriots, un nevis tāpēc, ka pats ar to nodarbojos, bet gan tāpēc, ka tas patiešām ir labs – īpaši maziem bērniem. Pēc visa, kas notika šogad, daudzi grib ar to sākt nodarboties, bet reālā situācija ir tāda, ka reāli Latvijā nav, kur to varētu darīt, jo nav sistēmas, kas ļautu viņus ņemt pretī un audzināt. Šis ir īstais laiks, bet nevaram to izmantot. Negribam jau mēs tagad visus – ja pa visu Latviju atnāktu kādi 50 puikas klāt, būtu pilnīgi pietiekami. Par to man tiešām bažas – ka tas var noplakt, un tad jau būs viss nokavēts. Nav nekāds noslēpums, ka Latvijā tomēr valda sporta spēles, un tikai – uzsveru, tikai – olimpiskā medaļa var dot tādu iespēju. Pat pasaules čempiona tituls ne, kā mēs par to esam pārliecinājušies paši uz savas ādas.
Tieši tādēļ jautāju: vai šobrīd jūties tādā kā modīga aksesuāra lomā? TV šovi, prese, uz skatuves, uz "Arēnas Rīga" ledus...
– Kā es saku: atpūsties jau arī vajag. Un šī ir sava veida atpūta. Tā ir liela pieredze un arī pārbaudījums. Māris teic, ka viņš ir tas pats čalis, kas bija pirms tam. Jā, darbos viņš ir tas pats, bet šis ir pamatīgs pārbaudījums – vai arī domās viņam izdosies palikt tam pašam. Cik reižu viņam nav prasīts atkal un atkal atcerēties un izstāstīt tās emocijas: "Kā tu juties, ko tu darīji, kā atceries?" Tagad viņš pats tam vairākas reizes atkal un atkal ir braucis cauri, un varbūt viņam pašam sevī sāksies iekšējais dialogs: eu, tiešām – bija tā, un tad bija tā! Nekad par to nebiju domājis..." Var sanākt, ka viņš pārāk daudz sāks analizēt, ko un kā viņš dara, un balstīsies uz šīm emocijām. Tas nebūtu pareizi, visam vajadzētu būt automātiski. Tas arī vienīgais, kas mani šajā visā satrauc. Viņš saka, ka ir tāds pats, cenšas, bet intervijās jūtu, ka sāk piedomāt un jau grib kaut ko labāku pateikt. Aizdomājies, ielīdis dziļāk. Tas viņam var kļūt par traucēkli, bet tad jau redzēs – jāmācās ar to sadzīvot. Četri gadi – pa šo laiku būs jāizdzen laukā... (Smejas.) Tāpēc arī pirms olimpiādes medijus mazliet centos iegrožot un nelaist klāt visai tai mūsu lietai – vienkārši lai nesāktu domāt par to, ko un kā tu dari, lai tas nekļūst par primāro. Tobrīd tam jau bija jābūt iekšā, noslīpētam un neapstrīdamam.
Pieminēji emocijas... Šobrīd, izvērtējot visu notikušo par un ap Pekinas spēlēm, tu skaties ar tādām pašām acīm un emocijām, kā 22. augusta pēcpusdienā. Vai atklājušies kādi jauni vērtējumi?
– Es laikam tagad varētu atkārtot teikumu pa teikumam. Tas nebija vienas dienas notikums, nebija kaut kādu spontānu emociju izvirdums. Tās bija ilgu laiku nogulsnējušās emocijas un secinājumi. Skaļi neteicām, taču sapņos mums rādījās, ka to varam. Un, ja varam, tad varam tagad! Visam tam, kas tur notika un pēc tam tika pateikts – tam jau bija nopietns pamats. Protams, ar laiku sajūtas un secinājumi nosēžas, parādās kādas jaunas atslēgas. Biju uz treneru kvalifikācijas celšanas kursiem Amerikā, un cilvēki tajā pusē jau zinātniski nonākuši pie tā, ko mēs tikai uz prakses pamatiem esam secinājuši: jā, tā vajag. Sen tagad neesmu to braucienu redzējis un dziesmu dzirdējis, taču zinu – tiklīdz dzirdēšu, emocijās atkal būšu tur atpakaļ! Pēc olimpiādes gan biju pilnībā izsmelts gan kā sportists, gan kā treneris vai padomdevējs. Bija pilnīgs caurums.
Tas laikam nav nekāds jaunums: kad sasniegta sen nosprausta virsotne un viss patiešām izdevies, nereti pēc tam iestājas tukšums. Kā jums šajā ziņā? Tev, Mārim, Artūram?
