Aleksandrs Starkovs spēlēs pret Izraēlu un Šveici atkal apliecināja sevi kā augstas kvalifikācijas speciālistu, kurš ir vispiemērotākais treneris darbā ar Latvijas futbola izlasi. "SA" sarunā ar viņu rezumēja aizvadītos divus mačus.
Latvijas izlase ieguva četrus punktus no sešiem iespējamajiem, kas ir labs rezultāts. Bet vai ir palikusi neliela neapmierinātības sajūta, jo tik tuvu bija visi seši punkti?
– Atklāti sakot, jā. Pēc tiesneša finālsvilpes bija tāda sajūta, jo nepaņēmām visu maksimumu, kam bijām tik tuvu. To neļāva izdarīt kaut kādas kļūdas, kuras piespieda izdarīt spēcīgi konkurenti. Šveices un Izraēlas komandas ir spēcīgas. Kopumā vērtējot, plusu tomēr ir vairāk nekā neveiksmju, un šīs divas spēles mūsu komandai izdevās.
Kādus plusus izdevās parādīt šajās sacensībās?
– Šogad esam aizvadījuši četras kvalifikācijas spēles. Ar katru nākamo maču komanda progresē, spēle kļūst sabalansētāka, parādās jaunas sejas, kas cīnās augstā kvalitātē. Šogad mēs aizvadījām lielisku spēli Luksemburgā. Pēc tam pārspējām Luksemburgu arī savās mājās. Šis mačs nebija aizraujošs, taču izcīnījām uzvaru. Trešajā spēlē šogad Izraēlā demonstrējām teicamu sniegumu un sasniedzām labu rezultātu. Lielākais pluss ir tas, ka mums parādās laba spēle, lai arī tā vēl nav simtprocentīgi sabalansēta. Pluss ir tas, ka komanda parāda raksturu, kas ir laba kolektīva izpausme. Pluss ir tas, ka tribīnēs pulcējas skatītāji. Tas norāda, ka komanda ir nopelnījusi futbola līdzjutēju atbalstu.
Kā izdevās izveidot šādu kaujasspējīgu komandu par spīti tam, ka vairākiem futbolistiem nācās meklēt jaunus klubus un viņiem nebija nodrošināta regulāra spēļu prakse?
– Uzreiz atceros slavenā trenera Konstantīna Beskova teikto: "Trenera profesija ir ļoti vienkārša. Jāsavāc visi labākie spēlētāji un jāsaliek viņi pa pozīcijām. Pārējo viņi izdarīs paši." Saprotams, ka jāizveido kolektīvs. Un šajā ziņā ir savi principi – vajadzīgi līderi, vajadzīgi futbolisti ar motivāciju spēlēt izlasē... Piekrītu tev. Daži izlases futbolisti, piemēram, Kačanovs tagad spēlēja spēcīgāk nekā agrāk. Nemaz nerunāju par Astafjevu, kurš piedzīvo otro vai trešo jaunību.
Esi atradis brīnumzālīti, kā veikt mūsu futbolistu patīkamās pārvērtības izlases sastāvā?
– Mums ir savs šamanis (smejas). Manuprāt, visu nosaka kolektīvs. Pat grūti pateikt, kāpēc spēlējam tik labi. Kad spēlējam slikti, uzreiz var pateikt, kāpēc tā notiek. Arī mums bijušas sliktas epizodes un slikti momenti. Tomēr pašreizējā situācija nav pastāvīgs lielums, tāpēc mēs, treneri, ļoti nopietni gatavojamies nākamajai nometnei. Kaut kādas lietas izdarīsim jau pirms tās, jo ir svarīgi, ar kādu bagāžu futbolisti atbrauks uz izlasi. To var tikai minēt. Tādēļ mums atkal vajadzēs strādāt kolektīva veidošanā...
Preses konferencē pēc mača sacīji, ka spēlētāji šķiroties izteica vēlmi pēc iespējas ātrāk atgriezties izlasē, tāpēc problēmām nevajadzētu būt.
– Vakarā pēc mača viņiem bija labs noskaņojums. Bet klubā var rasties kaut kādas līguma, spēlēšanas vai sadzīves problēmas. Uz nometni sapulcējāmies 31. augustā, un zināju, ka mums būs jārisina 1. septembra jautājums. Treniņu grafikā atradām speciālu "logu", lai Karlsons varētu aizvest bērnu uz pirmo klasi. Tas pats attiecināms uz Astafjevu un Rubinu. Domāju, šie spēlētāji un arī pārējie to pareizi saprata. Viens futbolists pirmo reizi aizveda savu atvasi uz bērnudārzu, – arī svētki.
Vai tev bija viegli no dažādā kondīcijā esošajiem futbolistiem izvēlēties pamatsastāvu, kas iesāka maču ar Izraēlu un vēlāk palika arī uz spēli pret Šveici?
– Visai viegli, jo treniņos ar speciāliem vingrinājumiem testējam futbolistus, redzot, kurš ir labāk gatavs un kurš – sliktāk. Vienīgi atkarībā no tā pieņēmām lēmumu. Spriežot pēc rezultātiem, mēs nekļūdījāmies.
