Latvijas BMX komandas galvenais treneris Ivo Lakučs piektdien atzina, ka pirms fināla bijis pilnīgi mierīgs, jo bijis pārliecināts par Māra Štromberga spēku. Lakučs nekļūdījās.
"Es viņam šodien teicu - lai kāds tev ir rezultāts, lai kā tu brauktu, tu trasē esi dzīvs. Tā arī viņam pateicu, par ko Māris bija pārsteigts. Teicu - jo tu domā, brauc, kusties, visu izbrauc perfekti, tu neesi vienkārši kaut kur izrāvies, samulsis un brauc pa priekšu. Tu esi dzīvotājs," pēc medaļu pasniegšanas ceremonijas emocionāli runāja Lakučs. "Katrs nākamais brauciens bija arvien labāks un labāks. Tā notiek - veči, dzīvē tā notiek - caur ērkšķiem uz zvaigznēm! Māris ir spēcīgs. Paskatieties uz viņu, viņš ir superčalis. Taču nebija viegli - atbildības nasta, (palicis - aut.) vecāks, jaunāki (konkurenti - aut.), trase - viss kopā. Viņš nevarēja savākties, viņš neapzināti taupījās. Vakar bija tāpat. Ir grūti. Paši teicāt, ka būs grūti, un bija arī, bet izdevās!"
Viegli tiešām nebija, jo drošs par vietu finālā Māris varēja būt tikai pēc trešā pusfināla brauciena, kurā finišēja otrais. Pirms tam abos braucienos viņam bija divas ceturtās vietas. "Pirmajā viņš speciāli izbrauca no trase, jo viņam priekšā krita (konkurents - aut.), un viņš negribēja krist. Viņš mums tāds bailīgs ir," Lakučs norādīja - jo vecāks paliek Māris, jo prātīgāks. "Ja godīgi, smagi bija tikai rezultātu ziņā. Tādu Māri, kādu redzēju šodien, nebiju redzējis kopš tā gada, kas bija pēc Pekinas. Arī tad viņš (labi - aut.) brauca pasaulē, ļoti labi cīnījās. Pirms šās braukšanas visiem mūsu braucējiem pateicu, ka gaidu no viņiem supercīņu. Māris paklausīja, un darīdams visu, parādīja supercīņu."
Bet ko Ivo domājis tieši pirms fināla? "Viss norādīja, ka viss būs kārtībā. Biju supermierīgs, un varēju pat paskatīties braucienu..." teica Ivo. "Mana pārliecība bija, ka viss būs. To apliecināja visas zīmes - viss, kas bijis, tas, kā esam darbojušies, nācis no sirds. Tas bija bez māniem un liekulības. Mēs esam strādājuši, un viņš ir ļāvis strādāt citiem. Pēc Pekinas olimpiādes teicu, ka viņš ir tas, kurš var iznest medaļas godu. Redz, būs viņam vēl, ko nest."
Uzreiz pēc finiša Lakučs pateicis to pašu, ko pirms šās dienas startiem: "Pateicu - tu esi dzīvs, neskaties uz rezultātiem. Tev viss iekšā dzīvo - tu brauc, tu domā, tu izskaties citādāk. Pirms tam viņš bija nobažījies, bet es teicu, ka nav ko bažīties, jo tu esi dzīvs, tu brauc superīgi, visu saproti un viss ir ideāli. Un tas ir pats svarīgākais, jo rezultāts pēc tam būs. Izdari tikai to, kas tev jādara, ko tu māki."
Lakučs priecājās, ka ar šo uzvaru Māris viņam esot atdevis parādu. "Dēļ viņa es nevarēju piedalīties sava dēla dzimšanā. Tagad esam kvitā."
Štrombergam tagad ir divas olimpiskās medaļas. Viena būs jādāvina Lakučam, lai noliek īpašā vietā... "Nē," nosmēja treneris. "Māris ir malacis. Man ir gods un prieks dalīties ar viņu visā, ko es zinu. Viņš ar savu uzticību to visu spēj atalgot. Ar katru nākamo dienu esmu arvien priecīgāks strādāt ar viņu, labprāt satiekos treniņos. Kas vairāk ir vajadzīgs? Draudzība!" Lakučs pats zināja atbildi, rādot uz rokas mēness zīmi kopā ar zvaigznēm.
Ivo slavēja arī abus pārējos braucējus - Edžu Treimani un Rihardu Veidi, kuri bijuši lieliski braucēji trasē un komandas biedri ārpus tās! "Edžus ir malacis. Arī Rihards labi cīnījās. Tas bija mans mērķis. Mēs esam reāli, pa mākoņiem nelidojam. Rihardam mērķis bija tikt pusfinālā, cīnīties, izrādīt konkurenci. Viņam ir tikai 20 gadu. Viņš ar savu darbu ir panācis savu rezultātu. Varu tikai pacelt cepuri viņa priekšā, jo viņš izpildīja to, ko parasti neizpilda. Viņš bija supermierīgs un superliels komandas biedrs gan Mārim, gan Edžum."
Lakučam, protams, kremt, ka finālā nebija vismaz divi latvieši. "Viņam (Rihardam - aut.) vajadzēja izgrūst kolumbieti, tad Edžus arī būtu ticis. Pa abiem kolumbietis, protams, noteikumu robežās bija jāpaņem. Diemžēl (Rihards - aut.) bija par švaku pirmajā virāžā."