Arī sportā ir jārunā par cieņu un vērtībām

Latvijas sabiedrība ir lepna par saviem olimpiešiem, taču nereti gadās, ka par šiem cilvēkiem tiek aizmirsts pēc pēdējā foto uzņemšanas uz goda pjedestāla. Tas ir netaisni gan pret šiem cilvēkiem, gan arī neliecina labu par valsts sporta saimniecību kopumā. Šos jautājumus aktualizē jaunievēlētais Olimpiešu kluba vadītājs, olimpietis un bijušais aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis, uzdodot jautājumus, uz kuriem jau drīzumā nāksies atbildēt visā pasaulē – vai olimpiskās spēles nav izvērtušās pārāk dārgas, kā sporta dzīvi ietekmēs Covid-19 sērga, vai pēc administratīvi teritoriālās reformas ieviešanas Latvijas nomalēs būs sports, un vai tur vispār dzīvos cilvēki.

Šobrīd esat kļuvis par Olimpiešu kluba vadītāju. Kāpēc šāda izvēle?

Patiesībā esmu atgriezies šajā amatā. Olimpiešu kustībā biju iesaistījies vēl Ineses Jaunzemes laikā, saprotot, ka tādā veidā ir iespējams daudz plašāk skatīties, ko un kā vajadzētu darīt ar visām šīm lietām. Ļoti svarīga loma ir olimpiešu sociālajam fondam, ko vada kādreizējā basketboliste Uļjana Semjonova, lai parūpētos par tiem cilvēkiem, par kuriem sabiedrība nereti aizmirst pēc tam, kad viņi beidz gūt panākumus. Sabiedrībai visas šīs lietas ir jāstāsta.

Daudzi jau man ir teikuši, ka nav iespējams divas reizes iekāpt vienā un tajā pašā upē, bet… Esmu bijis ļoti ilgi kopā ar sportu, un apzinājos, ka šobrīd atkal ir vajadzīga mana palīdzība. Pašreiz varu uzņemties šādu amatu, bet vēlāk, kad būs kluba prezidenta pārvēlēšanas, lai tā biedri lemj, vai viņiem nav vajadzīgs kāds cits vadītājs. Jāņem vērā, ka šobrīd ir mainījusies arī Latvijas Olimpiskās komitejas (LOK) vadība. Strādājot pašreizējā statusā, man saruna ar jauno LOK vadītāju Žoržu Tikmeru vēl nav bijusi, bet skaidrs, ka kādā brīdī došos pie viņa. Vismaz pagaidām izskatās, ka arī LOK ir uzņēmis kursu tajā pašā virzienā, kas man šķiet svarīgs un pašsaprotams.

Par kādu kursu tad ir runa? Ko īsti gribat panākt, esot šīs organizācijas vadītāja amatā?

Varbūt tas izklausās visai triviāli, bet šobrīd par to runā ne tikai mūsu olimpieši, bet arī Latvijas un starptautiskajā sabiedrībā kopumā - par vērtībām, par cieņu. Tās ir pamatlietas! Arī Starptautiskā Olimpiskā komiteja (SOK) šodien saskaras ar jauniem izaicinājumiem, un ir svarīgi, kurā virzienā tā dosies tālāk. Vai nu mēs arī turpmāk, sagaidot olimpiskās spēles, gribam pompozu un dārgu pasākumu ar milzu prasībām, lieliem baloniem, salūtu un tamlīdzīgi, vai arī mēs atgriežamies pie Pjēra de Kubertēna vērtībām un principiem. Jau šobrīd SOK saskaras ar problēmu, kad arvien mazāk pasaules valstu spēj izpildīt dažādas izvirzītās augstās prasības garantēt tādu līmeni, kādu pieprasa SOK. Tas ir izaicinājums, jo resursu valstīm trūkst, bet prasības aug, un šādā brīdī ir jāsaprot, vai tas viss vispār ir vajadzīgs. Jāsaprot, kā turpmāk šo pasākumu organizēt.

