Kādreiz sāpīgi varēja uztvert to, ka Latvijas futbola klubi izstājas no Eirokausiem augusta spēlēs, nesagaidot rudeni, kad cīņā iesaistās grandi. Šogad trīs no četriem mūsu klubiem, kuri startēja Eirokausos, finišēja jau pēc neveiksmēm jūlijā.
Sezonas sākumā viens otrs futbola speciālists centās aizmālēt acis, stāstot, ka Latvijas klubu līmenis nav pazeminājies, taču tagad viņiem nākas atzīt savu alošanos. Salīdzinājumā ar citām valstīm ekonomiskā krīze Latvijā izplatījusies ļoti nežēlīgi, un skaidrs, ka tas nevarēja neietekmēt arī futbolu. Daudzas "LMT virslīgas" komandas pārpludināja jaunieši un pusprofesionāļi, un viņu atalgojumu nevar salīdzināt ar tiem tūkstošu desmitiem, ko kādreiz daudzi pelnīja Latvijas čempionāta elites līgā. Atbilstošas ir arī emocijas laukumā – ar tukšu vēderu labi neuzspēlēsi, tāpēc it kā principiālas spēles bieži vien pārvēršas garlaicīgā izrādē. Sliktākais, ka šis vienaldzības bacilis aplipinājis arī mūsu vadošo klubu spēlētājus, kuri nereti atļaujas spēlēt uz vienas kājas, kas izraisa sensacionālus rezultātus. Šāda pavirša attieksme pret spēlēm un arī pret treniņprocesu vēlāk skarbi iegriež. It kā jau daudziem liekas, ka vajadzības gadījumā (piemēram, Eirokausos) viņi parādīs vislabāko sniegumu un izkals laimi (uzvaras un kontraktu ar ārzemju klubu), bet pienāk atbildīgās spēles, un tāds čiks vien sanāk.
Visvieglāk zaudējumus norakstīt uz atsevišķu spēlētāju rēķina, un visu trīs klubu neveiksmēs varēja vainot vārtsargus. Pāvels Davidovs Izraēlā četrreiz ielaida bumbu "Dinaburg" vārtos, tāpēc otrajā mačā noraudzījās no rezervistu soliņa. "Skonto" vārtsargs Germans Māliņš muļķīgi kapitulēja Īrijā, kad negaidīja sitienu gandrīz vai no laukuma centra. Savukārt "Liepājas metalurga" vārtsargs Viktors Spole maču Tbilisi noteikti vēl ilgi redzēs murgainos sapņos, jo liepājnieku treneris Rūdigers Abramčiks pēc šīs spēles asi noskaldīja, ka viņa komandai vispār neesot bijis vārtsarga. Jā, viegli vainu novelt uz kādu spēlētāju, taču – kurš gan cits, ja ne pats Abramčiks izvēlējās tieši Spoli, nevis Pāvelu Šteinboru vai "pensijā" atlaisto Alekseju Krucu?!
Latvijas futbola klubu sliktā snieguma cēloņi meklējami dziļākos ūdeņos, vispirms jau komandu komplektācijā. Ārēji tā izskatījās nenopietna, lai arī bija pamatojama ar objektīviem apstākļiem. Piemēram, "Skonto" nevarēja vilcināties ar Vladimira Dvališvili, Ivana Lukjanova un Sergeja Kožana pārdošanu – pircēji no Izraēlas un Polijas bija gatavi maksāt uzreiz. Pagaidīt ar pārdošanu, uzvarēt "Derry City", izkrist nākamajā kārtā un viņus vairs nepārdot?! Tāds varēja būt alternatīvais ceļš. Kā saka, dzelzi vajadzēja kalt, kamēr tā bija karsta. Citādāka situācija bija "Liepājas metalurgā", kur uzbrucējs Ģirts Karlsons brīvā aģenta statusā braukāja pa pasauli, bet aizsargs Deniss Ivanovs atsaucās uzaicinājumam, kāds jāpieņem pat vienos naktī, – uz pārbaudi slavenajā Nīderlandes "Ajax". Abramčiks tikmēr neziņā lauzīja galvu par iespējamo taktiku ar šiem spēlētājiem vai – bez.
Caurumus sastāvā varēja aizbāzt ar džokeriem – futbolistiem, kādus arī pašmāju klubi iepriekš piesaistījuši Eirokausu priekšvakarā. Šoreiz "Skonto" uzaicināja Andreju Agafonovu, "Dinaburg" atcerējās par Mihailu Ziziļevu, taču viņi spēlēja vienīgi epizodiskas lomas. Katrā ziņā šo futbolistu devumu nevarēja salīdzināt ar pārliecināto sniegumu, ko varēja vērot "Ventspils" jaunieguvuma Vitālija Astafjeva izpildījumā (starp citu, ventspilnieki jūlija sākumā atsvabinājās no Zuraba Mentešašvili, kurš bija viņu grēkāzis iepriekšējā Eirokausu turnīrā). Ierobežoto spēlētāju resursu dēļ "Liepājas metalurgs" un "Dinaburg" nespēja savākt pilnu komplektu izbraukuma mačiem – šo spēļu pieteikumos tika aizpildītas tikai 16 no 18 rindiņām. Vai tas nav nenopietni?!
Visu rakstu lasiet 28. jūlija izdevumā.