Latvijas futbola izlase sarūpēja vēl vienu skaistu dāvanu līdzjutējiem, spēlējot neizšķirti ar Šveices izlasi, kas FIFA ranga tabulā ir 15. vietā.
Šī spēle ir no «mazo uzvaru» kategorijas, par ko iesaka priecāties Aleksandrs Starkovs, negaidot vienīgi grandiozus panākumus. Tiesa, viņš arī turpina saglabāt cerības uz lielo uzvaru – ie kļūšanu 2010. gada pasaules čempionāta finālturnīrā.Pirms spēles Rīgā pret šveiciešiem pastāvēja bažas, ka mūsu futbolisti varētu neizturēt divu spēļu ritmu piecu dienu laikā. Viņi atšķirībā no pēdējiem diviem pretiniekiem nespēlē ne vienatnē, ne ar veselām komandām turnīrā, kur šovasar pāris nedēļas sapņoja iekļūt ventspilnieki, – UEFA Čempionu līgā. Un tomēr mūsējie, atrodot apslēptās spēku rezerves, izturēja! Kā gan citādāk var izskaidrot to, ka pussargs Vitālijs Astafjevs 38 gadu vecumā spēja aizskriet līdz pretinieku vārtiem 75. minūtē un izvirzīt Latvijas izlasi vadībā? Par mūsu komandas fizisko izturību (un arī morālo no turību!) liecināja arī tas, ka otrajā puslaikā tā spēlēja labāk nekā pirmajā.
Tiesa, ar pagurumu abu puslaiku beigās Starkovs izskaidroja koncentrēšanās zudumu un abus ielaistos vārtus (43. un 80. minūtē). Varbūt ātrāk vajadzēja izdarīt spēlētāju maiņas, ko treneris veica vienīgi pēc tam, kad rezultāts kļuva 2:2. Starkovs «vilcināšanos» pamatoja ar to, ka spēle ritējusi pēc viņa scenārija un komanda darbojusies kā labi ieeļļots mehānisms, kurā neko negribējās mainīt. Latvijas izlase spēlēja patiešām labi, un pēdējos mačos līdztekus patīkamajiem rezultātiem priecē spēles kvalitātes uzlabošanās. Mūsu futbolisti aizvien biežāk izdara vairāk nekā trīs precīzas piespēles pēc kārtas un vairs nesit bumbu prom, kur pagadās (agrāk aizsargiem tas bija raksturīgi). Starkovs neslēpj, ka cenšas izvest Latvijas izlasi jaunā kvalitātē – treniņos tiek daudz strādāts spēles organizēšanā, un komanda mācās netikai veidot pret uzbrukumus, bet arī uzbrukt. Tieši tā tika gūti abi vārti mačā pret šveiciešiem. Šajās epizodēs par galveno varoni kļuva talantīgais Aleksandrs Cauņa, taču uzslavas pelnījis arī Māris Verpakovskis par pretinieku aizvilināšanu pirms mūsu pussarga supersitiena un tie trīs futbolisti, kuri vārtu priekšā gaidīja centrējumu otro vārtu guvumā. Tās ir iestrādnes, kuras tiek slīpētas mūsu komandas treniņos, un goli ir visas komandas darbs.
Visu rakstu lasiet 15. septembra izdevumā Sporta Avīze.