Piemēram, ir nepamatoti nodēvēt par tūristu cilvēku, kurš nonāk olimpiskajās spēlēs. Lai tikai nonāktu olimpiskajās spēlēs, nemaz nerunājot par panākumu gūšanu, ir jāsakrīt ļoti daudz dažādiem apstākļiem, un daudzi to acīm redzami nesaprot. Redz, šogad pārcēla Tokijas olimpiskās spēles, bet ko gan tas nozīmē daudziem cilvēkiem visā pasaulē?! Vieniem tās būtu bijušas pirmās šādas spēles, otriem - pēdējās, trešajiem - vienīgās. Daudzi bija gatavojušies Tokijā beigt savu karjeru, bet tagad jāgaida un jāstartē vēl viens gads, un ir skaidrs, ka pēc gada šādiem sportistiem būs daudz grūtāk konkurēt ar jaunajiem censoņām. Tas viss ir ļoti sarežģīti, tāpēc ir svarīgi par to visu runāt.

Vērtības, cieņa - tie ir plaši jēdzieni, kas daudziem neko daudz neizsaka. It īpaši ņemot vērā, ka, jau sākot runāt par sportu, parasti primārais jautājums tomēr ir par finansējumu, par materiālā atbalsta politiku un tamlīdzīgi…

Tā gluži nav. Katram cilvēkam ir jābūt kaut kam, ko viņš ciena. Nu, kaut vai jābūt cieņai pret sevi. Pasaulē šobrīd liela uzmanība tiek pievērsta godīgas spēles principam sportā. Arī šeit runa ir par vērtībām. Kaut vai tādā līmenī, ka ar pretinieku vajag sasveicināties un no viņa arī atsveicināties - daudzi to dusmās nespēj izdarīt pēc zaudējuma. Tāpat jārunā par dažādu aizliegtu vielu lietošanu. Tāpat runa ir par to, ka sportists mēģina, soģim neredzot, ietekmēt savu pretinieku. Godīgas spēles princips ir plašs, un to ir ļoti grūti ievērot, jo, būdams godīgs, cilvēks nereti var zaudēt. Ir grūti izvēlēties starp jēdzieniem “slavens un bagāts” un “godīgs un ne tik turīgs”. Tā ir milzīga iekšēja izšķiršanās. Daudzi taču atceras, kā savulaik Argentīna kļuva par pasaules futbola čempioniem, jo Djego Maradona iesita bumbu vārtos ar roku. Visi taču redzēja, kā tas notika. Viņam bija jāizvēlas starp čempiona titulu un to, ka visi argentīnieši viņu uzskatītu par nodevēju. Tās visas ir tādas nesataustāmas lietas - bruņinieciskums, džentelmeniskums… Un reti kurš zina, ko tieši tas nozīmē.

Jūsu darba fokuss vairāk ir mērķēts uz bijušo olimpiešu neaizmiršanu, cieņas izrādīšanu viņiem un atgādināšanu par šiem cilvēkiem, vai arī noteiktu sociālo garantiju nodrošināšanu viņiem?

Attiecībā uz materiālo palīdzību manis pieminētais sociālais fonds varētu palīdzēt daudz vairāk. Ir jāsaprot, kas notiek ar cilvēkiem pēc sportista karjeras beigām, kāpēc viņi daudzos gadījumos nekur vairs neiesaistās. Citur pasaulē šādi cilvēki daudz vairāk iesaistās dažādās sabiedriskās darbībās. Savulaik, kad rīkojām Olimpiskās dienas Latvijā, tās togad norisinājās 55 vietās visā Latvijā. Toreiz uzrunāju daudzus bijušos sportistus, kas dzīvo tuvāk katrai konkrētajai vietai, un tas, ko es dzirdēju, bija - es vairs nemāku, man nesanāks, labāk palīdzēšu kaut kā citādāk… Beigās jau sanāca viss diezgan labi, un katrai vietai savu olimpieti izdevās atrast. Mums pašiem jāspēj vairāk lepoties ar šādiem cilvēkiem. Piemēram, ASV, kad es pasaku, ka esmu pārstāvējis savu valsti olimpiskajās spēlēs, neviens neprasa, kādi ir bijuši mani rezultāti.

Svarīgs ir pat fakts kā tāds, ka esat tikt tālu ticis?