– Esam tam tikuši pāri. Varbūt man ir mazliet citādāk: joprojām neesmu izšķīries uz vienu vai otru pusi. Jo tas prasīja ļoti daudz. Un tagad es zinu, ko tas maksā – nevis novinnēt, bet kaut vai tikt uz turieni un piedalīties. Mēs to pašu darbu būtu izdarījuši arī bez zelta medaļas, jo medaļa – tās jau bija tikai pēdējās 36 sekundes. Zinu, ko tas prasa gan trenerim, gan sportistam – būt pa vidu funkcionāriem, sponsoriem. Tā īstenībā ir grūta lieta...
Un tad rodas loģiskas pārdomas: vai parakstīt sev spriedumu vēl uz četriem gadiem.
– Tieši tā: spriedumu. Vēl neesmu ticis ar sevi skaidrībā, man vajag jaunu iedvesmu. Ar Māri ir citādi – viņš jau pirms olimpiskajām spēlēm bija nolēmis, ka brauks un izmēģinās sevi citur. Viņš uzvarējis gan Eiropas, gan pasaules čempionātos, un, paliekot šeit, tā jau būtu tikai atkārtošanās un tā pati ikdienas rutīna. Pasaules čempiona tituls pielika punktu lēmumam, ka nākamais solis ir Amerika – viņš pats grib pārbaudīt, kas tā ir par pasauli, iegūt jaunas emocijas. Savukārt Artūram pagājušais gads nebija tik veiksmīgs, un to saka arī viņš pats – Eiropā viņam neizdevās parādīt, visu laiku kaut kā pietrūka. Tāpēc viņam šeit vēl ir, ko pierādīt. Tādā ziņā esam atšķirīgās pozīcijās – Māris un Artūrs jau ir savās vietās, un zina, uz ko iet nākamajā sezonā. Es vēl svārstos, kaut gan – arī pamazām nonāku pie tā, ko vēlos. Ir lappuses, kuras var pāršķirt, un ir grāmatas. Man ir sajūta, ka šobrīd esmu nevis pāršķīris lapu, bet pabeidzis vienu pamatīgu grāmatu. Jau 2003. gadā domāju, ka BMX esmu sasniedzis visu, ko varu: Eiropas čempions, otrais pasaulē. Jau biju gatavs likt punktu, taču tieši tad kļuva zināms, ka BMX 2008. gadā būs olimpiādē. Ar vienu kāju jau biju prom, taču tad nāca šis izaicinājums un piecu gadu cikls, kad nostūmu visu pārējo malā un visu darīju tikai ar vienu mērķi: Pekina. Tagad tas ir beidzies, un man vēl jātiek skaidrībā, par ko būs nākamā "grāmata". Apzinos: ja esam pirmie čaļi, kas to olimpiādi vinnējuši, tad šāds un ne zemāks līmenis arī jāuztur. Tā ir atbildība nevis tikai pret pārējiem, bet vispirms pašiem sev. Un jāsaprot, ka nevaram tā vienkārši turpināt – vajag svaigas idejas, jaunus virzienus, jaunu vilni. Ja mums nebūs pašiem savu domu, ja mēģināsim atdarināt kādu vai kaut vai paši sevi, tas nebūs pareizais ceļš.
Tavs "agregātstāvoklis" ir neskaidrs, bet jūtu, ka tomēr velk uz palikšanu... Aiziet nav tik viegli, un svītra, ko Pekinā novilki visai konkrēti, sākusi izplūst...
