Lauris Dārziņš: Mums jābūt kā stiprai ķēdei...

Laurim Dārziņam šis būs jau septītais pasaules čempionāts, taču pirmais Latvijas izlases kapteiņa lomā.

Februārī olimpiskajā kvalifikācijas turnīrā Arēnā Rīga līdzjutēji atkal ieraudzīja tādu mūsu izlases 10. numuru, kādu grib redzēt vienmēr. Kā izlases līderi.

«Nav īpaši daudz laika gremdēties atmiņās. Ne par mums tik veiksmīgo olimpisko kvalifikācijas turnīru, ne par nesekmīgo Gagarina kausa izcīņu Kazaņas Ak Bars rindās. Tagad ir cits mērķis priekšā,» saka Lauris Dārziņš.

– Izlase tev tagad ir kā jaunas, svaigas emocijas. Tās ir citas nekā tad, ja būtu visu sezonu spēlējis pašmāju komandā kopā ar daudziem partneriem izlasē?

– Spēlēšana izlasē vienmēr rada īpašas emocijas, taču ierašanās izlasē no ārzemju komandas patiešām rada citādas sajūtas. Tu atgriezies mājās.

– Gagarina kausa izcīņa gan komandai, gan tev sākās ļoti veiksmīgi, toties turpinājums vairs nebija tik labs. Kas neizdevās?

– Cerības bija lielas, sezonas laikā salikām komandas spēli pa plauktiņiem, bija liela pārliecība, ka tiksim finālā un cīnīsimies par Gagarina kausu, taču nesanāca. Pietrūka mazliet vairākās lietās, tas jau bija nianšu līmenī, un ar to pietika, lai zaudētu. Man pašam sākums arī bija cerīgs. Ierados labā noskaņojumā no olimpiskā kvalifikācijas turnīra, bija palikušas laikam vēl divas regulārā turnīra spēles, tās aizvadīju labi, un viss pozitīvais pārnesās tālāk uz Gagarina kausa izcīņas pirmo kārtu. Tad mums bija pagara pauze bez spēlēm, iespējams, ka tā izsita no ritma, un pirmās divas spēles mājās Ufai zaudējām. Sērijā – 0:2. Kaut kas jāmaina, un treneris nolēma mainīt mūsu virknējumu. Protams, ja es būtu spēlējis visu sezonu, ja būtu sametis 25 ripas, tad mani neviens arī taktisku apsvērumu dēļ neņemtu nost, taču zināmu apstākļu dēļ tā nebija. Treneriem bija iemesls tā rīkoties.

– Vai nākamo sezonu arī sāksi Ak Bars?

– Kas to lai zina... Komandai ir augsti mērķi, un, ja tie netiek sasniegti, tad kaut kādas pārmaiņas notiek. Pagājušajā gadā nomainīja treneri, tagad varbūt būs krasas pārmaiņas spēlētāju vidū. Man līgums ir uz trim sezonām, tā ka viena sezona vēl paliek, taču mani var, piemēram, aizmainīt uz citu klubu. Ir arī citi varianti. Nav jēgas sevi šaustīt un negulēt naktis – kas nu tagad būs... Visu, kas atkarīgs no manis, cenšos darīt pēc labākās sirdsapziņas, bet pārējais vairs nav no manis atkarīgs. Kāpēc lai uz to iespringtu? Tagad manas domas un rūpes saistās ar Latvijas izlasi un ar gaidāmo pasaules čempionātu.

– Vai jau paspēji tik labi iepazīt jauno izlases galveno treneri Tedu Nolanu, lai izprastu viņa idejas?

– Tas ir abpusējs process, jo arī treneris arvien labāk iepazīst mūs, arvien labāk zina, ko no kura attiecīgā situācijā var gaidīt un ko no katra var prasīt. Mēs esam vienā laivā. Katram trenerim ir sava pieeja, savas darba nianses. Kaut kas var likties absurds, bet tajā pašā laikā tas varbūt tieši sapurina un iedarbojas uz komandu. Notiek pārbaudes spēles, un notiek labāko virknējumu meklējumi. Nejaucot maiņas, tos nevar atrast. Uz olimpisko kvalifikāciju mēs atbraucām, salika mūs pa maiņām, nedaudz patrenējāmies un – uz priekšu. Toties tagad ir laiks eksperimentiem. Ja pēkšņi kāds no virknējuma izkrīt, tad trenerim jau ir padomā kāds cits spēlē izmēģināts variants, viņam nav vairs nekas jādomā no jauna, un spēlētājiem arī vieglāk saprasties, ja kopā jau ir spēlēts kaut viens mačs.

– Kāda tev izskatās komanda, kurā ar lielu daļu nemaz neesi kopā spēlējis?

– Ir jauni, perspektīvi un spēlēt griboši spēlētāji, personīgi es vairākus labi nepazīstu, taču ar viņu attieksmi viss ir kārtībā. Viņi ir godīgi pret sevi un hokeju. Katrs kaut ko izlases krājkasē iemet, un kopbilde veidojas. Protams, būtu cits skats, ja būtu visi mūsu labākie spēlētāji, taču kāda jēga tagad par to žēloties? Viņu nav. Šis sastāvs ir mazāk prognozējams, jo daudziem ir maza starptautisku spēļu pieredze, mēs vienkārši nezinām, kā kurš reaģēs grūtībās. Tieši tāpēc mums, pieredzējušākajiem spēlētājiem, jārāda piemērs, mums jāpalīdz izlases jaunajiem spēlētājiem rast drošības sajūtu, lai viņi uz mums paļaujas. Tikai tā veidosies spēles pārliecība. Ķēde plīst tur, kur ir vājākais posms, tāpēc svarīgi, lai mūsu vājākais posms ir pēc iespējas stiprāks.

