Eiropas futbola lielvalstu čempionātos no mūsējiem šosezon pastāvīgi spēlēja tikai viens – aizsargs Kaspars Gorkšs.
Kāpēc tieši viņš? To uzskatāmi parādīja divas nesenās aprīļa spēles. Mačā par "Sheffield Wednesday" Kasparam pārsita galvu, taču viņš nospēlēja līdz galam un pēc 32 šuvju uzlikšanas jau piecas dienas vēlāk izgāja laukumā nākamajā mačā pret "Wolverhampton Wanderers". Turklāt tas notika situācijā, kad viņa pārstāvētajam klubam "Queens Park Rangers" jau bija zudušas izredzes uz šosezon loloto mērķi – iekļūt Anglijas premjerlīgā.
Vispirms pastāsti, kā sadzijušas 32 šuves?
– Šuves kā jau šuves – pamazām dzīst, un nekādu problēmu nav. Otrdien (5. maijā – A.U.) man operēs celi. Tā teikt, pēc sezonas būs jāsaved kārtībā savs ķermenis.
Tu tik mierīgi runā par ceļgala operāciju. Tā tiešām nebūs pārāk nopietna?
– Pēc izlases treniņiem uz mākslīgā seguma man sākās problēmas ar celi, un ar to mokos jau mēnesi. Uztaisīja pārbaudes, un ārsti nolēma, ka pēc sezonas pēdējās spēles taisīs operāciju. Tā tiešām nebūs pārāk nopietna – ne saites, ne kaut kas tamlīdzīgs... Nav garantijas, ka celis sadzīs, ja to atstās mierā atvaļinājuma laikā, tāpēc tas jāsakārto tagad, lai nākamo sezonu varu sākt vesels.
Pabeidzot stāstu par daudzajām šuvēm... Tev nevajadzēs izdarīt arī plastisko operāciju?
– Pēc tam redzēs, kā es izskatīšos. Bet tas moments gadījās atbaidošs. Lēcu pēc bumbas ar galvu, un pat nevaru īsti izstāstīt, kas notika. Man pašam negribas skatīties šādas epizodes televizorā. Sapratu, ka pretinieku uzbrucējs ielēca no aizmugures. Viņš, apņēmības pilns, tikko bija iznācis uz maiņu un sparīgi sadauzīja man galvu. Tagad viss ir sadzijis. Lai gan skaistāks uz vecumu nekļūstu... (Smejas.)
"Queens Park Rangers" komandai šo sezonu var novērtēt ar mīnusa zīmi, jo pirms sezonas tā tika uzskatīta par vienu no galvenajām turnīra favorītēm, bet beigās jūs iestrēgāt tabulas vidusdaļā...
– Droši vien, ja ir jāliek kāda zīme par visu sezonu kopumā, tad tā drīzāk būs negatīva, nevis pozitīva. Tomēr gluži negribas likt ļoti lielu mīnusa zīmi, jo futbolisti kopā spēlēja tikai pirmo sezonu. Protams, zinot par mūsu kluba bagātajiem īpašniekiem, daudzi ierindoja mūs pie favorītiem. Bet, kā saka, Romu neuzbūvēja vienā dienā, un jau sezonas vidū bija skaidrs, ka iekļūšana playoff ir maksimums, ko mēs varam izspiest. Protams, ambīciju šim klubam netrūkst – ne spēlētājiem, ne īpašniekiem, nedz arī treneriem, un domāju, ka nākamsezon tiks likts vēl lielāks uzsvars uz tikšanu premjerlīgā.
Kā pietrūka šosezon? Komandas komplektācija nebija pietiekami laba vai arī tika savākti pietiekami meistarīgi futbolisti, taču viņi nerādīja cerēto sniegumu?
– Pietrūka stabilitātes: gan tas, ka nepārtraukti mainījās treneri, gan tas, ka ļoti labām spēlēm sekoja ļoti sliktas spēles. Nebija tā, ka mēs nospēlētu augstā līmenī trīs mačus pēc kārtas. Vienmēr spēlējām kā pa viļņiem, arī pat vienā mačā: vienu puslaiku – ļoti labi, otru – ļoti slikti. Pietrūka stabilitātes plus mazliet veiksmes. Aizsardzībā bijām otra labākā komanda visā līgā, bet uzbrukumā – momentu izmantošanā un vārtu gūšanā – stabili pēdējie. Mums momentu realizācija bija briesmīga, un domāju, ka tas ir galvenais iemesls, kāpēc netikām līdz playoff. Pret daudzām komandām mums bija nospiedošs pārsvars, taču pat šādus mačus pamanījāmies zaudēt.
Arī tev gūto vārtu ailītē šosezon palika nullīte... Iepriekšējā sezonā "Blackpool" sastāvā pats visus pieradināji, ka regulāri iesit vārtus, tāpēc tagad gandrīz vai jāizsaka pārmetumi.
– Pats esmu vainīgs, ka pieradināju pie rezultativitātes. (Smejas.) Mana filozofija vienmēr ir bijusi tāda, ka vārtu gūšanu no standartsituācijām lielā mērā ietekmē veiksmes moments. Es šogad trāpīju vienīgi pa štangām un garām vārtiem...
Visu rakstu lasiet 5.maija izdevumā.