Viņš bija pirmais. Pirmais no Latvijas motokrosa meistariem, kurš uzvarēja Eiropas čempionātā.
Pirmais, kurš pēc valsts neatkarības atgūšanas izcirta ceļu uz pasaules motokrosa eliti, iekļūdams atsevišķos braucienos pirmajā desmitniekā un regulāri gūdams ieskaites punktus, pietuvodamies pirmajam desmitniekam arī MX1 pasaules čempionāta kopvērtējumā (13. vieta).
Laurim Freibergam drīz (14. februārī) būs 28 gadi, un motokrosā tas ir brieduma laiks, taču viņš nolēmis aiziet no pasaules čempionāta. Tas nebija viegls lēmums, taču tāds bija jāpieņem. Šosezon Lauri redzēsim braucam pašmāju motokrosos un arī pavisam jaunās lomās motokrosā, jo aiziet no motokrosa pavisam, to viņš nav redzējis pat sliktākajā sapnī.
Ceļā uz Grobiņu nevarējām tevi vairākas reizes sazvanīt, bet no vecākā brāļa Gata uzzinājām, ka esi "Laumas" trasē treniņā. Laikam jau patiešām pavisam vēl braukšanu nepametīsi, ja reiz janvāra vidū trenējies...
– Tas man bija tikai sestais treniņš pēc smagā kritiena pagājušās sezonas beigās Harfsenas trasē Holandē. Aiz tramplīna divi bija nokrituši, taču tiesnesis trasē karogu nerādīja, un es uzlēcu tiem virsū, bet tad vēl divi virsū man... Braucu trešais, pēc muguras traumas jau atkal biju labā formā, pirms tam jau biju nobraucis Latvijas izlases sastāvā Nāciju motokrosā, bet atkal... Kājas kauls zem ceļa pušu. Šis sestais treniņš bija pirmais, kurā to jau varēja saukt par braukšanu: jau ir uzskrējiens un ir jūtams ātrums, jau ar baudu, jau ar lēcieniem. Pirmajos trijos četros treniņos bija nedaudz bailīgi, arī kāja vēl nedaudz sāpēja...
Laikam jau arī nevar tā uzreiz kā ar nazi nogriezt: šodien vēl nobraukšu, bet no rītdienas uz motocikla vairs nesēdīšos?
– Es noteikti tā nevarētu. Apbrīnoju daudzkārtējo Latvijas čempionu Mairi Levanu. Arī viņš bija motokrosā kopš bērnības, bet pateica: viss, beidzu braukt! Viņš uz krosa motocikla vairs ne reizes nav kāpis un ar to braucis. Vēl biju uz kruķiem un "Laumas" trasē patrenēju puikas, bet pašam tā vien gribējās arī braukt, kaut gan biju izlēmis lielajam motokrosam likt punktu.
Vai ir sajūta, ka liels un nozīmīgs posms dzīvē ir beidzies?
– Tāda sajūta, ka šis posms dzīvē tuvojas beigām, piezagās jau pirms pāris gadiem, toreiz ar vācu komandu "Suzuki Kurz" īsti labi negāja, jo tas bija pirmais "Suzuki" motocikls ar četrtaktu dzinēju, bet bija ar tādu jābrauc. Pie Van Bēra ar "Yamaha" it kā atkal pavērās jauna elpa; tad nāca šī sezona. Tās sākumā patiešām ļoti labi braucu, pārbaudes sacensībās biju piektais un septītais, Holandes čempionāta posmā – trijniekā, bet tad Anglijā kritu "viļņos" un pamatīgi sasitu krūtis. Mēnesi nevarēju treniņos braukt. Pēdējos gados šaubas visu laiku kaut kur blakus vai apkārt staigāja. Smagi nāca šis lēmums. Punktu pielika pēdējais kritiens Harfsenā, taču jau sezonas vidū, vēl pirms muguras traumas, sāku arvien vairāk apjaust, ka laikam man pietiek šeit braukt. Francijā, Senžānas D"Anželī trasē, bija pasaules čempionāta posms, tur bija izveidoti tādi tramplīni, ka bija grūti pievārēt lielos dubultos lēcienus, bet gados jaunākie lidoja tiem pāri, acis nepamirkšķinādami. Tas traumatisms man bija tik liels un tik biežs, ka laikam papildus radīja iekšējās bremzes. Es vairs tā nevarēju, vispirms jau galvā, nevis nevarēju fiziski vai meistarības trūkuma dēļ.
