Pahars: Lepojos, ka iemācījos latviešu valodu

Kļūdams par Latvijas futbola izlases galveno treneri, Marians Pahars publiski apsolīja iemācīties latviešu valodu, ko arī izdarīja un kas pēdējos gados bija viņa galvenā saziņas valoda preses konferencēs. Vakar ilgās tikšanās laikā ar žurnālistiem Pahars gan lielākoties atbildes sniedza krievu valodā, lai varētu izteikties pēc iespējas precīzāk un saturīgāk, tomēr viņš neslēpa, ka arī valsts valodas apgūšana bijis viens no šīs četrgades aspektiem, par kuru viņam pašam ir liels prieks un lepnums. Piedāvājam šīs tikšanās otro pusi.

- Vairāki cilvēki uzskata, ka varbūt viena no problēmām, kas patraucēja izlases pastāvībai, lēmumu pieņemšanai, bija pārāk lielais padomnieku skaits. Piekrīti tam?
- Nē. Kādi gan padomnieki? Man nebija neviena padomnieka, visi bija treneri, kuri, manuprāt, ir profesionāļi. Visu darījām koleģiāli. Uzklausīju visu viedokļus, bet lēmumus pieņēmu es un bieži vien to darīju diametrāli pretēji tam, ko bija teikuši visi pārējie. Viss ir atkarīgs no cilvēka. Kāds ir vadāms, kāds vada pats. Es laikam esmu kaut kur pa vidu. Nezinu, kurš tā uzskata un par kuru konkrēti tu vaicā, bet nē - kādi gan padomnieki? Bija pilnīga subordinācija, es biju galvenais treneris, un varbūt kāds no malas var padomāt - nezinu gan, kādēļ -, ka tāda situācija ir iespējama. Bet īstenībā boss bija tikai viens, un par viņu visi lieliski zina. Ja pavaicāsiet spēlētājiem, kādam no stafa.

- Daļēji kāds varbūt tā domā tādēļ, ka visi trīs tavi asistenti lielākoties izlasē vai klubos strādājuši kā galvenie.
- Varu teikt, ka visi bija tik korekti… Šajā ziņā varbūt var nedaudz aizķert Andri Rihertu. Viņš izlases laikā pilnībā pārveidojās, pat es biju domājis, ka viņš būs uzstājīgāks un bīdīs savas idejas. Viņam ārpus izlases patīk runāt, un arī tas ir viens no momentiem, par kuriem biju domājis, ka viņš būs tāds vairāk…Bet nē. Tādēļ, ka mēs ar viņu vienreiz vienojāmies, un viss, par šo tēmu ar viņu runāt vairs nevajadzēja vispār. Vienu reizi vienojāmies, ka tava vieta, rupji runājot, ir šeit un šeit, kur tu dari to un to, bet pārējo nevajag. Un viņš to tā arī darīja. Tas man bija ne gluži pārsteigums, bet viņš bija ļoti profesionāls gan kā cilvēks, gan kā treneris. Lai gan ne viss ārpus izlases robežām man patika un joprojām ne viss man patīk. Par šo tēmu varējām parunāt, bet, kas attiecās uz izlasi, cepuri nost - nebija nekādu jautājumu un šaubu. Vitaļikam Astafjevam vispār nepatīk pārāk daudz runāt, paši to lieliski zināt. Viņš ir mierīgs cilvēks, sens mans draugs, un tur par šo tēmu runu vispār nevarēja būt. Kurš vēl?

- Petrovičs [Aleksandrs Starkovs].
- Petrovičs, starp citu, atnāca jau cikla gaitā vai pat, drīzāk, starp cikliem. Viņš ir cilvēks, kurš ir ļoti korekts, ļoti uzmanīgs un lieku nekad nepateiks. No viņa informāciju man tieši nācās vilkt ārā, jo viņš to patiesībā ļoti grūti atdod. Zinu viedokļus, ka Starkovu esmu paņēmis veltīgi, bet tās ir absurdas domas un normālas var likties kādam, kurš nav iekšienē. Tādā gadījumā, jā, tā var domāt. Bet tie, kuri ir iekšienē, zina, ka tas bija absolūti pareizs lēmums. Turklāt tas notika jau pēc kaut kāda laika, kad viņš izlasi bija pametis. Viņš deva to, kā mums varbūt trūka. Mēs visi bijām diezgan jauni, trūka pieredzes, un kaut kādās spēlēs mums burtiski trūka kādas gudrības un zināšanu, lai aizķertu punktus. Uz tā paša soliņa, lai spētu ātri reaģēt, pagūt pakoriģēt un pamainīt. Man liekas, ka šajā ziņā viņš deva trūkstošo detaļu. Taču arī tas nepasargāja mani no tā, kas notika.

- Vai Latvijā tu redzi nākamo izlases treneri? Un kā kopumā vērtē mūsu treneru līmeni, vai viņi šo četru gadu laikā ir auguši?
- Neuzskatu pareizi apspriest treneru līmeni un uzskatu, ka treneris vispār nedrīkst apspriest citus trenerus. Man visi treneri visās valstīs, visās pilsētās, visās izlasēs ir labi. Tā ir koleģialitāte. Tu tagad arī neprasi par kritiku, taču pat tad, ja kādu paslavēšu, varu kādu aizvainot. Protams, ka ir - kā tā var būt, ka viņu nemaz nav? Ja augs treneri, tad augs arī spēlētāji. Ja augs spēlētāji, tad kādreiz atkal priecāsimies par kādu lielu panākumu. Uzskatu, ka panākums nav tikai iekļūšana finālturnīrā. Uzskatu, ka panākums ir arī mājās uzvarēt Portugāli. Tas mūsu valstij būtu liels panākums.

