Par Latvijas olimpiešiem ir dzirdēts visai daudz, it īpaši periodos, kad viņi gūst panākumus, kaldinot mūsu valsts vārdu starptautiskajā arēnā. Vienlaikus salīdzinoši maz ir tādu, kuri zina, ka mūsu olimpiešiem Latvijā faktiski ir pašiem savs parks ar dažādu šķirņu kokiem, tradīcijām un pat ticējumu. Runa ir par Kurzemē esošās Rucavas dendroloģisko parku, kur 2004.gadā aizsākās līdz tam vēl nebijusi tradīcija – tika sākts īstenot Atēnu vides fonda starptautisko projektu “Globālais olīvas zars”, kurš joprojām turpinās. Šā projekta ietvaros Latvijas olimpieši satikās, lai Rucavas muižas kalnā iestādītu kokus.
Kā stāsta nacionālā botāniskā dārza vadošā speciāliste Ināra Bondare, ideja par šādu akciju radusies pirmajai Olimpiešu kluba vadītājai, šķēpmetējai Inesei Jaunzemei pēc Atēnās notikušajām vasaras olimpiskajām spēlēm, kuru noslēgumā tika izteikts vēlējums katram olimpietim savā valstī iestādīt koku, lai tādējādi kopīgiem spēkiem mūsu planētu padarītu zaļāku, tīrāku un… laimīgāku. “Inese Jaunzeme mani uzrunāja par šo ideju un tika nolemts, ka vieta, kur tam jānotiek, ir Rucavas dendroloģiskais parks - ar domu, lai Kurzemes sportisti atbrauktu un šos kokus sastādītu. Visai ātri izvērtās tā, ka koku stādītāji bija teju no visas Latvijas, jo īpaši tāpēc arī tie, kuru saknes bija meklējamas Kurzemē, realitātē vairāk jau darbojās pa Rīgu,” atceras I. Bondare.
Droši var teikt, ka jau pirmā koku stādīšanas reize izvērtusies simboliska - faktiski tika atjaunota otrā pasaules kara laikā nopostītā Muižas kalna aleja, tajā iestādot Latvijas skābaržus, kuru dēsti tika atrasti turpat Rucavas novadā. “Ņemot vērā, ka runa tomēr ir par dendroloģisko parku, stādīti tikuši tādi koki, kādi katrā konkrētajā brīdī parkam ir bijuši nepieciešami. Šobrīd parkā atrodami olimpiešu stādīti skābarži, ozoli, magnolijas un dažādi citi koki. Laika gaitā cenšamies katram no tiem pielikt plāksnīti ar nosaukumu, kā arī stādītāja vārdu un stādīšanas gadskaitli,” tā I. Bondare.
Kad darbs alejā bijis pabeigts, 2013.gadā tika sākts stādīt olimpiešu apli centrālajā daļā, bet jau gadu vēlāk - 2014.gadā - šajā vietā notika Baltu sadraudzības dienas, kad Rucavā ieradās Latvijas un Lietuvas parlamentu priekšsēdētāji. Šajā gadā savu koku - ozolu - parkā iedēstīja viens no leģendārākajiem latviešu sportistiem, šķēpmetējs Jānis Lūsis, kā arī viņa dēls, arī olimpietis Voldemārs Lūsis. Saistībā ar šo pasākumu, I. Bondares atmiņā palicis kāds emocionāls brīdis. “Kad abi Lūši savus ozolus parkā bija iestādījuši, Jānis Lūsis kādā brīdī teica - es puspasauli esmu izbraukājis, daudz ko esmu redzējis, bet nevarēju iedomāties, ka ir tik skaista vieta, kā Rucava. Tas spilgti parādīja mūsu slaveno sportistu dzīves ikdienu - viņi ir pabijuši ļoti daudz kur visā plašajā pasaulē, bet daudz kur Latvijā gan nav bijuši,” saka Nacionālā botāniskā dārza speciāliste. Interesants ir fakts, ka J. Lūša ozols no zīles līdz stādam, ko var dēstīt zemē, izaudzēts nevis Latvijā, bet gan krietni vien siltākā zemē - Itālijā, Romā.
