Pēc lieliskās uzvaras, kas Latvijai atnesa pirmo medaļu Londonas olimpiskajās spēlēs, Jānis un Mārtiņš bija noguruši, taču pacietīgi izturēja jautājumu krustugunis. Pagaidām, kamēr medaļas vēl nav saņemtas un aptaustītas, tām noticēt grūti, taču - prieks par sasniegto ir neizmērojams.
"Šis ir mūsu karjeras labākais rezultāts un vismaz četrus gadus tāds arī paliks, jo nekas cits nespēj pārspēt olimpisko medaļu - vienalga, zelta, sudraba vai bronzas," atzina Mārtiņš Pļaviņš, kura izteikumos bija jūtama neliela nožēla par zaudēto pusfinālu, kas būtu devis iespēju pacīnīties par zeltu. Taču vēsais saprāts liek priecāties par to, kas ir, un - tas nav maz. "Zeltu piesaukt varētu, taču šobrīd tas būtu muļķīgi, jo ir tik daudz komandu, kuras apspēlēt mums ir nereāli. Taču apstākļu sakritības dēļ vieni amerikāņi zaudēja, otrus - mēs vinnējām. Ar vāciešiem netikāmies, vēl ir divi brazīliešu pāri... Cik komandu jau es nosaucu, un tās ir tikai topa - vēl jau ir arī vidusmēra komandas, kas arī spēlē ļoti labi. Kaut vai tieši paši itāļi, kas vinnēja Dalhauzeru, taču zaudēja šiem nīderlandiešiem. Ja mums būtu pretī viņi - mums būtu daudz grūtāk. Taču šā turnīrā laikam zvaigznes debesīs sakrita mums par labu, un mēs to izmantojām par simts procentiem. Šajā gadā Pasaules kausa posmos savas iespējas bijām tik daudz reizes palaiduši garām, paliekot devītie, ka šī bija tā reize, kad izmantojām visu, ko varējām."
Līdzīgi kā otram mūsu olimpiskajam pludmales volejbola pārim, skaidrības par turpmāko spēlēšanu kopā vēl neesot - lēmums tiks pieņemts pēc sezonas beigām. "Mums ar Jāni bija noruna, ka spēlēsim kopā līdz olimpiādei, un, tā kā tas nav sezonas pēdējais turnīrs - arī līdz sezonas beigām. Pēc tam arī runāsim, kas notiks tālāk. Sezonā ir bijuši grūti brīži, arī priecīgi. Šobrīd atrodamies uz pacēluma - vajag, lai emocijas vispirms nosēžas, un tad ar vēsām galvām domāsim," atzina Mārtiņš.