Politiķi neaizmirsa apsveikt sacensību veiksminiekus, bet par izciliem sasniegumiem sportā paredzētās prēmijas atteica...
Kā jau daudzos olimpiskajos vasaras sporta veidos, arī pēcolimpiskā vieglatlētikas sezona Latvijā pagāja, ievelkot elpu pēc tiekšanās uz olimpiskajiem ideāliem, atjaunojot sporta bāzes, nodrošinot ģimenes pieaugumu, kā arī pārstāvot Latviju Eiropas un pasaules stiprāko atlētu sacensībās.
Ja pat basketbolā izput klubi ar deklarētu pusgadsimta vērtību, kāpēc lai bezvīzijas piemeklētā valstī dzīrotu vieglatlēti? Sponsori demonstrē tukšas kabatas, latviešu līdzjutēju sacensībās, īpaši Rīgā, var iemānīt ja nu tikai ar desu, bet bērnu un jaunatnes sporta skolām vieglatlētikas nodarbības valsts ierādījusi mežmalā. Sak", priecājieties, nākamgad būs sliktāk. Tomēr pat tādos apstākļos ir iemesls arī priekam.
Par spīti dižķibelei arī šogad tika pabeigti darbi jaunās sporta arēnās vai atjaunotas vecās. Rekonstrukcijas darbi pabeigti Ogres pusē, kur atklāts atjaunotais Madlienas stadions, Koknesē tika rekonstruēts bijušais "Lokomotīves" stadions, "Arkādijas" stadions Pārdaugavā, skrejceļš atjaunots Liepājas "Daugavas" stadionā.
Neviens no Latvijas augstākā ranga vieglatlētiem pagaidām nav paziņojis par karjeras beigšanu vecuma, rezultātu trūkuma vai cilvēciskas (un finanses uzlabojošas) attieksmes trūkuma dēļ. Ir sportisti, kuri dažādu iemeslu dēļ izlaida sezonu (J. Dukure, I. Radēviča, I. Kožarenoka, A. Fadejevs, arī D. Fetcere u. c., par gaidāmo ģimenes pieaugumu paziņojusi J. Prokopčuka). Ir vēlēšanās turpināt sportot. Vai tā būs "donkihotiska" gribēšana?
"Apļa meistares" (gludajā un barjerotajā distancē) Ievas Zundas piemērs liecina par to, ka viss sākas no attieksmes un sevis sakārtošanas, t. i., no tā, kas sportistei galvā. Ieva šajā sezonā izbaudīja sacensības. Tika novērsta masu mediju lieka uzmanība, jo tos vispirms interesē tie, kuri izvirza augstus mērķus. Sportiste izvairījās no psiholoģiskā sloga, jo pēc paziņojuma, ka ne uz ko nepretendē, nevienam nejutās parādā. Zunda turklāt neskrēja pakaļ rezultātam vai vietai, bet darīja darbu (hobiju) tik labi, cik mācēja. Pasaules čempionātā Berlīnē Ieva 400 m barjeroto distanci noskrēja tik ātri, kā to nebija darījusi kopš 2004. gada! No tā var mācīties daudzi Latvijas vieglatlēti.
Galvaspilsētu Rīgu pirmajā vietā vieglatlētikas atbalstītāju rindās ielikt grūti. Toties ir Jēkabpils, Valmiera, Kuldīga, šogad lielākais vieglatlētu draugs – Ventspils, kas bija ar mieru izmitināt valsts čempionātu Olimpiskā centra "Ventspils" stadionā, piedāvājot arī tādas ekstras, kā fotofinišu un elektronisku tablo. Varbūt Ventspils sakārtotājiem jādod rokās arī citas pilsētas, sākot ar bīskapa Alberta dibināto?
Par spīti neizcīnītajai medaļai pasaules čempionātā šķēpa mešana līdz šim sagādājusi vismazāk raižu un rosinājusi visvairāk cerību jebkura ranga un dalībnieku vecuma sacensībās. Berlīnē vēl 7. vieta Aināram Kovalam, bet pasaules vieglatlētikas finālsacensībās Salonikos latviešu bija tik daudz kā nevienai citai valstij – trīs. Turklāt Kovals kļuva arī par universiādes čempionu. Savukārt Madarai Palameikai uzvara Eiropas U23 čempionātā Kauņā ar jaunu Latvijas rekordu (64,51m). Bažas uzmācas, veroties nākotnē, kur redzams Latvijas Šķēpmetēju klubs bez finansēm un no 1. janvāra optimizēta valsts aģentūra "Latvijas Šķēpa mešanas metodiskais centrs"...
Kārtējo reizi iepriecināja Latvijas jaunie vieglatlēti, mājās vezdami medaļas. Laura Ikauniece pasaules jauniešu čempionātā Itālijas pilsētā Bresanonā ieguva vicečempiones titulu septiņcīņā un laboja Latvijas jauniešu rekordu (5647 p.). Eiropas junioru čempionātā trešais trīssoļlēkšanā bija Pāvels Kovaļovs, bet U23 sacensībās Kauņā Latvijas himna tika atskaņota trīs reizes – par godu Jānim Leitim (tāllēkšanā), Aigai Grabustei (septiņcīņā ar jaunu Latvijas rekordu – 6396 p.) un Madarai Palameikai.