– Par braukšanu lēmums ir pieņemts. Mans organisms ir noguris, un saprotu, ka nevaru. Es negribu mēģināt Amerikā un negribu braukt arī Eiropā, esmu noguris no šīs sistēmas. Gribas attīrīties no visiem pieradumiem, kas organismam pa šo laiku radušies; gribu, lai tas visu to aizmirst. Ja es pēc tam varēšu vēlreiz pacelties, tad varēšu, taču tam jau jābūt pilnīgi no jauna. Bet tagad turpināt skriet līdzi tajā vāveres ritenī nevēlos, man galu galā tūlīt būs 30 gadu. Attiecībā uz palikšanu BMX vispār, ir tā – tad es gribu redzēt kaut ko arī no citiem. Viens nav vilcējs, ar to ir par maz – vajag, lai būtu vēl ieinteresēti cilvēki, kas būtu gatavi rīkoties uzņēmīgi un ne tikai savās šaurajās interesēs. Svarīgi, lai mēs nebūtu pieticīgi: nevis finansiālā ziņā, bet ar savām ambīcijām un rīcību. Mums ir jāparāda, ka gribam turpināt būt paši labākie! Piemēram, man pašam galvā šobrīd ir šāda doma: es gribu redzēt Rīgā nevis vienkārši trasi, bet trasi, kurā būtu iespējams braukt 12 mēnešus gadā. Latvija ir to pelnījusi. Nevajag daudz, vajag tikai vienu, un mēs atkal būsim pirmie pasaulē! Labi, varbūt Amerikā ir cits klimats un iespējas, bet Eiropā mēs noteikti būtu pirmie, kam ir sava trase zem jumta: kur pašiem trenēties, citus uzņemt, dot iespēju braukt bērniem un studentiem. Es pilnīgi to redzu, iztēlojos, un tas būtu pamatīgs sveiciens pārējiem, sak", skatieties, veči, mēs patiešām esam pirmie, nevis kaut kādi tur "vieni no". Tas ir jāsaprot: mēs nevaram Rīgā būvēt kaut kādu trasi vienkārši tāpēc, ka mums ir uzradies olimpiskais čempions! Ir jādomā ar galvu, jāparedz, taktiski jāapsteidz pārējie. Savu fišku vajag! Lai konkurenti, kas no mums tā jau olimpiādē dabūja iekšā, ierauga un apsēžas: "Vou, viņiem būs šitāda trase!" Viss, viņi būs zemē arī tos nākamos četrus gadus, un mēs brauksim viņiem pāri ar buldozeru! "Tie latvieši taču ir psihi!" Kā tagad runā: "Nu, mēs jau zinājām, ka latvieši vinnēs – viņi vienīgie šito štelli paņēma tik nopietni..." Un jāņem atkal! Bet tagad atbrauc uz Rīgu, visiem atkal tās ātrās idejas, un tas mani biedē un pat tracina. Tāpēc tagad saku: ja nejutīšu, ka virziens ir īstais, iešu prom.
Kas trenēs BMX komandu, ja Lakučs tomēr nospļausies un labāk izvēlēsies pa dienu makšķerēt un vakaros raut cauri Raiņa kopotos rakstus? Vai ir Latvijā treneri un tāda līmeņa entuziasti, kas varētu celt ne tikai savu lokālo kontingentu, bet sistēmu?
– Neteikšu, ka tādu nav. Gribēšana vispār ir daudziem, bet varēšanas pietrūkst... Ideju pietrūkst. Grib no kāda pašpikot un darīt pakaļ, nevis ķerties pie kaut kā sava. Bet nāks jau speciālisti, nāks vēl kāds, varbūt tāds pats kā es.
Bet vai tas šobrīd ir abstrakts tēls vai jau kaut kāda konkrēta nojauta: lūk, Bērziņš vai Krūmiņš vēl mazliet pieliks, un būs!?
– Redz; es pats esmu pilnīgs Sporta pedogoģijas akadēmijas čalis, kas visas zināšanas Latvijā ieguvis un visam tam cauri izgājis, tā ka tā sistēma nav nekas slikts. Vienkārši ir jāprot to paņemt un salikt kopā. Savukārt praksi esmu ieguvis no Krievijas, un vēl pirms olimpiādes biju arī Amerikā pašpikot. Domāju, analizēju, liku dažādas skolas kopā, un rezultātā radās pašiem sava metodika kā, manuprāt, BMX vajag sagatavoties un pēc kādiem principiem jāstrādā. Skaidrs, ka tas nedzima, sēžot mazā būdiņā tumšākajā stūrī: tajā ir daļa no Latvijas, daļa no Krievijas, daļa no Amerikas pieredzes. Tā vai citādāk, taču mums vienmēr bija atbildes uz visiem jautājumiem: kāpēc tā un nevis šitā. Lai vai kā, domāju, neviens jau nav neaizvietojams. Runājot par trenēšanu, līmenis jau mums ir un nekur nepazudīs, bet ir jautājums: vai tas izaugs? Jo zinu, ka citur izaugs noteikti. Nav jāuzdod jautājums par to, kurš progresēs vai neprogresēs, bet gan par to, kurš progresēs ātrāk un vairāk. Līdz šim esam daudz sasnieguši bez jelkādas zinātnes uz sava entuziasma pamata, ar ticību savām metodēm. Noteikti var darīt vairāk un labāk. Zinot, kāds āķis lūpā šobrīd ir tiem, kas no mums šogad dabūja pa kāju, mums jāpacenšas pareizi pieiet visam kaut vai psiholoģiski; nevaram tikai sēdēt uz lauriem un priecāties. Nosvinējām, papriecājāmies, gads tūlīt beigsies – liekam punktu un sākam ko jaunu. Vajag stratēģiju, bet tādas pašlaik nav, un es arī neredzu, ka kaut kas jauns būtu. Daudzi runā: jā, tagad būs vairāk sponsoru, vairāk naudas. Bet ko mums dos daudz naudas, ja mums nav principu? Nav stratēģijas, nav tās dziļās domas, kā mēs varam atkal apēst tos pārējos! Nu nav šobrīd! Tas mani mazliet tracina, tāpēc citreiz uzvelkos... (Smejas.)
