MARATONS: Distance, kas pa spēkam ikkatram
Vēlme un apņemšanās skriet, pat ja runa ir tikai par piecu kilometru distanci, ir apsveicama. Katrs kilometrs, kas pieveikts, pārspējot pašam savu slinkumu, tuvina dzīvesveidam, kas garantē daudz vairāk prieka un vitalitātes. Kā to izdarīt vispareizāk?
Pirmais, ko vajadzētu izdarīt, – apdomāt, vai ir un, ja ir, kādas kaites var traucēt piecu kilometru skrējienā. Izklausās pavisam vienkārši, taču daudzi no mums dažādu iemeslu dēļ („Man tam nav laika”, „Ar mani taču viss kārtībā!”) to neizdara. Speciālisti uzskata, ka pat liekais svars skriešanai bez iepriekšējas sagatavošanās („Pa taisno trasē!”) var būt šķērslis.
Nākamais uzdevums pēc mazās sava ķermeņa un veselības stāvokļa revīzijas – skrējiens lēnā tempā, lai saprastu, ko par gaidāmo piepūli sacensībās domā jūsu organisms.
Tiem, kuri kādreiz ir aktīvi skrējuši vai sportojuši un cer uz iepriekšējo panākumu pamata veiksmīgi startēt piecu kilometru distancē, der atcerēties: izturības treniņi skriešanā izraisa sirds diletāciju. Proti, tā paplašinās, jo skrienot paātrinās temps, ar kādu tiek sūknētas asinis caur sirdi. Ja treniņš tiek aizvadīts pareizi, paralēli notiek arī šī muskuļa hipertrofija – sirds kļūst spēcīgāka. Tomēr, ja ilgu laiku cilvēks netrenējas, diletācija saglabājas, bet hipertrofija – izzūd, kā rezultātā sirds ir liela, bet vāja. Tas nozīmē, ka asins plūsma sirdī ir, tā iestiepjas, bet nespēj pietiekami daudz reižu sarauties. Ar šādu sirdsdarbību pat pieci kilometri var izrādīties nepaveicams uzdevums.
Kad iegūta pārliecība par sirds un asinsvadu atbilstību skrējienam, vērts atcerēties arī par locītavām. Bieži īso distanču veicēji aizmirst, ka pirms skrējiena jāizpilda vienkārši apļošanas vingrinājumi – tie nepieciešami, lai tiešā nozīmē ieeļļotu locītavas un dotu tām informāciju, ka sagaidāma pastiprināta slodze. Šādi iesildīt ieteicams gan potītes, ceļgalus un gūžu locītavas, gan rokas.
Tipiskākās traumas piecu kilometru distances skrējējiem saistītas ar lielu degsmi, bet mazu varēšanu. Ātri uzsākot, netiek aprēķināti spēki visai distancei, un jau pēc neilga laika tie sāk izsīkt. Otrs tipiskākais traumu veids saistīts ar muskuļiem un locītavām – nepietiekami iestieptas pirms skrējiena (vai netrenētas vispār), tās var tikt sastieptas vai pārrautas. Vēl kāda problēma, kas saistīta ar ātrumu, ir organisma bioķīmiskie procesi, kas skrienot paātrinās. Ja cilvēks nav pieradis pie fiziskas slodzes, ķermenis var izrādīt pretestību.
Kad šķērsota finiša līnija, lai arī cik ļoti gribētos apgulties saplaukušajā maija zālienā un varonīgi uzsist sev pa plecu par paveikto darbiņu, pāris minūtes vēl jāsakopo spēki, lai izstaipītu galvenās muskuļu grupas – kājas, rokas, muguru, plecu daļu. Tāpat jāatceras par ūdens lietošanu arī pēc skrējiena, jo organisms vēl zināmu laiku darbojas paaugstinātā intensitātē, pieprasot šķidrumu – stundas laikā pēc pievārētās distances vēlams izdzert apmēram litru ūdens, pat ja nav izteiktu slāpju.
Lai atjaunotos pēc sacensībām, kā arī tad, ja gūtas mikrotraumas, labākais līdzeklis ir aktivitātes ūdenī – gan peldēšana, gan aerobika. Galvenais ir neturēt traumēto vietu statiskā mierā: lai locītavas ātrāk sadzītu, tām nepieciešamas nelielas, bet regulāras kustības.