- Bet neizšķirts?
- Pirms spēles to nedrīkst teikt, bet iedomājieties, kāds tas būtu bijis panākums, ja mēs ar viņiem būtu nospēlējuši neizšķirti izbraukumā. Vai tad 1:1 pret Turciju izbraukumā nebija panākums? Tas bija milzīgs panākums. Atceros, ka lidmašīna atpakaļ lidoja tieši tāpat, apmēram tādā pašā stāvoklī, kādā tā lidoja pēc Stambulas [2003. gadā]. Ceru, ka pienāks laiki, kad tas vairs nebūs panākums. Un kad visi vēlēsies un prasīs uzvaru un preses konferencē treneris teiks, ka turkus diemžēl neuzvarējām. Islandieši to panāca, tātad tas ir reāli. Bet vēlreiz atkārtošu, ka, pirmkārt, vajag laiku, vajag gaidīt, bet, otrkārt, nepieciešama maksimāla sabiedrības apvienošanās, valsts atbalsts, nekādu nacionālo jautājumu. Tas arī viss, tad tas arī atnāks - nevar neatnākt.

- Ja reiz pats sāki runāt par nacionālajiem jautājumiem. Vai, tavuprāt, tas ir normāli, ja Latvijas pilsoņi, kas visu dzīvi šeit dzīvojuši, neprot valsts valodu?
- Nē, protams, ka tas nav normāli. No otras puses, saproti, ka ir piemēri ne tikai futbola sabiedrībā, bet sabiedrībā kā tādā, kad cilvēki vienkārši nokļūst tādā vidē, kurā viņi nevar to izdarīt [iemācīties valodu]. Tikai tādēļ. Taču, ja tu izvirzi uzdevumu iemācīties latviešu valodu, iemācīties tās valsts valodu, kurā tu dzīvo, tad to tu vari izdarīt. Esmu pārliecināts, ka jebkurš cilvēks to var izdarīt. Es to izdarīju, un es ar to lepojos. Man ir liels kaifs, runājot Solovjova vārdiem [smiekli telpā] - laikam pateicu kaut ko ne tā [vēl gardāki smiekli]-, ka varu runāt latviešu valodā, ka varu aiziet uz veikalu mīļotajai sievietei nopirkt ziedus un varu to visu izdarīt latviešu valodā. Es no tā gūstu traku kaifu. Par to gribu pateikt lielu paldies savai skolotājai Aigai, kura ir ne tikai skolotāja, bet arī lieliska sieviete, un arī Andrim Rihertam, kurš spītīgi ar mani visu laiku runāja [latviski]. Protams, ka es nevarēšu runāt tik brīvi, kā to tagad dari tu, jo man vēl ir grūti un ir nepieciešama prakse, tomēr es saprotu, varu runāt, varu izteikt savas domas. Varbūt vienkāršiem vārdiem, bet tik un tā. Un tas ir ļoti seksuāli un lieliski. Protams, ka ir jāprot.

- Vienkārši sanāk tāda situācija, ka Lietuvas izlasē ir spēlētājs, kurš runā latviski, bet Latvijas izlasē vēl ir daži tādi, kuri to diemžēl nedara.
- Varbūt tāda situācija ir, bet ko es varu darīt. Agrāk mums vispār bija situācija, ka izlasē spēlēja arī nepilsoņi. Ļoti sen. Šķiet, ka tādi bija pat tad, kad mēs atnācām strādāt, bet tad mēs to mainījām un likām viņam iet mācīties latviešu valodu un iegūt pilsonību. Aizgāja un saņēma. Protams, ka ir [jārunā latviski] - cita viedokļa nemaz nevar būt. Ja gribi dzirdēt citādu viedokli, tad neprasi to man.

- Vēl viens nacionāls jautājums - vai Torresa naturalizācija bija kļūda?
- Vispirms tā nebija mana kļūda. Kādēļ tā bija mana kļūda?

- Nesaku, ka obligāti tava, bet gan vai tā bija kļūda kopumā. Ņemot vērā arī to, ka viņš aizvadījis vien dažas spēles un pamatsastāvā nav gājis.
- Okay, es no paša sākuma nebiju šā lēmuma organizators, bet es biju tas, kura viedokli prasīja. Un tas bija svarīgs. Un es teicu jā - ja tāda iespēja ir, lai Torress būtu izlases spēlētājs. Kāpēc? Tāpēc, ka viņš togad vienkārši bija labākais. "Liepāja" bija pelnīta čempione, un viņš bija komandas līderis. Tas futbols, ko viņš spēlēja, mūsu izlasē bija trūkstošā detaļa. Viņš varēja papildināt Oļegu Laizānu, Arti Lazdiņu, Igoru Tarasovu - spēlētājus, kuri varbūt nav tik superradoši. Protams, ka es viņu gribēju. Normāls cilvēks, kādēļ gan ne? Kādēļ gan neņemt tehnisku spēlētāju ar citu skatījumu uz futbolu, vieglāku spēlē ar bumbu, jo mēs neapšaubāmi gribējām spēlēt mūsdienīgāku un uzbrūkošāku futbolu. Taču tam ir nepieciešami izpildītāji. Protams, ka tobrīd viņu gribēju, bet tas viss aizņēma vairāk nekā gadu - kad Torress diemžēl pārstāja līdzināties pats sev. Tur gan bija traumas, grūta situācija.