Šajās divās spēlēs daudz izšķīra standartsituācijas. Telavivā tā tika gūti uzvaras vārti, bet Rīgā zaudēti izšķirīgos vārtus. Cik daudz laika šajā elementā piestrādājat laukumā un teorētiskajās nodarbībās?
– Neapgalvošu, ka šajā nometnē pirms spēles ar Izraēlu atvēlējām ļoti daudz laika standartsituāciju slīpēšanā. Šī komanda spēlē kopā jau trešo sezonu. Mums ir savas iestrādnes, kas pastāvīgi jāatkārto. Klubos visi futbolisti tomēr dažādi izspēlē standartsituācijas. Domāju, labi parādījām sevi šajā elementā. Jāņem vērā, ka pret mums spēlēja ļoti spēcīgi meistari, it īpaši šveicieši, kuriem bija pārsvars augumā.
Latvijas izlases vārtsargs Andris Vaņins pēc mača vīrišķīgi atzina, ka otrie vārti tika zaudēti viņa vainas dēļ. Vai pēc spēles tev vajadzēja mierināt Andri, lai viņš pārāk nešausta sevi?
– Tik traki nebija. Tas, ko Andris pateica, vēlreiz apliecina, ka viņš ir izlases pirmais vārtsargs. Viņš kā vīrietis uzņēmās vainu un nesāka slēpties aiz citiem. Spēļu analīzēs mēs ļoti sīki izskatām epizodes, kurās vārti bija un arī nebija. Kopumā Andrim ir pozitīva plusu un mīnusu bilance, tāpēc viņš var gulēt mierīgi.
Vārtu guvumi pret Šveici bija iestrādnes vai tomēr taisnība ir šveiciešiem, kuri teica, ka tādus golus kā Cauņas izpildījumā nākas redzēt reizi desmit gados?
– Iestrādnes ir tādā ziņā, ka brīžos, kad Cauņa ir noteiktā zonā, partneri gaida centrējumu no viņa. Vienu no tiem pabeidza Astafjevs, bet varēja arī Verpakovskis, jo viņi bija vajadzīgajā punktā. Cauņas lieliskais sitiens? Arī tajā brīdī Verpakovskis atbrīvojās labajā pusē, un viņam līdzi pārvietojās aizsargi, dodot Cauņam brīvību. Sitiens patiešām iznāca unikāls. Zinot viņa sitiena spēku un precizitāti, tas nav Cauņas pēdējais vārtu guvums.
Latvijas un Šveices izlases spēles pirmajā puslaikā iniciatīva piederēja viesiem, un beigās viņi guva vārtus. Toties otrajā puslaikā mūsējie sāka uzbrukt vairāk. Vai spējam to darīt vienīgi brīžos, kad rezultāts ir 0:1 un ūdens smeļas mutē?
– Futbolā ir maldinošs izteikums, ka jābūt absolūti slikti, lai komanda sapurinātos. Favorīts vienmēr sāk spēcīgāk, bet pēc tam spiediens mazinās. Iniciatīva pāriet no viena pie otra pa puslaikiem vai pat pa minūtēm. Kāds futbola speciālists mani apsveica ar labu spēli, sakot: "Visi stāsta, ka mēs aizvadījām labu otro puslaiku, bet man patika pirmais." Pirmajā puslaikā mēs neļāvām motivētam pretiniekam neko izdarīt. Spēli vajadzētu skatīt kopumā. Mēs izveidojām vairākus labus momentus, neļāvām neko daudz izveidot draudīgajiem šveiciešiem, nebaidījāmies no viņiem ne pirmajā, ne otrajā puslaikā. Ja runājam par strādāšanu treniņos, tā bija spēles organizēšana. Ar vingrinājumiem, kuros aizsargiem jāpalīdz veidot uzbrukumus, lai mums būtu pozitīva spēle.
Kad rezultāts kļuva 2:2, ko mēģināji aizkliegt līdz spēlētājiem? Jāspēlē piesardzīgāk, vai jāmetas uz priekšu pēc uzvaras?
– Mums vajadzēja doties uz priekšu! Šī bija mūsu diena. Šveices izlasei laukumā iznāca svaigi uzbrūkušie spēlētāji, tāpēc man nācās nomainīt Cauņu pret Zirni, lai viņš neitralizētu Fonlantēnu, kuram "Skonto" stadions ir laimīgs (Nesen guva vārtus "Zurich" sastāvā pret "Ventspili". – A. U.). Uzmainīju Rafaļski, lai viņš atņemtu bumbas un atraisītu Astafjevam rokas uzbrukumiem. Bet Grebis iznāca tik labi, ka viņam radās reāla iespēja izvirzīt mūsu komandu vadībā.
Vai varēji sakliegt spēlētājus laukumā, jo tieši aiz tevis sēdēja Šveices līdzjutēji ar milzīgajiem zvaniem?
– (Smejas). Protams, bija grūti. Tomēr spēlētāji ar acs kaktiņu redz, ko es daru: stāvu, sēžu vai šaudos pa tehnisko zonu. Pēc tam mēs šīs lietas apspriežam un pajokojam. Galvenais, lai spēlētājiem būtu labs kontakts savā starpā.
Pilnu interviju lasiet 15. septembra "Sporta Avīzē"