Ukraiņu futbola speciālists Romans Grigorčuks jau desmit gadu strādā par treneri Latvijā un kļuvis par savējo.
Tieši viņa vadībā "Ventspils" izcīnīja vēl nebijušu panākumu mūsu futbola klubu vēsturē. Pēc veiksmīgās spēles Borisovā Grigorčuks vispirms atbildēja uz dažiem baltkrievu jautājumiem preses konferencē, bet pēc tam sniedza ekskluzīvu interviju "Sporta Avīzei". Pirmo interviju pēc lieliskā panākuma.
Kā jūties tagad, dažas minūtes pēc uzkāpšanas augstajā virsotnē?
– Man negribētos izcelt sevi. Šādos brīžos vajadzētu teikt pateicības vārdus visiem, kas sasniedza šo panākumu, – kluba vadībai, treneru štābam, apkalpojošajam personālam un, protams, futbolistiem. Varu apsveikt visus ar šo uzvaru un novēlēt turpmākos panākumus!
Spēlēt Borisovā bija grūti vai ļoti grūti?
– Labs jautājums (skaļi smejas). Bija ļoti grūti. Mēs gaidījām, ka tā būs. Labi, ka mums izdevās spēles sākums. Nopietni iesākām maču. Paradoksāli, ka mūsu gūtie vārti negatīvi ietekmēja mūsu turpmāko darbību. Tas man sagādāja izbrīnu – tas bija nenormāls moments. Pēc šiem gūtajiem vārtiem mūs vajadzētu nest kā uz spārniem, bet notika tieši otrādi. Varbūt pārāk agri noticējām uzvarai?! It kā pretiniekiem tobrīd vajadzēja gūt vismaz trīs vārtus, taču futbolā viss ātri mainās.
Preses konferencē, līdzīgi kā pēc pirmā mača par Grigorija Čirkina tālsitienu, tev atkal nācās stāstīt, ka mūsu vārtu guvums nebija nejaušība, bet gan iestrādne, ko vēl pavisam nesen varēja redzēt Latvijas čempionātā.
– Jā, šādus golus pēc stūra sitieniem esam guvuši ne vienus vien. Tieši tādus pašus vārtus, līdzīgus kā dvīņus, guvām pirms četrām kārtām "LMT virslīgā": Žigajevs uzcēla, Kačanovs pameta bumbu tālāk, un Cigirlašs iesita. Tur nenotika kaut kas īpašs vai nejaušs. Mēs pie šiem momentiem strādājam, un tie izdodas.
Noteikti bija ļoti sāpīgi ielaist bumbu savos vārtos pāris minūtes pirms pirmā puslaika beigām, jo visi parasti uzsver, cik svarīgi noturēt labvēlīgo rezultātu līdz pārtraukumam?
– Stratēģiski tā vienmēr ir. Pirmā puslaika beigās gribēju, lai pēc iespējas ātrāk būtu pārtraukums, jo vēlējos aprunāties ar futbolistiem par dažām lietām, kas jāizdara, – kļūdu mums bija pietiekami daudz, it sevišķi taktisko. Tā sanāca, ka ielaidām vārtus. Pieļāvām pozicionālu kļūdu, kādu šajā līmenī vairs nedrīkst būt, jo tā izskatās pēc bērnišķīgas kļūmes. To pašu varu teikt par otrajiem zaudētajiem vārtiem, kad divi aizsargi netika galā ar situāciju – laikam bija novēlota priekšāteikšana, vai tās vispār nebija. Divatā gāja uz vienu bumbu, un... Abi zaudētie vārti iznāca smieklīgi. Tad jau drīzāk mēs varējām ielaist epizodēs, kad baltkrievi varēja gūt vārtus pēc labi sagatavotiem, pilnvērtīgiem uzbrukumiem.
Otrā puslaika sākumā laukumā ritēja mierīga spēle pat ar nelielu mūsējo pārsvaru, taču muļķīgi ielaistie otrie vārti izraisīja vētrainos uzbrukumus uz "Ventspils" vārtiem.
– Tā bija. Mēs pārtraukumā par daudzām lietām vienojāmies, un nedomāju, ka tūlīt mums pāri brauks ceļa rullis, vai kāds sāks mūs "vadāt". Tādām lietām nevajadzēja notikt. Tomēr izdarījām kļūdu, kādas nav pieļaujamas, jo spēlēs ar nopietnām komandām neviens tās nepiedod un tūlīt seko sods.
Kad sākās BATE varenais spiediens, biji pārliecināts par to, ka izturēsiet līdz galam?
– Atklāti sakot, tobrīd nenoķēru sevi pie domas par pārliecību vai pārliecības zudumu. Visu laiku domāju par to, ko vēl varu izdarīt, jo redzēju, ka pretinieku spiediens bija ļoti liels. Man vajadzēja vēl kaut ko darīt, lai arī apzinājos, ka ir ļoti grūti mainīt notikumus laukumā.
Kad saprati, ka esat uzvarējuši?
– Tikai tad, kad atskanēja tiesneša svilpes beigu signāls. Pie četrām pieliktajām minūtēm viņš pielika vēl pusotru minūti, un iznāca, ka spēlējām 96 minūtes.