Simbolisks ir vēl kāds aspekts. Laika gaitā vēju un nokrišņu ietekmē ir bijušas bojātas, norautas, aizpūstas, un tās laika gaitā vajadzēts nomainīt, taču no 16 gadu laikā stādītajiem kociņiem nav gājis bojā jeb “izkritis” neviens. Un vēl kāds interesants apstāklis, kas laika gaitā faktiski ir kļuvis par ticējumu - uzsākot šo tradīciju, izskanējusi frāze, ka tik koku, cik tiks iestādīts iepriekšējā gadā pirms kārtējām olimpiskajām spēlēm, tik medaļas tajās izcīnīs mūsu sportisti. Šī sākotnē kā joks izteiktā frāze laiku pa laikam piepildījusies, dodot motivāciju tradīciju turpināt un regulāri stādīt arvien jaunus kokus. Tieši šis sava veida ticējums bijis viens no iemesliem, kāpēc kārtējā koku stādīšanas pasākumā šā gada septembrī nolēmuši piedalīties 417. Liepājas Jaunsargu vienības jaunsargi. Jaunsardzes centra, 1.novada nodaļas Vadības grupas kapteinis Andris Spricis stāsta, ka Rucavas dendroloģiskā parka vēsturiskais stāsts un ticējums par iestādītajiem kokiem devis iedvesmu jauniešiem doties uz Rucavu, lai piedalītos talkā. “Kad mums piezvanīja no Latvijas Olimpiešu kluba un pastāstīja par gaidāmo talku, kā arī ticējumu par medaļām, sapratām, ka nav variantu - jābrauc. Protams, stāsts par olimpiskajām medaļām ir labs joks, bet jauniešiem ir patīkami, ka mums ir pašiem savs šāds ticējums,” saka A. Spricis.
Pašreizējais Olimpiešu kluba prezidents, olimpietis Raimonds Bergmanis atzīst, ka jaunsargu pieaicināšana devusi uzreiz divus labumus. Pirmkārt, bijis jaudīgs, kvalitatīvs darbaspēks talkas sarīkošanai parkā. Bet, otrkārt, Liepājas jaunieši uzzinājuši daudz jauna par tādiem olimpiešu dzīves faktiem, par kādiem līdz šim nav pat nojautuši, starp citu, tieši tāpat, kā par paša parka eksistenci un olimpiešu tradīcijām. “Kopā sarīkojot talku, sakopjot apkārtni un iestādot arvien jaunus kokus, šie jaunieši uzzināja, kas mūs savulaik ir iedvesmojos milzīgam darbam sportā, kas rezultējies ar nopietnu panākumu gūšanu. Iespējams, turpmākās dzīves laikā viņus tas pozitīvi iespaidos,” piebilst R. Bergmanis. Olimpiešu kluba prezidents norāda, ka piesaistīt šim parkam cilvēkus, kuri paši nav startējuši olimpiskajās spēlēs, tomēr ir saistīti ar olimpisko procesu plānots arī turpmāk. Sportisti ļoti cer, ka nākamajā gadā tomēr notiks Covid-19 krīzes iespaidā atceltās vasaras olimpiskās spēles Tokijā. Šim lielajam notikumam par godu R. Bergmanis iecerējis aicināt iedēstīt pa kokam Japānas vēstnieku Latvijā, kā arī Latvijas Olimpiskās komitejas vadītāju Žoržu Tikmeru. Tas faktiski būtu kā vēlējums ne tikai mūsu atlētu potenciālajiem panākumiem, bet arī tam, lai šīs spēles vispār notiktu, un Covid-19 sērga atkal neizbojātu svētkus.
Jauniešu lomu Rucavas parka kontekstā uzsver arī jau pieminētais olimpietis V. Lūsis, norādot, ka koku stādīšana parkā ir savulaik aizsākusies laba tradīcija, kas laika gaitā zināmā mērā zaudējusi savu auru sabiedrībā. “Būtu svarīgi, lai katra talka Rucavas dendroloģiskajā parkā, katra koku stādīšanas reize būtu kā liels notikums visas valsts mērogā. Protams, ir skaisti, ka Rucavā tiek iemūžināta to cilvēku piemiņa, kuri ir pārstāvējuši savu valsti kādās no olimpiskajām spēlēm. Vienlaikus šis nav tik daudz stāsts par tiem, kuri olimpiādēs jau ir bijuši, kā par jauniešiem, kuri vēl var tiekties uz šīm slavas virsotnēm. Svarīgi, lai šis parks būtu kā sava veida iedvesmas avots jauniešiem pievērsties sportam, trenēties, gūt panākumus,” tā V. Lūsis. Viņš arī akcentē nepieciešamību iespējami vairāk runāt ar sabiedrību ne tikai par šo parku kā tādu, bet arī to, kāpēc tas sasaistīts ar olimpiešiem, kā arī to, kādu ieguldījumu valstij devuši cilvēki, kuri piedalījušies tā stādīšanā.
