Latvijas hokeja federācijas (LHF) prezidents Kirovs Lipmans atklāj, ka par tikšanu uz olimpiādi hokejisti saņems prēmijas, un tas nekas, ka tās netika prasītas un ka pagaidām nav naudas.
Intervijā laikrakstam "Vesti Segodnya" prezidents pauž gandarījumu, ka izdevies kvalificēties olimpiskajām spēlēm jau ceturto reizi pēc kārtas, kā arī izstāsta pilnu stāstu par Sanda Ozoliņa atgriešanu izlasē.
"Pat nepieļāvu domu, ka izšķirošajā mačā mēs zaudēsim. Vēlreiz uzsveru: puiši ir malači, es viņus apbrīnoju un lepojos. Pirmoreiz bija tāda situācija, kad neviens mani netramdīja ar jautājumiem par prēmijām un apdrošināšanu. Puiši paveica lielu darbu," atzīst prezidents Lipmans. "Jā, es apsolīju prēmijas, un savu vārdu turēšu. Kaut gan pagaidām nezinu, kur to naudu dabūšu. Galējā gadījumā atdošu savu naudu."
"Man bija ļoti daudz apsveikumu pa telefonu. Viens no pirmajiem mani apsveica Starptautiskās hokeja federācijas prezidents Renē Fāzels," atceras LHF prezidents. "Pēdējā mačā ar francūžiem bija Oļegs Znaroks, mēs ar viņu apskāvāmies un sabučojāmies. Pats par sevi saprotams, Vladiks [Vladimirs] Tretjaks apsveica - ne pa telefonu, bet personīgi. Mēs ar Vladiku esam draugi jau sen. Viņš ne reizi vien ir teicis: Kirov, vajag vairāk akcentēt uzmanību uz federācijas darbu. Ja ir paveikts konkrēts darbs, tad kāpēc gan sevi nepaslavēt? Pie mums hokeja izlases panākumi nez kāpēc tiek uztverti kā pašsaprotami. Atkal tikām uz olimpiādi. Mēs piedalīsimies ziemas olimpiskajās spēlēs ceturto reizi pēc kārtas. Ar visu komandu! Vai tad tas nav sasniegums? Pirmoreiz vācieši netika uz olimpiādi, arī baltkrievi palika aiz borta. Kaut gan kaimiņvalstī naudu hokejam nežēlo. Ukraina, Dānija, Francija... Šajās valstīs hokejs nevar sūdzēties par nepietiekamu uzmanību. Kazahstānas izlasei novēlēja panākumu valsts prezidents Nursultāns Nazarbajevs personīgi."
Olimpisko kvalifikācijas turnīru rīkošana ir dārgs prieks… "Tādi turnīri prasa milzīgas izmaksas," norāda Lipmans. "Pie mums atbrauca vairākas izlases, kuras ar visu bija jānodrošina - izmitināšana, ēdināšana, ledus, transports. Nedrīkst aizmirst, ka pēdējā laikā Latvija rīkoja divus olimpiskos turnīrus - ne tikai vīriešiem, bet arī sievietēm. Šiem turnīriem es prasīju valstij 180 tūkstošus latu, bet man iedeva tikai pusi. Bet ziniet, cik maksā ledus "Arēnā Rīga"? Vairāk kā 10 000 latu dienā. Tad nu parēķiniet, cik ilgam laikam man pietika ar piešķirto 91 tūkstoti latu. Nekur citur Eiropā ledus tik dārgi nemaksā."
Lipmans izstāsta pilnu stāstu par to, kā Latvijas izlasē atgriezās Sandis Ozoliņš… "Tas stāsts ir garš, ne vienas dienas laikā tas viss notika. Vienkārši, baidoties no noskaušanas, mūsu pārrunas turēju slepenībā. Shēma bija sarežģīta, tajā bija iesaistīti daudzi cilvēki. Jau sen biju lolojis tādu ideju. Tiesa, sākotnēji es viņu gribēju redzēt izlasē kā konsultantu vai menedžeri. Man bija vajadzīgs cilvēks ar autoritāti, kurš varētu sakārtot atmosfēru komandā un varētu vadīt puišus. Viņa klātbūtne jau vien varētu palīdzēt komandai noskaņoties. Savus apsvērumus izstāstīju Gunāram Ķirsonam. Mēs ar viņu kaut kad pusdienojām, un viņš izstāstīja par savu projektu - bērnu hokeja komanda, kur darbotos Helmuts Balderis un Sandis Ozoliņš. Tad nu es palūdzu Ķirsonam pazondēt augsni, kā saka. Palūdzu piezvanīt Ozoliņam, izmest makšķeri. Pirmais, ko jautāja Ozoliņš: kas to lūdz - Rīgas "Dinamo" vai federācija? Saprotams, ka es. Ozoliņš apsolīja padomāt. Nākamais solis - viņa senā drauga Guntara Pastes iesaistīšana, viņš arī piezvanīja. Pēc viņa zvana man paziņoja, ka Ozoliņš, iespējams, būs gatavs palīdzēt Latvijas izlasei kā spēlētājs. Pēc tam pats piezvanīju Sandim, pēc vienas no KHL spēlēm Mitiščos. Mēs ar viņu runājām kādas 20 minūtes, labi parunājāmies. Un mūsu saruna noslēdzās ar to, ka viņš teica: "Es atbraukšu". Tad viņam atbildēju: "Nu viss, es tevi gaidu". Tas arī ir viss stāsts. Ozoliņa personā mēs dabūjām izlasē līderi, kapteini un teicamu aizsargu. Ar vienu šāvienu nošāvām uzreiz trīs zaķus."