Štrombergs: Ivo pateica – kravā somas un brauc mājās...

Nebija viegli tikt pie intervijas ar mūsu divkārtējo olimpisko čempionu, BMX braucēju Māri Štrombergu, un ne jau tādēļ, ka pieprasījums pārsniegtu visas prātam aptveramās robežas.

Tas ar viņu droši vien notiks tikai tad, kad būs piezemējies Rīgā... Iemesls bija cits – pēc tik grūtiem mačiem gluži vienkārši Mārim bija izsmeltas visas spēka un emocionālās rezerves, un vairāk par visu gribējās mieru. Par spīti tam, mēs viņu no olimpiskā ciemata tomēr izmānījām. Šī ir viņa pirmā lielā intervija pēc Londonas zelta! Intervijas pilno versiju var lasīt šodienas Sporta Avīzes numurā.

– Kad sestdien ap pulksten 12 dienā zvanīju tavam trenerim Ivo Lakučam, viņš sacīja, ka tu esot treniņā. Nevarēju saprast – vai viņš mani māna vai tu tiešām trenējies?

– Mums no rīta ar BMX puišiem bija sarunāts aiziet pamētāt bumbu, uzspēlēt basketbolu. Tā kā mana komanda zaudēja, es paliku ilgāk un vēl pamētāju. Kad zvanīji, es vēl nebiju atpakaļ olimpiskajā ciematā.

– Tad nav gluži tā, ka jau nākamajā dienā pēc zelta izcīnīšanas atkal kāpi uz velosipēda?

– Un tā arī nebūs vēl vismaz nedēļu, iespējams, pat divas.

– Svinības piektdien Latvijas nometnē olimpiskajā ciematā bija grandiozas vai viss pa mierīgo?

– Kopā sanāca funkcionāri, sportisti. Bija šampanietis un simboliska apsveikšana – kā jau pēc jebkuras medaļas. Pēc mačiem esi tik iztukšots, ka neko negribas darīt. Es tam esmu izteikts piemērs. Vienkārši nav spēka iet ārā, runāties, iedzert un nosvinēt. Es to fiziski nevaru. Man vajag vismaz vienu dienu, kamēr ateju. Nākamajā dienā jau var saņemties. Mēs izgājām līdz molam, jo bija atbraukuši latviešu draugi, kuri netika iekšā olimpiskajā ciematā. Aizgājām pasēdēt kādu brītiņu, bet līdz divpadsmitiem jau bijām atpakaļ.

– Tas, ka esi iztukšots, izskatījās uzreiz pēc finiša. Citi pēc medaļas izcīnīšanas emocijas pauž daudz enerģiskāk, tu biji diezgan mierīgs.

– Ne jau tikai tās divas maču dienas, bet viss pirmsolimpiskais cikls. Tās pāris nedēļas pirms olimpiādes, kad tā nāca, kaut kādā veidā bija galvā, neļāva atslābt. Par to bija jādomā. Galvā bija daudz visādu domu – kā būs, vai būs. Bija brīži, kad īsti neticēju, jo tā jau nenotiek, ka atbrauksi un uzvarēsi divas olimpiādes pēc kārtas. Bija visādi sīkumi. Mači jau arī gāja kā pa kalniem – te uz augšu, te uz leju. Bet tas bija tikai no nervozitātes, stresa un atbildības sajūtas. Nebija spēka. Finišā nometu riteni, lai arī parasti es atbraukājos. Pēc tam gan domāju – bāc, kāpēc es tā darīju, jo nevarēju nostāvēt kājās. (Smejas.) Bija grūti. Protams, prieks bija, bet es neesmu no tiem emocionālākajiem cilvēkiem, kas tās sajūtas baigi izrāda uz āru. Iekšā tās, protams, bija.

– Teici, ka bijusi ļoti smaga atbildības nasta. Kas tieši bija tas, no kā tu baidījies – tas, ka varētu netikt finālā, ka nebūsi uz pjedestāla, vai tas, ka vari palikt bez zelta?

– Nebija tā, ka es no kaut kā baidījos. It kā bija ticība saviem spēkiem, ka es aizbraukšu un būšu ātrs, arī fiziski stiprs. Domāju, ka esmu arī psiholoģiski ļoti noturīgs, bet, atbraucot uz šejieni, sapratu, ka kaut kas nav. It īpaši psiholoģiski. Tāpēc arī daudzos braucienos bija daudzās kļūdas, nevarēju izmantot savus plusus. Tā bija lieka nervozitāte, bet iekšēji es ticēju, ka varu to izdarīt.

– Kas bija izšķirošais, kas palīdzēja noticēt, ka viss būs kārtībā?