Uz izglītojošo šā parka funkciju norāda arī kāds cits olimpietis - airētājs, 1968.gada vasaras spēļu Mehiko dalībnieks, airētājs Vitolds Barkāns. Viņš skaidro, ka šodien gan jauniešiem, gan sabiedrībai kopumā par tiem Latvijas olimpiešiem, kuri startējuši PSRS laikā, pārstāvot šo lielvalsti. “Jāatzīst, ka manis pārstāvētajā sporta veidā - airēšanā - Latvijas sportisti daudz lielākus panākumus guva, startējot zem PSRS karoga, nekā pēc tam, neatkarības gados. Vēl jo vairāk - pagājušā gadsimta beigas un šā gadsimta sākumā situācija šajā jomā bija faktiski neapskaužama. Vienlaikus par PSRS periodu daudz nekas nav runāts, daudziem priekšstats par to laiku ir ļoti miglains, un tāpēc ir labi, ka ir izdomāts veids, kā cilvēkiem viegli uztveramā veidā izstāstīt, kas, kad un kā ir noticis. Ko stāstīt, par ko runāt ir daudz, taču informācijas sabiedrībā ir visai maz. Var teikt, ka Rucavas parks šodien ir kā dabā esoša grāmata, jo pie sastādītajiem kociņiem ir vēstījums par katru sportistu un viņa sasniegumiem,” saka V. Barkāns. Līdzīgās domās ir arī Vitolda Barkāna dzīvesbiedre, vieglatlēte, arī 1968.gada vasaras spēļu Mehiko dalībniece Ingrīda Verbele-Barkāne, kura Rucavas koku stādīšanas pasākumos piedalījusies vairākkārt, tostarp iedēstot pat visnotaļ eksotisku augu - Meksikas pupu koku. Viņa atzīmē, ka šim parkam faktiski ir divējādas funkcijas. No vienas puses, jebkurš iedzīvotājs, ierodoties Rucavā, var uzzināt daudz ko jaunu par savas valsts sporta vēsturi un cilvēkiem tajā. Ļoti iespējams, ka ne vienam vien skolu jaunietim šāda izzinoša tūre kalpos par iemeslu, lai nopietni pievērstos sporta gaitām, redzot, cik daudzi mūsu tautas cilvēki to ir spējuši, turklāt ar vērā ņemamiem panākumiem. No otras puses, I. Verbele-Barkāne koku stādīšanas talkās saredz sava veida sociālo funkciju pašiem olimpiešiem, no kuriem daudzi šobrīd jau ir cienījamā senioru vecumā. “Tā ir jauka tradīcija, ko savulaik aizsāka Inese Jaunzeme un Ināra Bondare, un tā dod iespēju cilvēkiem, kuri ir startējuši olimpiskajās spēlēs, satikties, izrunāties, atcerēties laikus, kad aktīvi tika startēts, kad strādājām visi kopā. Kamēr aizsaulē vēl nebija aizgājuši Jānis Lūsis un Inese Jaunzeme, šādas tikšanās bija īpaši sirsnīgas. Domāju, ka tradīcija noteikti ir jāsaglabā - tā, mums, sportistiem, ir ļoti svarīga,” uzsver. I. Verbele-Barkāne.
Jāteic, ka pašiem olimpiešiem šis parks jau ir kļuvis par ko vairāk, nekā kārtējo olimpisko spēļu atzīmēšanas vietu. Piemēram, šogad R. Bergmanis iedēstīja parkā koku kopā ar savu dzīvesbiedri, tādējādi atzīmējot abu kāzu jubilejas 25.gadadienu. Pats R. Bergmanis gan saka - lai skaisto Svanetijas kalnu dižskābardi varētu iedēstīt, mums ar sievu sudrabkāzās to uzdāvināja Nacionālā botāniskā dārza speciāliste I. Bondare. “Tas, kā es stādu kokus, vienmēr izceļas ar vienu un to pašu - kā duru lāpstu, tā izrādās, ka apakšā ir akmens. Toties manis dēstītos kokus Rucavā ir viegli atpazīt - līdzās katram no tiem ir pa prāvam, no zemes izraktam akmenim. Speciālisti saka ka tas esot pat labi, jo akmens pa dienu uzkrājot siltumu, bet pa nakti atdodot to kokam,” skaidro olimpietis. Tiesa gan, uzreiz tiek piebilsts, ka atbilstoši speciālistu atzinumam, Rucava jau tāpat ir siltākā vieta Latvijā.
Kā jau minēts, koku stādīšana ar olimpiešu pieskārienu Rucavā aizsākās 2004.gadā, bet pēdējais šāds pasākums bija šā gada martā. Sportisti, kuri savulaik saņēmuši ceļazīmi uz kādām no olimpiskajām spēlēm, pauž cerību, ka Olimpiešu klubs šo tradīciju saglabās, ka tā būs interesanta ne tikai sportistiem, kuri savu fotogrāfiju, stāvam uz pjedestāla, avīžu slejās redzējuši pirms daudziem gadiem vai pat desmitgadēm, bet arī jauniešiem, kuri vēl nav pabijuši nevienā olimpiādē, bet kuriem šī vēstures liecība varētu kalpot kā viens no iedvesmas avotiem.