– Kopš spēlēšanas laika WHL un kopš uzvaras šīs līgas čempionātā Kelowna Rockets sastāvā (2005. gadā) slavenākais no taviem bijušajiem komandas biedriem laikam ir kanādiešu aizsargs Šī Vēbers – pasaules un olimpiskais čempions, 2009. gada pasaules čempionāta labākais aizsargs (4+8!), iekļauts olimpisko spēļu All Star piecniekā...

– Mums bija laba blice... Vēbers ir lielākā zvaigzne no tiem, ar kuriem kopā spēlēju. Jau tad bija redzams, kas tas būs par spēlētāju, jau tad bija jūtams viņa izsalkums uzvarēt. Zinot Šī raksturu, domāju, ka viņam laikam tagad nav viegli būt komandā (Nešvilas Predators, kur Vēbers ir kapteinis – A.K.), kas nemaz tik daudz neuzvar, jo šis cilvēks vienkārši ienīst zaudēt.

– Tev statistika divās sezonās WHL arī ir ļoti laba (19+15 un 7+7 izslēgšanas turnīrā 2005. gadā, 13+20 un 5+1 nākamajā sezonā), taču NHL savus spēkus tā arī neizdevās izmēģināt, kaut tieši Nešvila tevi izvēlējās NHL draftā. Būtu tagad atkal kopā ar Vēberu spēlējuši... Bija tāds brīdis, kad likās, ka esi ļoti tuvu NHL?

– Teikt jau man teica, ka esmu tuvu iekļūšanai NHL, taču laikam jau nemaz tik tuvu nebija. Viss varbūt būtu iegrozījies citādāk, ja es būtu aizbraucis uz pirmssezonas treniņnometnēm. Nešvila ļoti gribēja, lai es atbraucu, gribēja pārliecināties par manu noderību, taču vienu gadu bija lokauts un nekādas nometnes nenotika, bet nākamajā gadā – 2005. gadā, kad mēs ar U20 izlasi pirmo reizi tikām elites divīzijā un kad kļuvu par WHL čempionu – man vasarā bija pleca operācija.

– Pasaules čempionātā Latvijas izlasē debitēji 2006. gadā Rīgā...

– Tas bija īpašs notikums manā hokejista karjerā. Debitēt izlasē un vēl mājās... Var vilkt paralēles ar pašreizējo izlasi, jo daudzi pirms šī pasaules čempionāta atrodas līdzīgā situācijā, kādā toreiz biju es. Arī toreiz izlasei bija jauns treneris (Pjotrs Vorobjovs – A.K.), arī toreiz sastāvs bija citādāks, nekā daudzi uzskatīja, bija vēl daži negaidīti trenera lēmumi. Mums, toreiz jaunajiem izlases spēlētājiem, bija milzīga vēlēšanās sevi pierādīt, un tagad ir līdzīgi. Spēlēju es toreiz kopā ar Herbertu Vasiļjevu un Juri Štālu. Ceturtā maiņa. Vorobjovs juta, ka mums spēle sokas, un deva diezgan daudz laika, laida laukumā arī vairākumā. Iemetu divus golus – amerikāņiem un norvēģiem.

– Nākamais pasaules čempionāts 2007. gadā Maskavā tev vismaz statistikas ziņā laikam ir bijis līdz šim labākais – trīs vārti un divas piespēles...

– Par izlases treneri kļuva Oļegs Znaroks, un viņš pirmais salika mani kopā ar Miķeli Rēdlihu un Armandu Bērziņu. Oļegs mani labi zināja no U20 izlases laika, tāpēc uzticējās. Turpinājās paaudžu maiņa, un mums tā atkal bija iespēja pierādīt, ka varam. Labākais varēja būt 2011. gada čempionāts Slovākijā, kurā beigās cīnījāmies par palikšanu elites grupā. Pēc sajūtām tas varēja izvērsties pavisam citādāks... Pats arī ļoti labi jutos, man bija aizvadīta ļoti laba sezona KHL, taču mačā ar dāņiem dabūju pa kāju un turnīrs man beidzās... Pēc zaudējuma pirmajā mačā ar 2:4 čehiem mūs slavēja, taču paši bijām uz sevi nikni, jo to spēli vajadzēja uzvarēt. Tad pamatlaikā nospēlējām neizšķirti pret nākamajiem čempioniem somiem, bet tad bija spēle ar Dāniju. Spēlējām labāk, bet visu laiku bijām iedzinējos, čaļi izvilka neizšķirtu, taču bullīšos zaudējām, un viss aizgāja no kalna lejā... Pietrūka vēl vienas iemestas ripas. Turnīrs, kas varēja kļūt par veiksmīgāko izlases vēsturē, kļuva par vienu no sliktākajiem. Arī man tas varēja kļūt par vienu no labākajiem, bet...