Jā, svarīgākais ir pats fakts. Daudz kur pasaulē ir pieņemts, ka pie universitātēm, skolām un arī kapiem tiek rakstīts - šeit mācījās, apguva zināšanas, vai arī pašreiz atdusas cilvēki, kuri pārstāvējuši valsti olimpiskajās spēlēs. Un mums jau to olimpiešu patiesībā nemaz nav bijis tik daudz - no Latvijas pa visu tās pastāvēšanas laiku olimpiskajās spēlēs ir bijuši 560 līdz 580 cilvēki. Sportistam var palīdzēt dažādi. Šobrīd mēs savus labākos atlētus atbalstām finansiāli, bet varbūt to var darīt kaut kā citādāk. Piemēram, atvieglojot iespēju sportojošajiem jauniešiem studēt. Šeit var ņemt piemēru no ASV militārās akadēmijas “West point”, kur jaunieši apgūst divas profesijas - militāro un vēl kādu, ko pats vēlas. Doma tam ir pavisam vienkārša - ja cilvēkam kādu iemeslu dēļ nesanāk militārā karjera, viņš var pilnvērtīgi strādāt kādā citā izvēlētajā jomā.

Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina Latvijas sporta saimniecībā?

Jāizstrādā sporta pamatnostādnes. Jāsaprot, ko mēs varam mainīt. Latvijas mērogā izmaiņas sporta attīstībā ieviesīs nupat pieņemtā administratīvi teritoriālā reforma. Žēl, ka, šādu reformu īstenojot, tā sporta kontekstā netika pat izrunāta. Piemēram, vajadzēs vai nevajadzēs reorganizēt sporta skolas. Ja līdz šim ir vairāki novadi ar vairākām sporta skolām, tad pēc novadu apvienošanas droši vien būs jāapvieno arī skolas. Vismaz tas būtu loģiski, ja viena novada skolām būtu viena skolas vadība, nevis vairākas. Tāpat, piemēram, sanāks, ka Valmieras novadā pēc reformas ieviešanas būs trīs augstākā līmeņa florbola komandas. Vai tās visas paliks? To neviens īsti nezina.

Savulaik daudz diskutēts par to, kā tiek organizēta sporta dzīve Latvijā, un faktiski vienmēr nonākts pie secinājuma, ka kaut kas ir jāmaina, bet šobrīd, vismaz no malas skatoties, grūti pateikt, vai tiešām kaut kas ir mainījies…

Te ir daudz dažādi jautājumi. Piemēram, kā mēs attīstīsim sporta infrastruktūru? Vai tikai tur, kur veidojas centri, un lauku teritorijās nebūs nekā, vai arī sporta jomā darīsim tomēr kaut kā citādāk. Tas pats attiecas uz vidusskolām - arī tur nekas nav skaidrs. Un ko mēs darīsim ar sporta infrastruktūru, kas šobrīd ir pie dažādām skolām - attīstām, vai arī tikai uzturam pie dzīvības? Tās būs lielas izšķiršanās. Nav arī skaidrs, kas notiks ar sporta skolām un klubiem. Ir jābūt prioritārajiem sporta veidiem, jo tad būs arī lielāka skaidrība, kas notiek ar sporta infrastruktūru. Skaidrs arī, ka Latvijā jāmaina Sporta likums - pašreizējais ir rakstīts 2001.gadām un šobrīd tas ir ļoti novecojis. Jā, laika gaitā dažādi grozījumi ir izdarīti, bet vienalga tas ir fundamentāli jāpārveido, jo laika gaitā daudz kas ir mainījies. Neviens jau nav runājis par to, ka jaunpieņemtajā teritoriālajā regulējumā vajadzēs dzīvot turpmākos 50 vai pat varbūt 100 gadus. Es neesmu dzirdējis neko tālāk par 2021.gada pašvaldību vēlēšanām. Veicot jebkuru teritoriālu izmaiņu, ir jāmodelē, vai pēc 50 gadiem dažādos novados vēl vispār būs cilvēki. Vai Latvijas nomalēs vispār kaut kas būs. Tagad mēs visus sadzīsim pilsētās un kaut kad vēlāk skatīsimies, kas no tā sanācis.

Pieminējāt jēdzienu “prioritārie sporta veidi”. Kam tad Latvijā, jūsuprāt, ir jābūt prioritārajiem sporta veidiem? Un vai Latvijā vispār ir iespējams izdarīt šādu izvēli?

Neko konkrēti nesaukšu - tam ir jā būt politiskam lēmumam ar skaidriem kritērijiem. Situācija ir līdzīga, kā ģimenē - apsēžamies pie galda, zinām, cik mums ir naudas, cik bērnu un tamlīdzīgi, un skaidri zinām, ka visiem bērniem ir jāģērbjas, jāēd un jāizglītojas. Tad arī ģimenē tiek pieņemts lēmums, ko cik daudz varam, bet ko - nevaram atļauties. Skaidrs, ka visu atļauties nevaram.

