"Super!" īsi un kodolīgi savas sajūtas par turnīra tabulu raksturoja treneris Aleksandrs Starkovs pēc pagājušajā nedēļā izcīnītās uzvaras pret Luksemburgu, kas viņa vadītajai Latvijas futbola izlasei ļāva pacelties uz otro vietu pasaules čempionāta priekšsacīkšu grupā.
Pēc trim stundām šveicieši gan atbīdīja mūsu komandu uz trešo pozīciju, taču galvenais, ka pirms atlikušajām divām rudens grupas turnīra spēlēm esam saglabājuši izredzes cīņā par pirmajām divām vietām.
Latvijas izlase mačos pret Luksemburgu izpildīja savu galveno uzdevumu – izcīnīja sešus punktus. Var diskutēt par to, cik kvalitatīvs bijis mūsu komandas vai atsevišķu futbolistu sniegums šajās spēlēs, taču galvenais, ka šos sešus punktus esam ieguvuši. Pretējā gadījumā daudziem mazinātos vai dažiem vispār pazustu interese par Latvijas izlases atlikušajām grupas turnīra spēlēm, kas notiks septembrī un oktobrī. To jau piedzīvojām divos iepriekšējos kvalifikācijas ciklos, kad beigās vienaldzīgo netrūka.
Tagad jābūt gandarītiem par to, ka mūsu futbolistu mačs pret pundurvalstiņu nepaslīdēja garām nemanīts. Pēc tā varēja spriest un diskutēt gan par tādu lokālu notikumu kā Māra Verpakovska (ne)gūtajiem vārtiem, gan par tādu globālu jautājumu kā mūsējo izredzēm aizbraukt uz Āfriku.
Jā, uzvara otrajā mačā Rīgā neiznāca tik pārliecinoša kā pirms četrām dienām Luksemburgā. Tam var atrast dažnedažādus izskaidrojumus, sākot ar laukuma kvalitāti ("Skonto" stadiona darbinieki ar titāniskām pūlēm sagatavoja segumu, cik vien labi varēja vēlīnajā pavasarī, taču tas nevarēja būt ideāls) un beidzot ar sastāva problēmām. Proti, gurna sasituma dēļ visai ātri pazaudējām slaido Ģirtu Karlsonu, un acīmredzami pietrūka viņa prasmju gaisa divcīņās pēc tālajām piespēlēm. Arī Starkovs atzina, ka pēc Karlsona piespiedu maiņas zudušas saiknes un iestrādnes. Tomēr galvenais, ka šajā situācijā mūsu futbolisti turpināja ilgi un pacietīgi uzbrukt, līdz sagaidīja savu iespēju ar eksplozīvo Verpakovska driblu starp viesu spēlētājiem un ideālo piespēli Jurijam Žigajevam.
Arī pēc šā vārtu guvuma, kad ilgi turējās ārēji slidenais rezultāts 1:0, mūsu futbolisti spēlēja ar pārliecinātas komandas seju – bez nervozēšanas, bez drudžaina satraukuma, bez neprātīgiem lēmumiem. Varbūt pat pārlieku prātīgi; tas sevišķi krita acīs epizodēs, kad malējie aizsargi, atkāpjoties un jūtot pretinieka elpu mugurā, vienkārši aizšķīla bumbu tribīnēs. Varbūt mačā pret šāda ranga pretinieku vajadzēja nospēlēt riskantāk? Bet varbūt ne! Katrā ziņā mūsu futbolisti ar savu prātīgo un uzmanīgo spēli neļāva viesiem ne brīdi sajust, ka viņiem šajā mačā varētu būt cerības uz kaut ko. Arī tāda izlase kā Luksemburga ir jāprot uzvarēt. Šveicieši pagājušā gada septembrī to neprata...
Visu rakstu lasiet 7. aprīļa izdevumā