Sāki braukāt tepat Grobiņā pa pļaviņu, tad pa ceļu pie mājas, kur abi vecākie brāļi Gatis un Mārtiņš tevi ķēra, ja nenobremzēji: viens vienā galā, otrs – otrā. Aizbrauci pirmais no neatkarīgās Latvijas motokrosistiem līdz pasaules elitei, esi celmlauzis šajā ziņā. Pašreizējie labākie jaunie braucēji visi teic: brāļi Freibergi mums iestaigāja taciņu, un mums tāpēc ir vieglāk. Pēc kā jūs ar brāļiem vadījāties?
– Cik vien bija iespējams, centāmies turēties ar igauni Āvo Leoku; viņš no Baltijas tolaik bija pirmais, kas sāka braukt tādā līmenī, varēja spēkoties ar lielajiem dūžiem un apsteigt tos. Kad kaut kur gatavojāmies braukt, zvanījām Āvo un ievācām informāciju: kur ir trases, kur labāk ir trenēties, piemēram, februārī un kā labāk vajadzētu trenēties. Kristers Serģis bija piemērs; viņš tad jau bija viens no labākajiem pasaulē, tad kļuva par čempionu. Viņš mums arī daudz palīdzēja ar padomu gan braukšanas ziņā, gan visās citās jomās. Kad Serģis uzvarēja savā pirmajā Grand prix, tad es vēl tikai sāku braukt uz sacensībām Eiropā, sākumā uz Poliju un Čehiju, lai pamēģinātu braukt tur, lai uzzinātu, kas tur notiek. Toreiz ne tuvu nebija tādu iespēju uzzināt, kurp var braukt patrenēties vai sacensties, kur ir viesnīca tuvumā. Zinājām starptautisko sacensību kalendāru un vienkārši braucām, kurp bija iespēja aizbraukt. Reiz aizbraucam uz Namūras trasi Beļģijā; tā ir slavena trase, un esam pārliecināti, ka jebkurš taču Namūrā zinās, kur tāda ir un kur varēsim patrenēties. Prasām taksometra šoferim, kur ir trase, šis mūs uzved parkā kalnā un rāda: re, tepat vien ir... Nevaram saskatīt. Izstaigājam parku, un patiešām: redzam trases pēdas, bet tā ir parkā un gandrīz pilsētas centrā, tā ka ikdienā tur neviens netrenējas, tikai sacensības notiek. Kā gan mēs to varējām zināt... Bet diena pagalam. Tagad šajā ziņā ir daudz vieglāk, un arī es nevienam jaunajam braucējam padomu neliedzu, tas pats Mārtiņš Karro ir vaicājis, kur labāk braukt trenēties, piemēram, Beļģijā vai Holandē, kā arī citi puiši.
Savu dzīvesvietu Vustvēzelē arī sameklējāt nejauši?
– 1999. gada janvārī bijām treniņnometnē Spānijā pie divkārtējā pasaules čempiona Džona van den Berga, zinājām, ka Beļģija un Holande ir Eiropas motokrosa centrā, ka tur daudzi motobraucēji no tālākām vietām īrē dzīvesvietas, tāpēc prasījām pēc padoma. Toreiz tur ar astoņdesmitnieku bija beļģis Kevins Strīboss, ar viņu vēlāk reizē 2000. gadā kļuvām Limbažos par Eiropas čempioniem: es "Open" klasē, bet viņš simtniekos. Un viņš tagad ir viens no labākajiem braucējiem MX1 klasē. Viņa tēvs uzaicināja pie sevis uz Vustvēzelu, lai kaut ko pameklētu. Apmetāmies sākumā pie Strībosiem jumtistabā, garāžu dalījām abi ar Kevinu. Divus gadus pie viņiem nodzīvojām. Tad viens braucējs gāja ārā turpat Vustvēzelē no pusmājas, un tad nu mēs tur iemitinājāmies līdz pat pagājušās sezonas beigām.
Tev jāveido sava motokrosa skola!
– Ir tāda doma. Tas laikam tagad būs galvenais. Palīdzēšu brālim Gatim motoveikalā un ņemšos ar skološanu; svarīgi ir arī pareizi pieregulēt motociklu, un daudziem nav, kas to prot izdarīt. Bija Justi atbraukuši patrenēties, Rudītis, Šteinbergs, Apfelbaums... Jūrkalnē ir laba trase, ziemas šajā pusē, pats zini, kādas, tā ka var trenēties gandrīz visu gadu. Svarīgi, lai puika saprastu un apjaustu, ka viņš var kaut ko izdarīt. Nesen treniņā vienam nekādi negāja braukšana, bet nedaudz savādāk paregulējām motociklu un amortizatorus – uzreiz cita lieta, puikam prieks trenēties. Citādi kāds varbūt brauc tik un brauc, nekas neiznāk, un nodomā, ka nav derīgs motokrosam, kaut gan vaina meklējama citur.
Visu rakstu lasiet 20. janvāra izdevumā