Vai mača beigās laiks nevilkās tik lēni kā mūžība?
– Es tā negribētu teikt. Mazāk domāju par atlikušo laiku, vairāk sekoju līdzi spēlei un domāju, ko vēl varam izdarīt. Tagad, prātā pārcilājot mača beigas, varu teikt, ka būtu ļoti sāpīgi ielaist vārtus. Šādā spēlē mēs varējām zaudēt ar 1:3 vai pat vēl vairāk. Tomēr, ja ņemsim vērā bilanci kopā ar pirmo spēli Ventspilī, domāju, toreiz varējām uzvarēt pārliecinošāk, jo neguvām vārtus no labām izdevībām. Ja visu saliek pa plauktiņiem, neapgalvošu, ka uzvarējām likumsakarīgi, tomēr nevar teikt, ka mūsu uzvara bija nepelnīta.
Pēcspēles preses konferencē teici, ka šodien Borisovā mums smaidīja veiksme. Cik liels bija veiksmes faktors?
– Bez veiksmes vienmēr klājas grūti. Tomēr tikpat labi kā par šodienas veiksmi mēs varētu runāt arī par neveiksmēm pirmajā mačā, kad neizmantojām simtprocentīgus momentus. Arī veiksmes faktorā ir kaut kāds balanss – tomēr viss notiek taisnīgi un uzvar spēcīgākais.
Baltkrievi norāda, ka BATE nespēlēja savu spēju līmenī. Varbūt varam teikt, ka "Ventspils" baltkrieviem to neļāva izdarīt?!
– Pēc visa spriežot, – jā. Šo divu maču summā "Ventspils" nekādos komponentos neizskatījās sliktāk par pretiniekiem. Spēles organizācijā un vārtu gūšanas iespējās mēs noteikti bijām labāki. Tiesa, teritoriālajā pārsvarā un divcīņās šodien zaudējām.
Atbildes mačā nācās spēlēt bez komandas kapteiņa Jevgeņija Kosmačova un uzbrucēja Andreja Butrika. Tas nozīmē, ka pēc viņu atgriešanās ierindā "Ventspils" varēs pastiprināt sniegumu nākamajā kārtā!?
– Runājot par Kosmačovu, vēlreiz varu atkārtot, ka viņš šobrīd ir viens no spēcīgākajiem futbolistiem Latvijā. Es par to nešaubos. Butriks kondīcijā, kādā viņš bija pēdējā laikā, mums ir ļoti nozīmīgs spēlētājs. Viņu iztrūkums nenoliedzami šodien bija būtisks. Mums turklāt atkal nācās spēlēt ar pilnīgi jaunu komandas virknējumu, kas šādā līmenī ne vienmēr beidzas laimīgi. Noteikti jābūt kaut kādu saikņu iespēlēšanai vismaz mazās spēlētāju grupās.
Kādēļ "Ventspilij" izdevās sasniegt šo Latvijas futbola klubu augstāko sasniegumu?
– Nebaidīšos šī vārda, taču tas tiešām ir izcilākais Latvijas klubu panākums. To nevar sasniegt, kaut ko izdarot kādā vienā lauciņā. Tas ir nopietna darba rezultāts visās komponentēs mūsu futbola klubā: pareizs darbs vadībā un pareizs darbs komandā. Kā tas izpaužas? Tā ir ļoti detalizēta saruna. Kopumā vērtējot, uzskatu, ka mēs izdarījām kolosālu darbu visos līmeņos, tāpēc nopelnījām šo panākumu. Godīgumam, ar kādu izturējāmies pret darbu, agri vai vēlu vajadzēja dot šādu rezultātu.
Vai esi sekojis līdzi pieciem iespējamiem komandu variantiem, kas varētu trāpīties ceturtās kvalifikācijas kārtas izlozē?
– Šīs komandas uzzināsim pēc dažām stundām. Es nedomāju par to, kas mums varētu patrāpīties. Drīzāk izsētajām komandām jādomā par to, lai tām ielozētu "Ventspili" (smejas). Viņi domā, ka mēs varētu kļūt par gardu kumosu.
Taču "Ventspils" jebkurā gadījumā noteikti varēs pacīnīties reālāk nekā kādreiz pret Anglijas "Newcastle" vai varbūt Francijas "Marseille"!
– Noteikti. Mēs spēlējam čempionu zarā, taču tur nav Itālijas vai Anglijas čempionu. Situācija neizskatās bezcerīga. Ja jau esam iekļuvuši šajā kārtā, mums vairs nebūs tik smagas atbildības nastas. Tomēr nedrīkstam domāt, ka visu jau esam sasnieguši. Esam ceļā uz to, lai paveiktu kaut ko patiešām iespaidīgu. Mums ir izredzes iekļūt Čempionu līgas grupu turnīrā. Ļoti svarīgi, lai neviens no mums – treneriem un visiem kluba darbiniekiem – neizslēgtos no šīs cīņas, samierinoties ar mazumiņu. Sak, esam iekļuvuši grupas turnīrā, un tad jau redzēs, kā tālāk sanāks. Tas jānocērt saknē! Mums jābūt pilnīgai mobilizācijai nākamajām divām Eirokausu spēlēm.