Pavisam īsi pēc tam, kad Latvijas hokeja izlase ieguva ceļazīmi uz Soču olimpiskajām spēlēm portāls Sportacentrs.com uz nelielu sarunu aicināja Latvijas Hokeja federācijas (LHF) prezidentu Kirovu Lipmanu.
Mūsu labākie hokejisti jau pēc nepilna gada dosies uz savām ceturtajām olimpiskajām spēlēm. Par to vīri paši parūpējās aizvadītās nedēļas otrajā pusē, kad prata uzvarēt kvalifikācijas turnīrā Rīgā. Kāda bija komanda, vai izlasē vēl redzēsim Ozoliņu un Ņiživiju, vai spēlētāji pelnījuši naudas prēmijas, vai Nolans varētu kļūt arī par „Dinamo” treneri – visus šos jautājumus uzdevām Kirovam Lipmanam.
Kādas ir Jūsu pirmās emocijas pēc turnīra un ceļazīmes iegūšanas?
Ja pavisam godīgi, tad man nebija šaubas, ka uz Sočiem tiksim. Skaidrs, ka uztraukums bija, un diezgan liels, bet līdz pat pēdējam brīdim ticēju, ka viss būs kārtībā. Pat pie rezultāta 0:2 ticēju, ka spēsim atspēlēties. Tas arī bija lielākais satraukuma brīdis. Kad Lauris iemeta pirmos vārtus, kļuvu daudz mierīgāks, taču neslēpšu, ka panervozēju pamatīgi.
Ar ko šī komanda atšķīrās no citām Latvijas izlasēm?
Šī komanda bija kā nekad saliedēta. Es neatceros, kad mēs būtu bijuši tik vienoti un mērķtiecīgi. Lielu lomu noteikti nospēlēja tas, ka mūsu Krievijā spēlējošie spēlētāji izlases intereses nolika augstāk par visu. Tāpat labu darbu paveica treneri, uzskatu, ka komanda šim turnīram bija ļoti labi sagatavota.
Vai tagad pēc turnīra varat atklāt, kā izdevās izlasē atgriezt Sandi Ozoliņu?
Mēs ar viņu runājām, draugi palīdzēja. Runāju ar Gunāru no „Lido” – Ķirsonu, viņš man sāka stāstīt, ka esot uzsācis kaut kādu kopīgu projektu ar Sandi Ozoliņu un Helmutu Balderi. Es viņam teicu, ka vajag uzsākt sarunas ar Sandi, un es pēc tam turpināšu. Tā arī izdarījām, vēl piepalīdzēja arī jums zināmais Sanda draugs Guntars (Paste). Man no Ozoliņa puses patika, tas, ka nenācās saskarties ar nekādu pretestību. Pēc sarunas ar Gunāru viņš teica, ka vajagot padomāt, bet vēlāk jau nevarēja būt šaubu, ka viņš vēlas spēlēt izlasē.
Kā ar Aleksandru Ņiživiju?
Es pats ar viņu aprunājos, un viņš gandrīz uzreiz arī piekrita. Mums bija ļoti laba saruna. Sākumā viņu negribēja laist klubs, bet aprunājos ar Normundu Sējēju, kurš bija ieradies Rīgā, un viņš teica, ka problēmu nebūs. Tas bija vienkāršs darbs, par naudu neviens pat neierunājās.
Turpinot par naudu - vai spēlētāji ir pelnījuši prēmijas?
Protams, ir pelnījuši, domāsim. Arī šis fakts mani ļoti priecēja – neviens no šīs komandas neprasīja vai būs prēmijas, cik lielas un tā tālāk. Jūs ziniet, ka iepriekšējos gados šādas reizes bijušas vairākkārt, šoreiz – nē. No savas puses varu pateikt, ka prēmijām ir jābūt.
Vai Ozoliņu un Ņiživiju mēs varam cerēt ieraudzīt izlasē arī pasaules čempionātā vai Sočos?
Grūti pateikt, par to pagaidām nav runāts. Ir jāpaiet kādam laikam, un tad atkal runāsim un spriedīsim.
Pēdējā laikā skaļākas kļūst runas, ka Teds Nolans varētu kļūt arī par „Dinamo” treneri. Kā skatāties uz to?
To nelemju es, tas jālemj „Dinamo” vadībai. Mans uzdevums ir domāt par izlasi, ne „Dinamo”. Es par šo jautājumu neesmu domājis.
Jūs nekādus šķēršļus tam neliktu?
Ja „Dinamo” vadība uzskatītu, ka tas klubam dotu pozitīvu devumu, tad kāpēc ne. Mums vienam otru ir jāatbalsta, mēs dzīvojam mazā valstiņā. Toreiz, kad pacēlu jautājumu par „Dinamo”, tas bija ne tāpēc, ka man kaut kas nepatiktu, bet gan tāpēc, ka domāju par izlases interesēm. Kāpēc gan, lai es liktu kaut kādus šķēršļus „Dinamo” lēmumiem?
Vai ir plānotas arī kādas nelielas svinības par godu ceļazīmes izcīnīšanai uz Sočiem?
Šobrīd tam īsti pat nav laika, spēlētājiem jāatgriežas klubos. Daudzi lido prom jau rīt no rīta, taču mēs noteikti atradīsim laiku, lai satiktos un kopīgi atzīmētu šo notikumu.