30 gadus vecais pussargs Andrejs Rubins kļuvis par ceturto Latvijas futbolistu, kam izdevies sasniegt 100 spēļu robežu izlasē.
Šo zīmīgo robežu viņš sasniedza pagājušo trešdien mačā pret Luksemburgas izlasi Rīgā. Pēc šīs spēles Rubins aizsteidzās uz Azerbaidžānu, kur sestdien guva kārtējos vārtus Baku "Inter" sastāvā. Tomēr šoreiz "SA" aprunājās ar viņu nevis par dzīvi un spēlēšanu Azerbaidžānā, bet gan par Latvijas valstsvienību.
Kā nosvinēji savu simto spēli izlasē?
– Īstenībā pat nesanāca neko atzīmēt. Pēc mača aizbraucu mājās, pavadīju laiku ar bērniem, ar sievu. Jau nākamajā dienā aizlidoju uz Azerbaidžānu, jo mums šeit sestdien bija kārtējā spēle. Mani sauca atzīmēt, taču izturēju šo presingu. Ne pa velti izturēju, jo iesitu golu.
Bet vismaz to simtiņu, par ko runāji pirms šīs spēles pret Luksemburgu, pēc mača ieķēri?
– Nē, nē. Tagad spēles seko viena otrai, un tādas vaļības nevar atļauties.
Vai pēc jubilejas mača treneris Aleksandrs Starkovs vai spēlētāji pasniedza tev kādu dāvanu?
– [LFF ģenerālsekretārs] Mežeckis pateica, ka dāvana jau esot sagatavota, bet to man pasniegs nākamajā spēlē.
Kāpēc pašam šis pēdējais mačs pret Luksemburgu īsti neizdevās?
– Kad izeju uz maiņu, tas tomēr nav tas, kas man ir vajadzīgs. Kad sāku spēlēt maču no paša sākuma, emocijas un viss pārējais man ir pavisam savādāks. Ir spēlētāji, kuriem patīk iziet uz maiņu, saasināt spēli un gūt vārtus. Man tas ir, maigi izsakoties, ne visai.
Varbūt tev bija grūti iejusties neierastajā uzbrucēja pozīcijā?
– Manuprāt, sava loma bija tam, ka šī sanāca simtā spēle. Treneris negribēja mainīt pussargus, taču noteikti vēlējās, lai tagad nospēlēju šo maču, tāpēc izlaida mani priekšā.
Kāpēc šī otrā spēle pret Luksemburgu mums iznāca tik smaga?
– Redzi, viņi nedaudz samainīja savu sastāvu, un laukumā ritēja pavisam cita spēle. Ja pirmā puslaika beigās mēs nebūtu guvuši tos pirmos vārtus, mums vispār būtu ļoti grūti uzvarēt. Turklāt vienā momentā, kad Deniss [Ivanovs] kritienā sita ārā bumbu, un tā viņam trāpīja pa roku, tiesnesis varēja arī piešķirt pendeli. Galvenais, ka šajos divos mačos izcīnījām sešus punktus un tagad varam gatavoties septembra spēlēm.
Un kādas atmiņas tev palikušas par iepriekšējo spēli pret Luksemburgu, kurā uzvarējām ar 4:0? Vai tev kremt, ka neizdevās izmantot teicamo vārtu gūšanas iespēju?
– Nupat spēlē Azerbaidžānā bija grūtāka situācija nekā Luksemburgā, taču iesitu. Nevar izmantot pilnīgi visas izdevības. Kas zina, ja būtu iesitis toreiz, neiesistu tagad.
Vai patlaban Latvijas izlasē jūties kā veterāns, ko gatavs izstumt no sastāva jaunais un perspektīvais Aleksandrs Cauņa?
– To nevar nejust. Kādreiz varēju spēlēt vai nespēlēt klubā, taču atbraucu uz izlasi un spēlēju. Tagad, pat ja es spēlēju regulāri, izredzes ir mazas, un pat nav īpaši svarīgi tas, kādā stāvoklī esmu ieradies izlases nometnē.
Var teikt, ka šī tava atstumšana no izlases pamatsastāva sākās pagājušā gada rudenī, kad atgriezies komandā pēc traumu ārstēšanas un tevi nosēdināja uz rezervistu soliņa?
–Jā. Jau tad sapratu, ka vairs neesmu tāds pamatsastāva spēlētājs, kāds biju kādreiz.
Visu rakstu lasiet 7. aprīļa izdevumā