Šķēpmetēju trenerei Valentīnai Eidukai šīs spēles ir kā ļauns murgs - atbrauca ar pieciem audzēkņiem, taču finālā neiekļuva neviens. Šovakar viņa bija varbūt pat vēl vairāk satriekta nekā sportisti, tomēr atrada spēkus neatteikt runāt par notikušo.
"Man pat nav jums ko pateikt... Sildoties viss bija normāli. Gandrīz vai jāiet uz baznīcu un jāliek svecīte - pret tiem, kas šo te dara... Nu, kā var sildoties mest ideāli, bet iziet laukumā un - pilnīgi viss šķērsām?! Nesaprotu. Acīmredzot, vai nu man jābeidz, vai viņiem jābeidz..." izmisusi pieredzējusī trenere. "Ainārs - treniņos met tik forši! Vadims tāpat. Mazais [Zigismunds Sirmais] - tas gan. Man aiz muguras viņu māca tādi cilvēki, kas startējuši pirms 50 gadiem, un tad man ar to jācīnās. Kamēr viņš neieklausīsies manī, tikmēr tā arī būs. Viens pasaka vienu, otrs citu, un beigās sanāk ne šis, ne tas. Taču tas tā - viņš vēl ir mazs, gan vēl pagūs. Taču abi lielie... Man nav vārdu, kāpēc viņi nevarēja nostartēt. Vienkārši nesaprotu. Treniņu laukumā viss izskatījās tik labi, ka nodomāju: nu, beidzot! Beidzot kaut kas būs! Bet iznāk šeit un pilnīgi kaut kas ačgārns..."
Raksturs Vadimam esot ("Ja palūgtu tūlīt te iedot kādam pa dullo- iedotu..."), taču kaut kas acīmredzot nav kārtībā. Atrunāt viņu no pieņemtā lēmuma beigt trenere negatavojas. "Domāju, ka man tas nav jādara. Viņš no LOV ir ārā, naudas nav un viņam jāiet strādāt. Kas viņu uzturēs? Viņam jau 30 gadu, izgājis visus psihologus - kur vien nav bijis, lai sevi savestu kārtībā. Taču nekas nelīdz - ne psihologs, ne es. Varu runāt, cik gribu, viņš visu saprot, un jau teicu - šodien iesildīšanās laukumā izskatījās ideāli. Taču sacensībās... Es pati vismaz vienu gadu vēl droši vien strādāšu - lūk, ir jauni audzēkņi (norāda uz tuvumā stāvošo Līnu Mūzi - aut.). Bet viņi - lai domā. Ja gribēs, lai nāk trenēties, ja ne - tad ne. Vienīgi - ja nāks, tad turpmāk ņemšu visu to lietu mazliet stingrāk. Pati esmu mazliet palaidusi Vadimu pārāk garā pavadā. Viņam sāp kāja, un domāju - ja likšu viņam skriet un lekt tā, kā vajadzētu, un pēc tam sāpēs vairāk, tad būšu vainīga. Tāpēc ļauju viņam trenēties saudzējošā režīmā. Acīmredzot bija jādod virsū - lai sāp... Jādod virsū jaunajiem - Sirmajam. Domāju, šogad es viņu riktīgi paņemšu priekšā. Divi jau lieli veči - tiem tiek paslinkot, un tad arī mazais līdzi..."
Risinājuma pašreizejai situācijai trenerei neesot. "Es savu darbu esmu izdarījusi no sirds. Taču izšķirošajā brīdī viņiem nesanāk. Varu iedomāties - ja pēc pāris dienām aizbrauktu uz kādiem mačiem, abiem šobrīd būtu 84-85 metri. Taču, kā šādi lieli mači - nekā. Laikam jau sevi izsmēluši." Par Vasiļevska emocionālo un arī finansiālo stāvokli pirms olimpiādes liecināja viņa lēmums izlikt pārdošanā savu Atēnu olimpisko sudraba medaļu, taču trenere uzskata, ka šīs lietas nav saistāmas. "Domāju, tas neietekmēja. Taču viņš zināja - ja šeit nekā nebūs, tad no Olimpiskās vienības ārā un sports ir jābeidz. Tas acīmredzot viņam bija liels spiediens. Kas tad man - es pensionāre, varu kaut vai šodien aiziet. Starp citu, turki man piedāvā - brauc pie mums kaut šodien."