Pēdējo gadu laikā jau bija pierasts, ka novembra pirmajā svētdienā jāseko līdzi Ņujorkas maratonam, kur viena no favorītēm bija Jeļena Prokopčuka.
Divreiz (2005. un 2006. gadā) viņai izdevās uzvarēt, bet pērn jūrmalniece finiša līniju šķērsoja trešā. Šoruden Prokopčukas dalībnieču pulkā nebūs, jo pēc ilgstošiem treniņiem un piedalīšanās sacensībās Jeļena ir paņēmusi garāku atpūtu. Cik ilga tā būs, to šobrīd nezina arī viņa pati.
Kāpēc kopā ar vīru Aleksandru izlēmāt, ka šīs sezonas otrā puse ir jāizlaiž?
– Tāda doma bija jau no pavasara. Pēc Bostonas maratona bija jūtams, ka esmu nogurusi – fiziski un psiholoģiski. 20 gadu esmu sportā, un man pēc sezonām nav bijis pārejas laika, kad sportisti mēnesi vai pusotru neko nedara vai trenējas ar nelielu slodzi. Šādu pārejas laiku izmanto lielākā daļa skrējēju. Es tikmēr startēju gan ziemā, gan pavasarī, gan vasarā, gan rudenī. Pēdējos septiņos gados, kopš skrienu maratonus, mums bija šāds nepārtraukts režīms. Pēc maratoniem man bija atpūta, taču – tikai nosacīta. Tās bija četras nedēļas, kuru laikā tik un tā skrēju, bet pēc tam sāku gatavoties sacensībām. Reizi pusotrā mēnesī man bija starts. Visu laiku biju ja ne formas virsotnē, tad tuvu tai. Šogad pavasarī jau gatavošanās laikā Bostonas maratonam jutu, ka trūkst gribasspēka. Bija grūti sevi noskaņot trenēties. Protams, darīju visu, kas bija nepieciešams, bet treniņos klājās grūtāk nekā agrāk. Tā bija pazīme, ka derētu atpūsties un atvilkt elpu.
Iepriekšējos lielajos startos tev patraucēja mikrotraumas. Vai tā bija pazīme, ka ķermenis grib atpūsties?
– Pagājušogad Ņujorkā man jau bija gurna muskuļu savainojums – nekas nopietns, bet tas bija kā zvans, kas liecina par pārslodzi. Šī trauma parādījās ne tāpēc, ka būtu nokritusi, bet ierasto treniņu laikā. Var turpināt startēt tālāk, bet, ja šādiem signāliem nepievērs uzmanību, lielākoties tas beidzas vēl ļaunāk. Daudzi treneri teic, ka pārtraukumi ir vajadzīgi un pēc tam būs vēl labāk. Neatceros, kurš tieši, bet kāds treneris ir atzinis, ka maratonā vislabāk ir atpūsties katru trešo sezonu. Viņš uzskata, ka tas ir ideālais modelis, lai augtu rezultāts un nebūtu mikrotraumu.
Vai tu plāno izlaist veselu sezonu?
– Šobrīd līdz gada beigām neesmu pieteikusies nevienām sacensībām. No maija atpūšos, jo jau pērn pateicu, ka nebraukšu uz olimpiskajām spēlēm. Pat ja Pekinā nebūtu karstuma, diezin vai kaut ko tur varēju sasniegt, jo mana ķermeņa stāvoklis vairs nebija labākajā kondīcijā. Pats grūtākais ir nevis sacensības, bet gatavošanās tām. Sacensības: tā ir viena diena – divas stundas un 25 vai 30 minūtes. Sagatavošanās ir triju vai četru mēnešu smags darbs. Par nākamo gadu šobrīd neko nevaru pateikt. Esmu cilvēks, kuru ļoti viegli var ieprogrammēt. Ja es uzstādīšu mērķi, es ............
Visu rakstu lasiet 30. septembra izdevumā