Par to, ka Vācijā futbolu spēlē kāds Henriks Sirmais, pirmoreiz uzzināju Sportacentrs.com forumā, kur sporta karaļa draugi regulāri apkopo mūsējo gaitas ārzemēs.
Redzot, ka pagājušajā sezonā 21 gadus vecais Sirmais pastāvīgi sācis spēlēt Vācijas 4. līgā, nolēmu ar viņu sazināties, lai uzzinātu, cik daudz latvieša patiesībā ir šajā futbolistā.
Ārzemnieki ar latviešu saknēm pasaulē nav retums – bieži tie ir kara laikā no Latvijas izceļojušo bērni un mazbērni. Arī sportā ik pa laikam acīs iekrīt kāds, kurš pārstāv citu valsti, taču nēsā latvisku uzvārdu. Futbolā, šķiet, slavenākais piemērs ir angļu vārtsargs Adams Legzdiņš, kurš pārstāv Anglijas "Championship" vienību "Derby County". Pagājušajā sezonā Vācijas reģionālajā jeb pēc spēka 4. līgā Lībekā spēlēt sāka labās malas pussargs Henriks Sirmais, 11 mačos izceļoties ar vienu vārtu guvumu, savukārt viņa pārstāvētā "VfL Lübeck" finišēja tabulas vidusdaļā – 11. vietā.
"Mans vectēvs Alfrēds Sirmais pēc Otrā pasaules kara no Latvijas pārcēlās uz Vāciju, 1948. gadā apprecēja Hertu Štēdingu, un vēl pēc gada piedzima mans tēvs Reinhards," par to, kā uzvārds Sirmais nokļuvis Vācijā, Sportacentrs.com pastāstīja Henriks. "Vectēvs nomira, kad man bija septiņi gadi, tāpēc diemžēl latviski nemāku ne vārda. Arī nekādas saiknes ar Latviju nav – šķiet, ka tās dzelzs priekškara dēļ īsti nebija pat vectēvam. Pirms pāris gadiem mūs Vācijā apciemoja radinieki no Latvijas, taču kontakts jau atkal ir pazudis."
Interesanti, ka jaunais futbolists visu līdzšinējo dzīvi nodzīvojis, bieži uzklausot jautājumus par savu uzvārdu, taču precīzi atbildēt nespējot – arī Henrika tēvs latviski nemāk. "Vienmēr visiem esmu teicis, ka man ir latviskas saknes, taču uzvārda nozīmi nezināju." Tulkojumu beidzot uzzinājis, Henriks piebilda, ka viss saskan – viņam 21 gada vecumā jau esot pāris sirmu matu.
"Latvija mani vienmēr ir interesējusi, taču pagaidām nav sanācis to iepazīt tuvāk. Bieži dzirdēts, ka Latvijai ir lielas kultūras vērtības, savukārt par futbolu gan nedzird praktiski neko. Skaidrs, ka par vienu otru futbolistu, kā Rudņevu vai Verpakovski, dzirdējis esmu," stāsta Sirmais. Viņam līdzās Vācijas pasei ir arī dāņu, jo māte ir dāniete. "Pēc dāņu tradīcijām mātes dēls vienmēr iegūst Dānijas pilsonību, tāpēc man ir divas pases." Pēc sarunas gan nojaušams, ka sakars ar Dāniju nav diez ko ciešāks kā ar Latviju.
Runājot par futbolista karjeru, Henriks atzīmē, ka vismaz vēl gadu sports nebūs pirmajā vietā viņa prioritāšu sarakstā. "Pēc neilga iejušanās laika un savainojumu apārstēšanās pagājušajā sezonā biju ieguvis vietu pirmās komandas pamatsastāvā. Taču futbolu nevaru savienot ar mācībām tehnikumā, tāpēc šobrīd esmu atgriezies otrajā komandā [tā spēlē pēc spēka Vācijas 5. līgā – aut.]. Nākamgad tehnikumu absolvēšu, un tad ceru mainīt klubu – Lībekā spēlēju jau desmit gadus, un vēlos kaut ko pamainīt. Ja radīsies iespēja, labprāt izveidotu kārtīgu profesionāla futbolista karjeru." Par savām stiprajām pusēm Sirmais sauc ātrumu, kustīgumu un arī tehniku, savukārt fiziskajā ziņā un ķermeņa masā vēl kārtīgi piestrādājams.
Sarunas noslēgumā nevarēju nepavaicāt – ja nu futbolista karjera izdotos un spēlēšana Vācijas 4. līgā nepaliktu karjeras augstākais sasniegums, vai Latvijas Futbola federācijas intereses gadījumā tiktu izskatīta iespēja pārstāvēt Latvijas izlasi? "Es teorētiski varētu iztēloties sevi, pārstāvot Latviju vai spēlējot kādā tās klubā, taču ir jautājums – vai jūs, latvieši, mani pieņemtu, ja reiz man nav nekādas saiknes ar valsti. Tāda pati situācija ir arī ar Dāniju, taču šādus iespējamos notikumu pavērsienus nemaz neesmu apdomājis – ar spēlēšanu Vācijas zemākajās līgās nepietiek."