Šosestdien Atēnās mūsu futbola izlasi gaida ļoti svarīga spēle cīņā par iekļūšanu pasaules čempionāta finālturnīrā – pret grieķiem.
Jau pāris nedēļas pirms šī mača lielāko uzmanību no mūsu futbolistiem sāka izpelnīties Māris Verpakovskis, jo ikdienā pārstāv Grieķijas augstākās līgas klubu "Ergotelis". Pirms desmit gadiem – 1999. gada jūnijā – Verpakovskis debitēja Latvijas izlasē ar spēli Atēnās pret grieķiem un uzreiz guva savus pirmos vārtus, palīdzot kaldināt uzvaru ar 2:1.
Cik liela ažiotāža ap gaidāmo spēli virmo Grieķijā?
– Vietējo presi nelasu un vietējās televīzijas pārraides neskatos, jo nesaprotu grieķu valodu. Tomēr jūtama diezgan liela interese no grieķu žurnālistu puses, jo gandrīz vai katru dienu man piezvana kāds no vietējiem korespondentiem, interesējoties par gaidāmo spēli. Visi ļoti vēlas uzzināt, kādas ir mūsu domas un mūsu cerības.
Un kādas ir tavas domas par Grieķijas un Latvijas cīņu?
– Es jau grieķiem esmu stāstījis, ka Grieķijas izlase ir stipra komanda, un tā noteikti būs favorīte šajā spēlē. Mums neviens neizvirzīja mērķi iegūt pirmo vai otro vietu grupā. Mūsu uzdevums bija saglabāt intrigu līdz pēdējiem mačiem, un esam to sasnieguši. Ja jau esam tikuši tik tālu, negribam apstāties. Ja tagad ir iespēja pacīnīties par iekļūšanu finālturnīrā, jācenšas to izmantot, jo nezinām, kad mums nākamreiz tāda gadīsies. Tā ir tikai viena spēle. Futbolā vienā spēlē viss ir iespējams.
Cik var nojaust no grieķu teiktā, viņi nav īpaši pārliecināti par sevi, jo jūt, ka labi nespēlē. Tā ka viņu nometnē būs nervozitāte. Grieķijas komanda izjutīs spiedienu, jo tai obligāti būs jāuzvar. Lai arī sāncenšus apmierina neizšķirts, neviens nesapratīs, ja viņi neuzvarēs. Mums tādu spiedienu nenāksies izjust. Ja mēs neapspēlēsim grieķus viņu laukumā, neviens neko nepārmetīs. Cita lieta, ka mēs paši ļoti gribēsim uzvarēt. Ja esam tikuši tik tālu, jāmēģina tikt vēl tālāk!
Skatoties turnīra tabulā, mums neizšķirts ne visai der.
– Jā, mums tas neder. Nedomāju, ka Grieķijas izlase spēlēs uz neizšķirtu. Viņi spēlēs ar akcentu uz uzbrukumu. Ja viņi neiesitīs ātru golu, vēlāk gribēs līst uz priekšu un iesist vārtus. Grieķiem diskvalifikācijas dēļ nespēlēs divi pamatsastāva aizsargi, tāpēc noteikti būs kļūdas, kas mums būs jāmēģina izmantot.
Vai tev izdevās noskatīties Grieķijas izlases pēdējos neveiksmīgos mačus pret Šveici un Moldovu?
– Tie bija vienlaikus ar Latvijas izlases spēlēm, un vēlāk neredzēju. Gan jau mums parādīs videoierakstus, kad sapulcēsimies izlases nometnē. Grieķi man stāstīja, ka mums ir izredzes, jo viņi slikti spēlējot. Pēc Eiropas čempionāta viņu spēlētāji esot palikuši baigi svarīgie, un vairs neesot saliedētības, kas toreiz bija.
Vai grieķi atceras to, ka tu pirms desmit gadiem spēlē pret viņiem guvi vārtus?
– Protams. To man prasa katrs vietējais žurnālists, un viņiem tas ir viens no pirmajiem jautājumiem. Jau esmu iemācījies no galvas, kā atbildēt.
Pirms viņu izprašņāšanas jau biji piemirsis šo vārtu guvumu, vai to jau bija aizēnojuši nākamie daudzie vārti izlasē?
– Tas bija tik liels notikums manā dzīvē, ka to nekad neaizmirsīšu. Tas bija mans pirmais lielais mačs, kas notika Atēnu olimpiskajā stadionā, turklāt uzvarējām grieķus.
Toreiz trenera Revaza Dzodzuašvili lēmums uzlaist tevi pamatsastāvā izskatījās ļoti drosmīgs – gandrīz vai avantūra.
– Domāju, ka viņš man iedeva lielu avansu, jo šo iznācienu vēl nebiju nopelnījis ar savu sniegumu. Cits treneris noteikti nebūtu ielicis mani sastāvā. Bet viņam es biju kā džokeris. Dzodzuašvili nenobijās un uzticējās man – liels paldies par to.
Kāpēc toreiz spēlēji tikai pirmajā puslaikā?
