Viņš ir mērķtiecīgs un pašapzinīgs, viņš ir ambiciozs un talantīgs. SIA Bite Latvija klientu attiecību pārvaldības vadītājs, 32 gadus vecais Mārtiņš Jerums kopā ar Aivi Egli kļuvis par divkārtēju Latvijas rallija čempionu autorallijā prestižajā N4 mašīnu klasē.
"Ne visi cilvēki var būt ļoti labi piloti un ne visi var būt ļoti labi stūrmaņi," saka Mārtiņš. "Tā kā vienmēr cīnos par labiem rezultātiem, es apzinos savas spējas un zinu, ka pilota krēslā es nebūtu tik ātrs, kā pats vēlētos. Pēdējā gada notikumi parādījuši, ka varu būt labs stūrmanis, man tas izdodas. Līdz ar to esmu blakus, nevis pilota krēslā."
Mārtiņš autosportā ir neilgi. Viņa karjerā bijušas trīs aktīvas sezonas, no kurām divās kļuvis par Latvijas čempionu kopā ar Aivi Egli. Nevar apgalvot, ka visu mūžu viņš mērķtiecīgi sekojis savam sapnim. Tiesa, kā visiem puikām bērnībā patikuši mopēdi un mašīnas. Ar Andra Neikšāna pašreizējo stūrmani Pēteri Dzirkalu, kas ir Mārtiņa klases biedrs, bērnībā pa kluso vizinājušies ar vecāku mašīnām pa Ozolnieku mežiem. Vecāki toreiz to, protams, nezināja, varbūt tagad uzzinās...
"Man par to interese pierima," turpina Mārtiņš, "sāku mācīties Rīgā, un autosports vairs nebija prioritārs. Pirms četriem gadiem iepazinos ar autosportistiem Māri Neikšānu un Gati Klemenci. Sāku Mārim braukt līdzi uz mačiem kā viņa fans un komandas atbalstītājs. Darīju to no visas sirds, sekoju notikumiem līdzi, ar labiem rezultātiem piedalījos prognožu spēlēs. Gatim Klemencim, kas arī nodarbojās ar autosportu, reiz teicu, ka vēlētos pasēdēt viņam blakus autiņā. 2005. gada rudenī mums bija pirmais kopējais brauciens."
Tas nebija garš, jo rallijs beidzās pirmajā ātrumposmā. Gatis izstāstīja stūrmaņa amata nianses, un Mārtiņam tas ļoti iepatikās. Vēl ceļā līdz pjedestāla augstākajam pakāpienam bija starti stūrmaņa amatā 2007. gadā kopā ar Uldi Apsīti, kas ir vairāk biznesa braucējs un dara to priekam. Pirmajās sacensībās kūlenis tika apmests ne jau Mārtiņa vainas dēļ. Bet šis kūlenis braukšanas apetīti nemazināja. Domas par risku un bailēm parādoties ik pa brīdim, reizēm pirms sacensībām. Taču Mārtiņam tās jānoliek malā, jo par šādām lietām trasē nedrīkst domāt.
Pērnā gada sākumā Māris Neikšāns ieteica Mārtiņu Aivim Eglem, kurš jau toreiz bija trīskārtējs Latvijas čempions un meklēja sev stūrmani. Kopā izbraucot treniņu, Aivim iepatikās kompanjona balss, paticis, kā viņš lasa stenogrammu. Pirmajās sacensībās dabūjuši otro vietu rallijā Sarma un lēnām nokļuvuši favorītu pulkā. Mārtiņš ir cilvēks, kuram, ja kaut ko dara, svarīgs ir ne tikai šis process, bet arī rezultāts. Mārtiņš atzīst, ka ir patīkami uzvarēt un vienmēr ir iekšējs dzinulis, kas uz to virza. Pērn, kad kļuva par Latvijas čempioniem, tauta bijusi pārsteigta. Pagājušajā gadā favorītu loma atvēlēta Andrim Neikšānam/Pēterim Dzirkalam un Jānim Vorobjovam/Guntim Ervaldam. Taču stabilākie braucēji bija Aivis un Mārtiņš. "Rallijā nav vienmēr jābūt ātrākajiem, ir jābūt stabilākajiem," skaidro Mārtiņš. "Rallijs nebeidzas, kad esi pārbraucis finiša līnijai, bet gan – pēc tehniskās komisijas. Pirmās trīs vietas ieguvušās ekipāžas tiek aicinātas uz tehnisko komisiju, kur tiek jauktas mašīnas, tiek skatīts, vai viss atbilst tehniskajiem rādītājiem. Vienīgi tad, kad tas beidzies, var teikt, ka rallijs ir finišējis. Mums nebija nekādu problēmu, finišējām visās sacensībās. Šogad palicis vēl viens posms, taču mēs jau esam čempioni ar trīs pirmajām, vienu otro un vienu trešo vietu. Šogad mūsu uzvara citiem likās pašsaprotama, vien vajadzēja pierādīt gan sev, gan citiem, ka pagājušais gads nebija sagadīšanās, ka tas bija nopietna komandas darba rezultāts. Katru gadu čempiona tituls atnāk citādāk. Pērn tās bija ļoti lielas emocijas, jo titula īpašnieks izšķīrās pēdējā posma pēdējā ātrumposmā. Šis gads bija ļoti stabils. Centāmies nebraukt virs mūsu spēju robežas, bet gan ātri un bez lieka riska."