- - -
Latvijas brīvvalsts laikā joprojām esam bez pasaules čempionāta medaļas. Daiņa Kūlas Helsinku bronza 1983. gadā ir vienīgā arī pēc 26 gadiem. Iemesls cerībām bija labās vietas pasaules ranga tabulā pirms starta pasaules čempionātā Berlīnē, jo tobrīd trešais labākais vesera metējs pasaulē bija I. Sokolovs, pasaules ranga līderis šķēpa mešanā – V. Vasiļevskis, kā arī rezultātu samērā zemā kvalitāte šo disciplīnu kvalifikācijas sacensībās. Šķēpa mešanā bronzas medaļas ieguvējam japānim J. Murakami pietika ar 82,97 metriem. V. Vasiļevskis meta 60 centimetrus tuvāk, tomēr, spītējot veselības problēmām, atkārtoja augstāko līdz šim spēto (vienreiz arī paša) neatkarīgās Latvijas vieglatlētu sasniegumu pasaules čempionātos un izcīnīja 4. vietu.
Kopš Aigara Fadejeva, Anitas un Modra Liepiņu laikiem soļošana Latvijā ir kritusi tik zemu, ka pat valsts čempionātam nevar noalgot, atmānīt uz Latviju uz vienu dienu, jebkādā veidā piesaistīt trīs starptautiskās klases tiesnešus, kas nepieciešami sacensību rezultātu ratificēšanai. Pagājušā gada čempionāts notika 31. maijā Dzintaros, bet tā sekas pat divreiz kā bumerangs trāpīja valsts čempionam 50 km distancē Arnim Rumbeniekam. 2008. gadā šādos apstākļos sasniegtais rezultāts (3.58:25) liedza sportistam dalību Pekinas olimpiskajās spēlēs, šogad – pasaules čempionātā Berlīnē. Vai nākamgad būs iespējams nodrošināt apstākļus, lai Latvijas čempionātu mūsu valstī nevajadzētu dēvēt par neoficiālu treniņsacīksti, par ko piešķir medaļas?
Latvijas Vieglatlētikas savienība šogad taupīja, tomēr ir lietas, kam nevajadzētu taupīt. Interesenti savienības mājas lapā var kaklu nolauzt vai izkopt vēlmi dažos tās nostūros neielūkoties vispār. Esmu pacietīgs un stūrgalvīgs, taču daudzus šīs sezonas rezultātus atrast tā arī neizdevās. Turklāt šķēpa metēji šogad neesot startējuši. Toties līdzjutēji var neuztraukties, ka palaidīs garām Latvijas rekordu labojumus – situācija uz 2009. gada 1. janvāri nav mainījusiess ne par centimetru vai sekundi. Varbūt jaunais gads pirmajā dienā nesīs citu sarakstu? Bet varbūt D. Jurkeviča (1500 m pirmo reizi Latvijā veikti ātrāk par 3:40), I. Sokolova (vesera mešanā pirmo reizi tālāk par 80 metriem), L. Igaunes (vesera mešanā pirmoreiz pāri 60 metriem), M. Palameikas, A. Grabustes u. c. šogad sasniegtos rezultātus LVS negrasās ratificēt? Viegli atbrīvot no darba cilvēku, kurš šo informāciju uztur elektroniskā vidē, bet pašlaik vieglāk ir zvanīt atbrīvotajam darbiniekam, lai precizētu rezultātus. Taču kas notiks, ja visi sāks zvanīt? Un nez vai tikai finanšu trūkums ir vainīgas...
Finanšu trūkuma (ne tikai Latvijā) dēļ gada pirmajā pusē tika atceltas Latvijas senioru sacensības, triju Baltijas valstu mačsacīkste, Viļņā paredzētās sešu valstu sacensības daudzcīņā un U–20 sportistu tikšanās Mogiļevā ar Latvijas vieglatlētu līdzdalību. Jūlijā atceltas vairākas starptautiskas jauniešu sacensības. Līdz ar to vasaras vidū sezona viņiem bija beigusies. Sportisti pat ar neizārstētām un ielaistām traumām bija spiesti braukt uz komercsacensībām vai strādāt algotu darbu, lai varētu turpināt trenēties un uzturētu ģimeni. Politiķi neaizmirsa apsveikt sacensību veiksminiekus, bet par izciliem sasniegumiem sportā paredzētās prēmijas atteica. Labi, ka vēl ir Latvijas Olimpiskā vienība.
Atsevišķa stāsta vērts ir kādreiz populārās "Rīgas kausu" sacensības. Pasākums tika pārcelts no jūnija sākuma uz 27. augustu. Vēl 22. augustā gaidāmajām sacensībām tika "mobilizēti" Latvijas sportisti, bet divas dienas pirms mačiem tika meklēts kāds, ar ko "aizbāzt" brīvos skrejceliņus. Varbūt ir vērts sacensību organizēšanu uzticēt profesionāļiem, kā tas Igaunijā, piemēram, tiek darīts ar viņu "Zelta līgu"?
Valsts čempionāts finansu trūkuma dēļ notika viesmīlīgajā, bet vējainajā Ventspilī, un dalībnieku sastāvs ar dažiem izņēmumiem atgādināja skolēnu spartakiādi.
Lai kaut ko uzlabotu, joprojām ir daudz jāstrādā. Bieži – bez garantijas un samaksas.