30 gadu vecais Latvijas futbola izlases pussargs Juris Laizāns pēc astoņām Krievijas klubos pavadītajām sezonām šopavasar atgriezās Latvijā. Patlaban viņš pārstāv "Olimpu/RFS", uzskatot, ka tā ir tikai dažu mēnešu pauze pirms došanās uz kādu no ārzemju klubiem.
Laizāns cer, ka drīz vien varēs doties rietumu, nevis austrumu virzienā.
Vai tava nepalikšana astoņu gadu laikā labi iepazītajā Krievijā ir saistīta ar finanšu krīzi?
– Nepaliku, jo ilgi tiesājos ar "Šiņņik". Piedevām "Šiņņik" izkrita uz pirmo līgu, kur it kā varēju spēlēt, taču krasi mainījās kluba budžets, un viņi gribēja visiem futbolistiem strauji samazināt kontrakta nosacījumus. Krievijas pirmajā līgā klubos drīkst spēlēt tikai trīs leģionāri, turklāt spēļu kalendārā nav paredzēti logi izlases mačiem. Man negribējās spēlēt pirmajā līgā arī tāpēc, ka šajā turnīrā ir ilgi izbraucieni – uz divām nedēļām ārpus mājas, bet ģimenes cilvēkam tas ir apgrūtinoši. Vēl man bija variants ar "Tomj", bet viņi rakstīja avīzēs, ka esmu ļoti sliktā formā.
Krievijas prese rakstīja arī to, ka prasīji iekļaut līgumā punktu par iespējamo kontrakta laušanu vasarā, ja parādīsies kāds pievilcīgs variants, taču "Tomj" vadība tam nepiekrita. Un tieši šis iemesls esot kļuvis par galveno, kāpēc beigās neparakstījāt līgumu.
– Mēs sākumā vienojāmies, ka spēlēšu pie viņiem līdz vasarai. Neizvirzīju nereālus nosacījumus. Skaidrs, ka nebiju optimālajā formā, jo mani neņēma uz nometnēm kopā ar "Šiņņik" galveno komandu. Es un vēl daži futbolisti, kuri atteicās parakstīt līgumus ar zemākiem nosacījumiem, mēs visu ziemu trenējāmies Jaroslavļā. Tādēļ nebiju izgājis pilnvērtīgu gatavošanos starpsezonu posmā. Tomēr vēl bija laiks, lai labi sagatavotos čempionātam. Sākumā "Tomj" vadība piekrita tam, ka es varētu spēlēt pie viņiem līdz vasarai un pēc tam atkarībā no citiem piedāvājumiem pārtrauktu vai pagarinātu šo kontraktu. Aizbraucu kopā ar "Tomj" uz nometni Sočos, taču tur izrādījās, ka kluba vadība ir visu pārdomājusi. Man tika piedāvāti zemi nosacījumi. Uzskatu, ka manis prasītie nosacījumi bija samērojami ar tiem, kādi ir pašreizējā krīzes situācijā. Saprotams, ka tagad nevar nopelnīt tādu naudu, kādu varēja nopelnīt agrāk. Prasīju tādu naudas summu, kādu klubs spēj samaksāt un maksā citiem leģionāriem. Lai arī kā, bet pārdomāt bija viņu tiesības... Tikmēr pieteikumu iesniegšana bija beigusies, un man bija jāatgriežas Latvijā.
Kā beidzās tava tiesvedība ar "Šiņņik"? Vienubrīd Jaroslavļas klubam pat aizliedza pieteikt jaunus spēlētājus, kamēr tas nebūs norēķinājies ar tevi.
– Ne jau tikai ar mani, jo no "Šiņņik" futbolistiem pienāca daudz sūdzību, un tās ir arī tagad. Klubam ir lieli parādi. Pat nezinu, kā tas izgāja licencēšanu pirmās līgas turnīram. Ar mani visi parādi ir nokārtoti. Es tomēr neprasīju nenopelnīto naudu. Prasīju nopelnīto. Man bija līgums ar "Šiņņik" arī uz šo gadu, un es it kā varēju mierīgi sēdēt un saņemt naudu, nevis tiesāties par līguma laušanu. Bet gribēju saņemt tikai to, ko biju nopelnījis iepriekšējā sezonā.
Cik nopietna bija citu Krievijas klubu interese par tevi? Presē tika minēts Groznijas "Terek" vārds...
– Nezinu, cik reāls bija šis piedāvājums. Jāskatās – varbūt vasarā uzpeldēs kāds labs piedāvājums. Bet Krievijā vairs nav daudz klubu, kuros varu nokļūt. Reāli jāapzinās savas spējas: zinu, kur spēju spēlēt un kur vairs ne. Ir klubi, kuros ir problēmas ar finansēm. It kā Krievijas premjerlīgā ir daudz komandu – 16, taču reāli varu nokļūt divās trijās komandās no tām. Atklāti sakot, gribētos pameklēt klubu kādā citā čempionātā.
Tavs aģents Aleksandrs Zotovs vienubrīd ziemā stāstīja, ka tev ir piedāvājumi gan no Šveices kluba "St. Gallen", gan no kādas ASV komandas.
– Tādi varianti bija. Ņemot vērā krīzi, parādījās daudz brīvu futbolistu un arī daudz baumu. Zinu, ka mana aizbraukšana uz Ameriku bija diezgan reāla, taču tas klubs gaidīja, kādas būs tā finanšu saistības. Arī šveicieši gribēja mani, pēc tam iestājās pauze, tad atkal parādījās interese... Tomēr tam nepievērsu uzmanību, jo neviens piedāvājums nebija tik nopietns, lai es varētu braukt un parakstīt līgumu, nevis tikai aizbraukt uz atrādīšanos.
Visu rakstu lasiet 9. jūnija izdevumā