Kas būtu jādara?
– Viens nav domātājs, tāpēc arī saku: nākam kopā, runājamies. Jādalās ar to, ko tu zini. Varbūt 10% no tevis teiktā būs tieši tas, kā kādam citam pietrūka, lai pa īstam palaistu savu domu. Liekam uz papīra, meklējam idejas. Piemēram, gada skolotāja pasākumā sanāca parunāties ar Edgaru Šnepu, un viņš vienkārši interesējas: sak", kā jums tur vispār tas viss notiek? "Es, piemēram, iedomājos tā, ka puika atnāk uz BMX klubu, viņu ielaiž kaut kādā vecā garāžā vai angārā, kur stūrī salikti visi vecie riteņi un rezerves daļas, un tad viņš tur mēģina noorientēties.." No sērijas: vecīt, ja gribi braukt, redzi, kur ir detaļas, saliec kopā, kas tev der, un tad redz", tur laukā ir trase. Kādu saliksi, ar tādu brauksi! Un tad čalim ir jāštuko, un viņš redz, ka nekas nenāk par velti, viss ir jātaisa, un vēl jāsaprot, kā to izdarīt. "Šnepa kungs – baigi labā ideja!" Godīgi! Kur tad mums tās vecās detaļas aiziet? Katram kaut kur pagrabos mētājas! Bet te mēs uztaisām tādu kā darbnīciņu. Čalis uzreiz zina, ar ko brauc, un viņa acīs tam ritenim ir lielāka vērtība. Nevis "mamma, nopērc!" vai "lai klubs iedod!" Otrkārt, varbūt mums tur šādi kāds superzinātnieks vai augstākās klases mehāniķis izaugs, atklāsies talanti tieši tehniskajās lietās: varbūt kādam vairāk patiks skrūvēt nekā braukt! Un otra lieta, ko jau pieminēju sākumā un kas saistās ar Latvijas sporta sistēmu vispār. BMX ir ļoti labs sporta veids bērniem. Teiksim, es tagad domāju par ģimeni; būs bērni – kur es viņus laidīšu? Visi vecāki saka tā kā gudri un pareizi: "Es savam bērnam ļaušu izvēlēties to, ko viņš vēlas!" Jā, tas ir labi, bet kurā sporta veidā jūs viņu sūtīsiet? Ko tas mazais sešgadīgais viņam var pateikt? "Tēt, gribu basketbolu, tēt, gribu volejbolu..." Kas tad jums vispār ir!? Valmierā mums ir četri sporta veidi, tātad es savu bērnu varu sūtīt kādā no četriem sporta veidiem. Bet kā būtu, ja būtu sporta skola, kurā ir desmit vai 15 sporta veidi, 15 skolotāji, un tas sešgadīgais pēc profesionāla plāna divas reizes nedēļā patrenējas vieglatlētikā, pēc tam basketbolā, tad vēl kaut kur. Un jau tad, kad viņam nāk specializācijas vecums, viņš droši var pateikt: "Tēti, man labāk patīk basketbols!" Un, otrkārt – ir iespēja aprunāties ar treneri, kurš var pastāstīt: "Zini, tavam puikam izdodas volejbols, un var redzēt, ka acis mirdz. Lūk, šahs gan galīgi neiet pie sirds un nesanāk – acīmredzot nepatīk skaitļot." Lai būtu tie desmit treneri katrs ar savu skatījumu un metodēm, no kurām var mācīties, nevis viens, kas tev ir no sākta gala un ir pārliecināts, ka tev jābūt tajā un tajā pozīcijā tik un tik minūtes. Un tad arī bērns izaugs vispusīgs. Starp citu, bēemiksisti tieši tā arī auguši – mēs esam darījuši visu. Un uzskatu, ka tas bērnu attīstībai būtu pareizākais sporta skolu darbības princips un mūsu nākotne.
Visu rakstu lasiet 23. decembra izdevumā