– Pirmajā dienā mazliet saņēma mani rokās trešais ceturtdaļfināla brauciens. Kaut kā ieguvu ticību. Bet tad mači beidzās, viss atkal kaut kā nosēdās, un no rīta atkal bija jāceļas un no jauna jāsaņemas. Aizbraucot uz mačiem, pirms pirmā braucienā bija tā sajūta, ka viss – šodien ir jāsāk, nevari vairs tā – vienu braucienu piektais, tad otro atkal kaut kur priekšā. Taču pirmais brauciens sākās ar kļūdu... Tajā pašā laikā – es pat nemāku to sajūtu aprakstīt –, liekas, biju sevi tā sagatavojis, ka man nebija bail zaudēt. Tāpēc es varbūt par to nenervozēju un pusfinālā, kad biju tajā barā, braucu neraksturīgi labi. Es nekad līdz šim savā karjerā neesmu tik labi braucis barā. Varbūt tas bija tāpēc, ka man bija iekšējs miers, ka nebija bailes zaudēt. Tajā pašā laikā iekšā sēdēja pārliecība, ka līdz finālam ir jātiek. Līkne tika audzēta ar katru braucienu, katrs nākamais bija labāks. Pēc trešā pusfināla, lai arī neuzvarēju, sajutu pirmo taisni. Tieši tajā braucienā noķēru vajadzīgo sajūtu. Es tagad nevaru teikt, ka biju pārliecināts, taču es biju ļoti pārliecināts, ka fināls man būs labākais brauciens, kāds šeit ir bijis. Man likās, kaut kad tam ir jābūt, jo diendienā esi trenējies, visu darījis, viss sanācis. Nu nevar tā būt, ka no septiņiem braucieniem tev nekā nav.

– Tu pats pieskāries lielā mērā izšķirošajam ceturtdaļfināla trešajam braucienam. Lakučs teica, ka jums pirms tā bijusi asa vārdu apmaiņa. Tu viņam esot kaut ko pateicis, un viņš tev atbildējis... Vari atklāt, kāds bija jūsu sarunas saturs?

– No vienas puses, ceturtdaļfināla pirmajā dienā es biju pārliecināts, ka tikšu tālāk, jo tā atlasīšanas metode, kad tev pēc trijiem braucieniem vēl dod iespēju tikt tālāk, braucot vēl divos braucienos, bija pateicīga. Par to es it kā nebaidījos. Vienkārši biju sanervozējies. Uzejot uz starta, biju sastindzis. Bet, ja tu nervozē, muskuļiem netiek dots impulss un tie nestrādā par simts procentiem. Es pēc otrā brauciena atnācu, noliku riteni, nometu kreklu un teicu – es nejūtos kā es pats. Es nezinu, kas tur augšā notiek, kurš tur brauc, bet tas neesmu es. Teicu, ka nav jēgas, un viss. Ivo man atbildēja – vecīt, brauc mājās, kravā somas un ej projām. Es teicu – nu labi, vēl vienu braucienu nobraukšu. (Smejas.) Tāda mums bija tā nelielā iekšējā saruna. Neko rupju jau nerunājām. Pacēlām mazliet to toni, es aizgāju no sestā celiņa, saņēmos un nobraucu. Veiksmīgi arī sakrita, triju braucienu summā kvalificējos tālāk. Vienkārši katrā braucienā centos saskatīt kaut ko pozitīvu, kaut kur aizķerties.

– Lakučs sacīja, ka pirms fināla brauciena bijis pārliecināts, ka būs!

– Par to vēl būs jāparunā. (Smejas.) Lai paiet tās pirmās dienas. Vēl piesēdīsimies un izrunāsim. Trenera asistents Uldis Pūcītis arī savā ziņā pirms mačiem atrada labus vārdus. Pirms fināla viņš stāv un smaida. Es viņam prasu – tu jau svini? (Smejas.) Protams, ka tas, lielos vilcienos, bija pa jokam, bet...

– Pēc finiša izteicies, ka fināla braucienu nemaz neatceries... Tagad, kad pagājušas nepilnas divas diennaktis, beidzot atceries?

– (Ilgi domā.) Tagad varu apstāstīt vairāk, jo esmu noskatījies video.

– Ja nebūtu redzējis, neatcerētos?

– Daudzas lietas, ko izdarīju, līdz galam neatcerētos. Tas brauciens varbūt nebija visātrākais, bet, manuprāt, perfekts, lai uzvarētu. Laiks jau nav svarīgs, galvenais ir vieta.

– No malas skatoties, ļoti interesēja starts – kad pirmajā līkumā iebrauci pirmais, mēs, žurnālisti, mazliet uzelpojām...

– Protams, pirmā taisne ir tā, kad ir jāaiztaisa ciet širmītis un to pirmo taisni jānobrauc. Pēc pirmā līkuma sāc tās lietas kontrolēt, domā līdzi, izvēloties pareizās trajektorijas. Semu [Vilobiju – šā gada pasaules čempionu] aiz sevis jutu, viņš turpat bija. Noskatījos video. Treneris pateica, ka ideāli visās vietās Semu esmu nosedzis.