– Pirms mača man sāpēja muskulis un, loģiski vērtējot, nevarēju spēlēt. Tomēr to noklusēju un pateicu trenerim, ka varu iziet laukumā. Tagad tā vairs nedarītu, jo bija ļoti liels risks saraut muskuli. Puslaikā paprasīju maiņu, jo vairs nespēju izturēt spēles tempu.
Tu teici, ka Grieķijas futbolisti patlaban vairs nav tādi kā 2004. gada Eiropas čempionāta finālturnīrā. Kādi ir Latvijas izlase salīdzinājumā ar 2003. gada zelta rudeni?
– Man patīk pašreizējā komanda, jo tā cenšas spēlēt futbolu. Mums daudz kas sanāk. Arī nupat izbraukumā pret Izraēlu un mājās pret Šveici parādījām skatāmu futbolu. Man patīk tas, ka cenšamies paši spēlēt, nevis tikai neļaujam to darīt citiem. Mums mazliet piemīt veiksme, kas bija 2003. gada rudenī. Tiesa, toreiz bija labāks kalendārs, jo pēdējā mačā spēlējām ar zviedriem, kuri jau bija iekļuvuši finālturnīrā, un viņiem vairs neko nevajadzēja. Kad pagājušajā gadā skatījos pašreizējā turnīra kalendāru, domāju, ka situācija būs līdzīga un grieķiem arī vairs neko nevajadzēs. Biju pārliecināts, ka viņi iegūs pirmo vietu grupā. Tagad situācija ir citādāka. Grieķiem ļoti vajag uzvarēt, viņi būs labi motivēti un cīnīsies par uzvaru. Un mums būs vēl lielāks prieks šādā spēlē gūt panākumu.
Ne tikai mūsu izlasei, bet arī tev veiksme pagaidām nav tik liela kā 2003. gada rudenī, kad siti golus katrā mačā.
– Jā, man "nekrīt" tā kā toreiz, bet tagad var iesist jebkurš cits spēlētājs. Tas pat ir mūsu pluss, jo pretinieks nezina, kurš iesitīs. Var iesist Gorkšs, Žigajevs, Astafjevs. Mēs esam kļuvuši daudzveidīgāki. Toreiz daudzās spēlēs man iznāca vienatnē aizmukt no centra, bet tagad uzbrūk visa komanda, un skatītājiem ir tīkamāk skatīties šādu futbolu.
Svarīgos vārtus pret turkiem guvi ar "Lotto" bučiem. Varbūt tagad neesi izvēlējies īsto modeli?
– Pats esmu vainīgs, ne jau bučos jāmeklē vaina. Man sāk krist uz nerviem, taču jāturas – gan jau beigsies šis periods un iesitīšu. Runājot par bučiem, tagad spēlēju "adidas" ražojumā gan izlasē, gan klubā. Pirms mačiem pret Izraēlu un Šveici pasūtīju personalizētos bučus ar Latvijas karogu un numuru. Cerams, šie būs īstie. Klubā pamazām pierodu pie jaunajiem bučiem.
Kā tev veicas klubā? Sezonas sākumā spēlēji, pēc tam ne, bet nupat izgāji pamatsastāvā. Kā tevi uztver komandas treneris?
– Pagaidām sākumsastāvs katrā mačā tiek mainīts un grūti pateikt, kurš spēlētājs ir no pamatsastāva un kurš nav. Mans konkurents urugvajietis Leals spēlē labi, piemēram, pēdējā mačā iznāca uz maiņu un guva skaistus vārtus, vienus no skaistākajiem aizvadītajā kārtā. Tomēr treneris ļauj visiem spēlēt, un viss ir atkarīgs no manis, kad gūšu vārtus.
Ar cik uzbrucējiem spēlē "Ergotelis" komanda?
– Mēs spēlējam pēc shēmas 4–3–3, un esmu viens no malējiem uzbrucējiem/pussargiem. Labāk jūtos, kad tiek spēlēts pēc 4–4–2, taču varu iejusties arī pašreizējā shēmā un pozīcijā.
Pēc piecām kārtām "Ergotelis ir sestajā vietā. Vai tā varētu būt pozīcija, kas sezonas beigās apmierinātu kluba vadību?
– Mūsu mērķis ir iegūt augstāku vietu nekā iepriekšējā sezonā, kad finišējām devītie. Mēģināsim aizķerties aiz piektās vietas, jo tās ieguvēji iekļūst Eirokausos. Mēs gribam būt uzreiz aiz lielajiem klubiem AEK, PAOK, "Olympiakos" un "Panathinaikos". Mēs rādām saturīgu futbolu, komandā ir daudz labu spēlētāju, tāpēc šāds mērķis ir reāls.
Vai esi sācis mācīties grieķu valodu?
– Tieši vakar klubs atrada vienu meiteni no Latvijas, ar kuras palīdzību mācīšos grieķu valodu. Mācības uzsākšu oktobra vidū, kad atbraukšu no izlases spēlēm.
Pagaidām nevari grieķiski pateikt: "Mēs uzvarēsim Atēnās!"?
– Vēl ne. Varu vienīgi sasveicināties. Toties uzvarēt varam! Pēc pēdējām spēlēm mūsu futbolistiem ir stiprinājusies pārliecība par saviem spēkiem. Jābrauc uz Atēnām un jāspēlē, tāpat kā ar Izraēlu!