2020. gada EČ kvalifikācija: Punktu vēl nav, bet cerība jau aust
 
LEVANDOVSKIS ATVER. Tikai nepilnas 15 minūtes pirms spēles beigām viens no labākajiem uzbrucējiem mūsdienu futbolā Roberts Levandovskis atvēra Latvijas izlases vārtus ©Scanpix

Latvijas futbola izlase ar diviem zaudējumiem sāka 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru, taču tie bija divi atšķirīgi zaudējumi.

Par pirmo spēli Skopjē viss jau ir pateikts un uzrakstīts. Nav ko īpaši piebilst. Pirmais puslaiks Skopjē vispār bija kā pēdējā laika sliktākajās spēlēs, otrais - nedaudz labāks (lielā mērā tāpēc, ka daudz lēnāk sāka spēlēt Ziemeļmaķedonijas izlase), un tā bija ilūzija, ka pēc 1:2 - mājinieki paši ieraidīja bumbu savos vārtos - mēs varam izglābties. 1:3 bija likumsakarīgs iznākums. Polijas izlase pamatoti tiek uzskatīta par vienu no mūsu apakšgrupas favorītēm, un vismaz «uz papīra» tā noteikti ir spēcīgāka par Ziemeļmaķedoniju, tāpēc likās, ka Varšavā gaida sagrāve. Cik būs - 0:3 vai 0:5? Varšavā Latvijas izlase arī zaudēja - ar 0:2, taču tā jau bija pavisam cita komanda (un ne tikai tāpēc, ka sākumsastāvā tika nomainīti pieci spēlētāji), kas uz poļu zvaigžņu fona izskatījās pēc cienīga pretinieka.

Var pieņemt, ka poļi sāka spēli nedaudz pašpārliecināti - sak, šos jau nu mēs tik un tā uzvarēsim, taču jau pavisam drīz mājiniekiem un viņu vairāk nekā 50 tūkstošiem līdzjutēju Nacionālajā stadionā Latvijas izlase lika saprast, ka «šos jau nu mēs uzvarēsim» nenotiks. Bija iedarbojusies Latvijas izlases jaunā galvenā trenera Slavišas Stojanoviča bargā kritika pēc spēles Skopjē, arī paši spēlētāji bija gana paškritiski, lai trenera teikto nelaistu gar ausīm, arī piecu spēlētāju nomaiņa ietekmēja komandas sniegumu un laikam vispirms jau apziņas līmenī - proti, treneris lika saprast, ka neaizvietojamu spēlētāju nav un nebūs, ka iekļūšana izlasē vēl neko negarantē un ka katrā spēlē katram būs jāpierāda tiesības iziet sākumsastāvā nākamajā mačā vai pat vispār tikt tam pieteiktam. Tas iedarbojās, un izrādījās - nav Latvijas izlase tik vārga, par kādu tā tika apsaukāta (pelnīti!), izrādījās, ka mūsu futbolisti spēj nepiekāpties Levandovskim, Pjontekam, Rosickim, Grosickim, Krihovjakam, Blaščikovskim, Kendzjoram, Glikam un citām poļu futbola zvaigznēm. Tas bija likumsakarīgi, ka laukuma saimnieki drīz vien pārņēma iniciatīvu, taču mēs nebijām likteņa nolemta trusīša lomā - atbildējām ar bīstamiem pretuzbrukumiem, labi cīnījāmies laukuma vidusdaļā, organizēti spēlējām aizsardzībā. Pirmajā puslaikā poļiem bija tikai divas reālas iespējas gūt vārtus, taču arī mums (Vladislavam Gutkovskim puslaika beigās) bija teicama iespēja gūt vārtus.

Bija gaidāms, ka līdz spēles beigām mūsējiem pietrūks spēka izturēt tik lielu poļu spiedienu, taču arī otrajā puslaikā tika izveidoti pāris labi pretuzbrukumi, bet Artūram Karašauskam pat bija reāla iespēja gūt vārtus. Bīstams sitiens ar galvu padevās Mārcim Ošam, taču poļus glāba vārtsargs Vojcehs Ščensnijs. Tikai pēdējās 15 minūtēs poļiem beidzot izdevās gūt vārtus (Roberts Levandovskis un Kamils Gliks) un uzvarēt, taču daudz uzslavu masu medijos viņi par šo uzvaru neguva. Toties mums par tamlīdzīgu zaudējumu nav kauns, un tas, atceroties vairākas pēdējās Latvijas izlases spēles, jau nav maz. Tas dod cerību, ka jābūt labāk. Jaunais izlases galvenais treneris ieguva vērtīgas atziņas, turklāt viņa rīcībā ir vēl vairāki spēlētāji, kuri šoreiz izlases sastāvā neiekļuva, tā ka konkurence par vietu sastāvā kļūs tikai lielāka. Nākamais solis uz augšu būs jāsper 7. jūnijā, kad Rīgā tiksimies ar Izraēlas izlasi.

Slikti, ka mačā Skopjē savainojumu guva Andris Vaņins, taču varbūt tas ir arī... labi. Bija iespēja pārliecināties, ka mums ir vēl vismaz viens teicams vārtsargs - Pāvels Šteinbors. Viņš dažas reizes glāba jau Skopjē un vismaz trīs reizes glāba arī Varšavā. Nav šaubu, ka Pāvels savā Polijas klubā Gdiņas Arka saņēma uzslavas. Pāvelam ir 33 gadi, trešajam izlases vārtsargam Ksparam Ikstenam - 29 gadi, tā ka atliek tikai dot viņiem beidzot iespēju iegūt starptautisku pieredzi un vajadzētu beidzot iesaistīt izlases treniņos arī vismaz pāris gados jaunākus vārtsargus (Roberts Ozols savainojuma dēļ vēl kādu laiku nespēlēs, bet vai tad nav citu, kas būtu pelnījuši iespēju piedalīties izlases treniņos?). Tad par vārtsargiem varēsim joprojām būt droši. Andris Vaņins vēl jau arī nekur nav aizgājis, cerams, ka viņam būs iespēja kļūt par pirmo vārtsargu ar 100 spēlēm Latvijas izlasē (pašreiz ir 98).

Mūsu nākamā pretiniece Izraēla savā laukumā ar 4:2 pārspēja Austriju, un interesantākais šīs spēles sakarā ir tas, ka Izraēlas izlases galvenais treneris ir viens no savulaik slavenākajiem austriešu futbolistiem Andreass Hercogs... Slovēnija un Ziemeļmaķedonija nospēlēja neizšķirti - 1:1.

Pēc divām spēļu kārtām mūsu grupā Polijai ir 6 punkti, Izraēlai un Ziemeļmaķedonijai - pa 4, Slovēnijai - 2, bet vienai no grupas favorītēm Austrijai un Latvijai punktu nav. Ja turpināsies mainīšanās uz augšu, tad būs mums ne tikai cerība, bet arī punkti. Noteikti būs.