– Tas bija apzināti, vai vienkārši izvēlējies sev ideālo trajektoriju, un tas viss sakrita?

– Es domāju par viņu. Daudzās vietās man nebija ideālās trajektorijas – īpaši otrajā taisnē, bet es braucu tā, lai viņam lauztu viņa trajektoriju, lai viņš pazaudētu ritmu un visu laiku meklētu jaunas.

– Tā noteikti ir augstākā pilotāža – ne tikai ātri braukt un skatīties uz priekšu, bet stipri ietekmēt pretinieku.

– Ir jādomā līdzi, bez tā nevar. Pirms ceturtdaļfināla un pusfināla no rīta treniņā imitējām līkumus, kā labāk braukt. Bijām kopā ar Rihardu Veidi, jo Edžum Treimanim pirms ceturtdaļfināla bija trauma. Uz asfalta bija sazīmētas līnijas – līkumi. Mēs jau pasmējāmies ar Rihardu – ko nu treneris mums atkal liks darīt. Bet tad mačos gan pirmajā, gan trešajā braucienā izdarīju tieši to, ko Ivo bija stāstījis, to, ko mēs lēnām bijām imitējuši, jo es nekad neesmu bijis labs līkumu braucējs. Tad es sapratu – jā, vecīt, šī lieta darbojas. Es pats savā ziņā sevi pārsteidzu, jo es tā līkumus nekad nebiju braucis. Pēc tās dienas mēs ar Rihardu saskatījāmies – jā, treneris tomēr kaut ko saprot.

– Vai var teikt, ka fināls izdevās perfekti, vai tomēr bija arī kļūdiņas?

– Finālā bija mazā kļūda otrajā taisnē pirms tās lielās trepes. Pirmo aizlēcu par tālu, tāpēc trepi uzlēcu mazliet augstāk, viss bija mazliet lēnāk. Jutu, ka Sems nāk iekšpusē, tāpēc lēcu uz iekšu un nosedzu viņa iekšējo trajektoriju. Tad es atkal paņēmu savu trajektoriju, un viņš iepalika. Tad atkal Sems nāca. Apdzīt nebija neiespējami, taču arī viegli šajā trasē nebija.

– Tātad teikt – ja jau pirmajā līkumā aizbrauca pirmais, tad viss ir skaidrs – nebija gluži pareizi?

– Agrāk BMX tā bija – ja izbrauc no pirmās taisnes pirmais, tad bija diezgan droši, ka uzvarēsi. Tagad ir tā, ka, iznākot pirmais no pirmā līkuma, tas tev ne tuvu negarantē uzvaru. Tur vēl ir daudz darba. Trases [izbraukšanas] ziņā līmenis ir audzis, daudzi ir pielikuši pie trases ātruma. Latiņa ir pacelta daudz augstāk, nekā bija pirms pieciem desmit gadiem.

– Bet vismaz tad, kad iebrauci pirmais arī pēdējā likumā, biji drošs, ka būsi divkārtējais?

– Nevar jau tā teikt, jo pēdējā taisne īstenībā bija ļoti sarežģīta.

– Tajā bija arī vairāki kritieni!

– Arī Treimanis tur krita. Taisne bija ļoti viegla, bet bija sarežģīta tādēļ, ka bija pārāk viegla un maza. Tur nevarēja uziet ar pārāk lielu ātrumu. Un īpaši tad, ja finiša taisnē tev kājas ir piedzinušās. Es jutu Semu finiša taisnē, nākot ārā no līkuma. Paņēmu īsāko trajektoriju. Galvenais bija nekļūdīties pirmajā lēcienā, uzlēkt precīzi. Pēc tā lēciena sapratu – te ir jābūt!

– Kas bija pirmās domas finišā?

– Šķērsojot finišu, es vienkārši nobļāvos. Nevis kaut ko konkrētu, bet vienkārši skaļi nobļāvos. Jo tas viss stress un uztraukums gan pirms mača, gan vispār ciematā... Šī olimpiāde man bija nesalīdzināmi grūtāka nekā Pekinā.

– Atziņa, ka titulu nosargāt ir daudz grūtāk, nekā izcīnīt pirmo reizi, acīmredzot ir ļoti precīza!

– Jā. Es to tagad esmu pārbaudījis. Bija vēl viens iemels, kāpēc man nebija tās ticības. Ja skatos uz savu BMX CV, esmu izcīnījis daudz titulu, bet no pašiem lielākajiem nevienu neesmu aizstāvējis nākamajā gadā. Bija pasaules čempiona tituls, taču ar gada pārtraukumu. Esmu bijis ļoti tuvu, lai izcīnītu atkal, bet vienmēr kaut kas nesanāca, kaut kādi sīkumi – biju palicis ceturtais, arī otrais.