Latvijas futbola izlase UEFA Nāciju līgas pirmo turnīru pabeidza priekšpēdējā, 3. vietā savā grupā zemākajā, D divīzijā.
Pēdējās divas spēles Latvijas izlase aizvadīja viesos un abas pabeidza neizšķirti - 1:1 (pirmie vārti izlases rindās Denisam Rakelam) Kazahstānā un 0:0 Andorā. Divi neizšķirti viesos - tas taču ir pat labi, bet ne šoreiz. Līdz ar to turnīrs tika pabeigts bez uzvarām, un tas vien jau neļauj izlases sniegumu tajā vērtēt pozitīvi.
Bija atsevišķi labi spēles nogriežņi, Astanā labs bija gandrīz viss otrais puslaiks, taču diezin vai drīkstam sūkstīties par veiksmes trūkumu, neizmantojot iespējas gūt vārtus, jo - reālu vārtu gūšanas iespēju bija pārāk maz, lai cerētu uz kaut ko vairāk par neizšķirtu. Andorā vairākus labus pretuzbrukumus nežēlīgi aprāva pašu tehniskas kļūdas - proti, neprasme savaldīt bumbu pat vienkāršās situācijās. Andorā kopš 38. minūtes spēlējām mazākumā Valerija Šabalas nesavaldības dēļ, taču arī pirmajās 38 minūtēs neko reāli bīstamu pie pretinieku vārtiem neradījām (daudz labāka iespēja gūt vārtus vienreiz bija andoriešiem). Vienīgā patiešām reālā iespēja gūt vārtus bija 69. minūtē, kad pēc teicamas Rakela piespēles nedaudz pāri vārtiem (bumba pat skāra pārliktni) ar galvu sita Igors Tarasovs. Tikai viena reāla vārtu gūšanas iespēja spēlē ar Andoru... Jā, Andorā pēdējā laikā ir mocījušās daudzas komandas ar Eiropas čempioni Portugāli priekšgalā, un šeit vasarā zaudēja Ungārija, arī Kazahstānā nevienam neklājas viegli, taču abas pēdējās spēles kļuva par spoguli Latvijas izlases sniegumam visā turnīrā - it kā kaut kas veidojas, taču pārāk maz kaut kas izveidojas.
Latvijas izlase sešās spēlēs guva tikai divus vārtus (abus pret Kazahstānu). D divīzijā bez uzvarām palika vēl tikai Andora, Sanmarīno un Malta (maltieši vakar savā laukumā spēlēja ar Fēru salām, tā ka varbūt paliks tikai trīs komandas bez uzvarām). Latvijas izlase nav uzvarējusi astoņas spēles pēc kārtas, bet šajā kalendārajā gadā no 12 spēlēm uzvarēts tikai vienā (galvenā trenera Miksu Pātelainena debijas mačā Baltijas kausa izcīņā ar Igauni-
ju - 1:0), zaudējām piecas reizes, bet sešas spēles pabeidzām neizšķirti. Šajās 12 spēlēs gūti tikai
6 vārti. Var teikt, ka zemāk nav vairs kur krist, un šoreiz tas būs tuvu patiesībai - D divīzija Nāciju līgā ir zemākā, un zemāk vairs patiešām nav kur krist, taču pirmo reizi kopš 1994. gada Latvijas izlase ir iekritusi pēdējā komandu grozā pirms Eiropas vai pasaules čempionāta kvalifikācijas turnīra izlozes. 2. decembrī Īrijas galvaspilsētā Dublinā notiks 2020. gada Eiropas čempionāta kvalifikācijas turnīru apakšgrupu izloze, un Latvijas izlase to sagaidīs 6. grozā kopā ar Sanmarīno, Andoru, Lihtenšteinu un Maltu vai Fēru salām (atkarībā no tā, kura komanda palika pēdējā savā D divīzijas grupā).
Vai spēle Estadi Nacional arēnā bija pēdējā pie Latvijas izlases stūres Miksu Pātelainenam? Labs jautājums, uz kuru nav atbildes. Līgums somam ir beidzies. Pagarināt? Ja skatās tikai uz rezultātiem, tad Pātelainens nav paveicis neko, lai paliktu. Ja skatās uz komandas spēli, tad izlase vairāk cenšas spēlēt un kaut ko veidot, šajā ziņā progress ir samanāms. Ko Pātelainens nepilna pusgada laikā vairāk varēja paveikt? Un vai jebkurš cits treneris pasaulē būtu paveicis vairāk? Ļoti šaubos. Nav mazsvarīgi, ka izlasē tagad ir daudz labāka gaisotne, ka spēlētāji ar prieku ierodas izlases treniņnometnēs, taču futbolā (un ne tikai) joprojām skaistākais ir rezultāts uz tablo... Vai ar aci laukumā saskatāmajām, bet ar turnīra tabulā joprojām neredzamajām pārmaiņām pietiks, lai Pātelainens paliktu savā amatā? Ja reiz treneris un spēlētāji tik labi saprotas, tad būtu tikai likumsakarīgi atstāt somu galvenā trenera amatā un atstāt nevis vēl uz pusgadu, bet, piemēram, vismaz uz visu nākamo kvalifikācijas turnīru. Jau tagad skaidrs, ka mēs savā apakšgrupā nebūsim starp favorītiem, taču tas varbūt ir pat labi - uz spēcīgāku komandu fona ir labāk saskatāms paša paveiktais.
Jau pavisam drīz būs zināmi nākamie konkurenti nākamajā turnīrā un Latvijas futbola «vilkiem» būs jāsāk meklēt ceļu uz «labāku mežu».