Karls Heincs Rumenige, Bertijs Fogts, Rūdigers Abramčiks – viņi visi ir spēlējuši Vācijas izlases sastāvā 1978. gada pasaules čempionātā, bet vēlāk kļuvuši par vairāk vai mazāk pazīstamiem treneriem un funkcionāriem.
Kāds ir šis 53 gadus vecais vācu treneris Abramčiks, kas kopš pagājušā gada augusta trenē "Liepājas metalurgu" un šogad pēc sešām kārtām izvirzīja komandu Latvijas čempionāta līderpozīcijā?
Ar pasaules čempionāta pieredzi
1978. gada pasaules čempionātā Argentīnā 22 gadus vecais uzbrucējs Rūdigers Abramčiks izgāja laukumā trijos mačos: pret Poliju, Nīderlandi un Austriju, un vienā no šīm spēlēm (pret holandiešiem) izcēlās ar vārtu guvumu. Šis turnīrs vāciešiem izvērtās neveiksmīgs, jo viņi nespēja nosargāt iepriekšējā čempionātā izcīnīto Pasaules kausu un izstājās no cīņas grupu turnīra otrajā fāzē. Savukārt Abramčikam šis palika viens no diviem vārtu guvumiem izlases rindās, jo spēlēšana valstsvienībā viņam aprāvās pēc 19 spēlēm. Aprāvās pēc konflikta ar Vācijas Futbola federācijas prezidentu Hermanu Neibergeru.
Sarunā ar "SA" Abramčiks pastāstīja, ka joprojām kontaktējas ar daudziem bijušajiem Vācijas izlases spēlētājiem: "Protams, ciešāki sakari saglabājušies ar tiem, ar kuriem esmu spēlējis vienā komandā. Tagad katram ir savs darbs un darīšanas, tāpēc satikamies reti."
Viena no retām, taču lustīgām tikšanās reizēm ir žurnālistu organizētie golfa mači kādreizējiem Vācijas izlases futbolistiem, jo tie parasti izvēršas trīs dienu ilgumā. Vācijas futbola veterāni regulāri tiek aicināti uz nacionālās izlases spēlēm. Pēc pārcelšanās uz Liepāju Abramčikam pēdējo reizi izdevās izrauties uz Vācijas nacionālās izlases spēli pērnā gada rudenī, kad tā Dortmundē tikās ar Krieviju.
Klubu līmenī Abramčiks aizvadīja vairākas spilgtas sezonas kluba "Schalke" krekliņā. Jauniņais Abi 17 gadu vecumā debitēja šā pazīstamā kluba rindās Vācijas bundeslīgā, tolaik kļūstot par šā turnīra visu laiku jaunāko spēlētāju. 1976./1977. gada sezonā gūtie desmit vārti, kas palīdzēja "Schalke" komandai izcīnīt otro vietu bundeslīgā, ilgi saglabājās kā jauno Vācijas bundeslīgas spēlētāju rezultativitātes rekords, līdz to pirms dažiem gadiem pārspēja Lukašs Podoļskis. Vēlāk Abramčiks spēlēja arī Dortmundes "Borussia", "NŅrnberg" un Turcijas "Galatasaray".
Ar "Schalke" prezidenta rekomendāciju
Abramčika trenera karjerā klubiem bija plašāka ģeogrāfija nekā spēlētāja gados: Vācijas "Saarbr?cken", Turcijas "Antalyaspor", Bulgārijas "Levski" un Austrijas "Kärnten". Tiesa, nevienā no darbavietām viņš neaizkavējās ilgāk par gadu vai diviem. Pagājušā gada vasarā "Liepājas metalurga" īpašnieks Sergejs Zaharjins pēc sava drauga Gerharda Rēberga, bijušā "Schalke" prezidenta, ieteikuma nolēma uzticēties Abramčikam, un viņš augusta sākumā pārņēma Liepājas komandu.
"No sākuma daudz nelauzīju galvu par to, kā būtu strādāt Latvijā. Nolēmu, ka aizbraukšu un apskatīšos, kā tur ir," Abramčiks atceras, kā uztvēris uzaicinājumu strādāt Latvijā. "Biju pārsteigts, ka pati pilsēta ir skaista un arī klubā daudzas struktūras ir sakārtotas labā līmenī. Tas mani apmierināja, tāpēc nolēmu piekrist izteiktajam piedāvājumam." Vācu treneris nolēma pamest futbola lielvalsti, jo Liepājā viņš bija ieraudzījis pietiekami augstas klases klubu: "Arī Vācijas otrajā bundeslīgā var atrast šādus klubus kā "Liepājas metalurgs". Protams, otrajā līgā ir klubi ar augstākiem mērķiem, taču ir arī tādi, kas nav apgādāti labāk nekā Liepājas klubs."
Vai Abramčiks pirmo reizi par Latviju uzzināja, kad 2004. gada Eiropas čempionātā mūsu valstsvienība nospēlēja neizšķirti 0:0 ar Vāciju? "Ja cilvēks nedaudz interesējās par to, kas notiek pasaulē, tad Latvijai nevar paiet garām," Abramčiks norāda, ka viņa redzesloks neaprobežojas tikai ar futbolu. "Protams, tādas mazas valsts izlases nokļūšana Eiropas futbola čempionātā uzreiz izraisa īpašu uzmanību. Šo valsti momentāpamana. Līdzīgi arī citas valstis, kas kaut ko sasniedz futbolā, uzreiz izpelnās vispārēju uzmanību."
Visu rakstu lasiet 28. aprīļa izdevumā