Komandas galvenais vadītājs un mehāniķis ir Aivis Egle. Viņš ir galvenais konstruktors, kuram ir vēl divi pastāvīgie mehāniķi, kas palīdz, un šo mašīnu ir uzbūvējis. Atspoguļojot sporta notikumus, bieži tiek nosaukti vien pilotu vārdi. Taču rallijā tā ir ekipāža, kurā ir divi cilvēki. Pilots bez stūrmaņa nevar nobraukt ralliju. Stūrmanis ir kā galvenais uzņēmuma grāmatvedis, kurš atbildīgs par visu dokumentāciju, kuram arī jāseko līdzi laikam, kas veltīts katram posmam. Rallijā ir nepieciešama skrupuloza precizitāte. Ne tikai pilota, bet arī stūrmaņa vainas dēļ var zaudēt sacensības, ja tiek pieļautas kļūdas laika kontrolēs. Soda minūte pilnībā var iznīcināt visus centienus, zaudējot ne tikai vienās sacensībās, bet, iespējams, arī visā čempionātā.
"Rallijā viena no mūsu ekipāžas galvenajām panākumu ķīlām ir tas, ka mūsu starpā ir sajūtu ķīmija," saka Mārtiņš. "Cilvēkiem, kuri nesaprot viens otru no pusvārda, nespēj otrā ieklausīties, piedot niecīgu kļūdiņu, lielisks rezultāts nav iespējams. Svarīgākais, ka pat niecīgākās neprecizitātes spējam pieņemami izrunāt, izanalizēt bez strīdiem un saprasties, vienmēr noskaņojoties konkrētajam sacensību posmam ar domu, ka tas jābrauc stabili un droši. Iesēžoties mašīnā, mēs viens otram uzticam savu dzīvību. Ja to simtprocentīgi nevari izdarīt, tu nevari būt Latvijas čempions."
Par maz ar skaļiem saukļiem
Mārtiņš Jerums ir Jelgavas 2. ģimnāzijas absolvents. Studējis politoloģiju Latvijas Universitātē. Kad sācis mācīties, šī nozare bijusi modes lieta. Otrajā kursā briedušas domas, ka varētu darboties politikas jomā, taču, tuvojoties bakalaura studiju beigām, jau strādājis mārketinga jomā. Politikas zinātne vairs nelikusies tik saistoša, un darbību šajā virzienā vairs neturpinājis. Tagad, skatoties, kas notiek Latvijā, atkal ik pa brīdim pazibot doma – ja būtu labi paziņas, draugi un partneri, ar kuriem varētu mēģināt kaut ko darīt politikā, iespējams, viņš būtu gatavs to darīt. "Ja es zinātu, ka kaut ko varētu mainīt lietas labā, to noteikti arī darītu," apgalvo Mārtiņš. Taču viņam šķiet, ka bez ietekmīgiem cilvēkiem šajā "dārzā" tikt nav iespējams. Vienīgi ar augstiem mērķiem un skaļiem saukļiem diemžēl tas neesot iespējams.
Visu rakstu lasiet 19. septembra izdevumā Mēs.