Atšķirība ir tāda, ka ģimenē ir neliels cilvēku skaits, un jūs kā ģimenes tēvs nevarat tikt izbalsots. Tātad, vai to var šādi salīdzināt?

Problēmas būs vienmēr, bet izvēli vienalga nāksies izdarīt. Šajā jomā man kā spilgts piemērs prātā ir palikušas olimpiskās spēles Londonā. Spēļu rīkotājiem vienmēr ir bijušas tiesības piedalīties visos sporta veidos. Lielbritānijai nekad nav bijuši labi panākumi rokasbumbā, volejbolā, basketbolā - tie nav viņu sporta veidi. Briti Londonas spēlēs startēja arī šajos sporta veidos, valsts palīdzēja savām komandām, bet pēc spēlēm pateica - tālāk paši! Toties briti savulaik izšķīrās par to, ka viena no prioritātēm būs riteņbraukšana, kur arī viņiem iepriekš diez ko labi nebija gājis. Šobrīd mēs redzam, ka briti ir vieni no līderiem parastajā riteņbraukšanā, treka riteņbraukšanā, BMX un citās disciplīnās. Valsts šajā jomā ir veikusi lielas investīcijas, un tagad viņiem ir tiešām augsti rezultāti.

Runājot par prioritātēm Latvijā, jāņem, piemēram, prātā, ka visā pasaulē ir 15 kamaniņu un bobsleja trases, un viena no tām ir pie mums. To neizmantot būtu nepareizi, it īpaši ņemot vērā, ka mums tur ir labi panākumi.

Nu, nevarēsim mēs atļauties visu, it īpaši ņemot vērā, ka olimpiskajā kustībā parādās arvien jauni sporta veidi.

Valsts atbalstu savulaik ir saņēmis pat galda hokejs…

Par to jau ir stāsts. Tāpēc ir jānosaka konkrētus, objektīvus kritērijus, kas arī ļaus izšķirties par tālāko. Līdzīgi, kad pie valdības galda sēž 13 ministri, un katram šķiet, ka viņa jautājums ir pats svarīgākais, bet kaut kā jau pie kopsaucēja ir jānonāk.

Svarīgi ir arī tas, lai sabiedrībai būtu iespēja sportot, lai būtu pieejama sporta infrastruktūra, lai cilvēki varētu rūpēties par savu veselību, un šajā jomā vajadzētu ciešāk sadarboties dažādām ministrijām.

Jābūt horizontālajai sadarbībai, lai katra ministrija nestrādātu tikai sava “lauciņa” ietvaros?

Jā, attiecībā uz sabiedrības veselību jābūt horizontālajai sadarbībai starp Izglītības un zinātnes ministriju, Veselības ministriju, Labklājības ministriju. Sabiedrības veselības uzlabošanai pat ir pieejami Eiropas resursi, bet ir jāsaprot, kā tos labāk izmantot. Vai mēs šo naudu dodam visiem, vai arī kaut kā koncentrētāk.

Tas viss ir jāskatās kompleksi, lai būtu ilgtermiņa skaidrība par to, kur Latvijā būs mācību iestādes, vai pie tām būs iespējams attīstīt sporta infrastruktūru, vai turpat tuvumā būs arī veselības aprūpes iestādes. Tā visa trūkst. Mēs jau arī neviens nezinām, kā attīstīsies šā brīža lielākais izaicinājums pasaulē. Proti, kāda būs nākotne saistībā ar Covid-19 jautājumu. Varbūt viss būs pavisam citādāk, nekā ir bijis līdz šim. Iespējams, bērni tiks skoloti citādi, sporta sacensības izskatīsies vēl citādāk un tamlīdzīgi. Pat NATO līmenī šobrīd diskutē, piemēram, par to, vai nākotnē vispār būs nepieciešami tik lieli militārie kuģi, kādi tie ir šobrīd, vai tādus vēl vajag būvēt. Jāņem vērā, ka uz viena šāda kuģa atrodas tūkstošiem cilvēku, kas neatbilst nekādām epidemioloģiskajām prasībām. Latvijā pat vēl nemēģina prognozēt, kā varēs attīstīties valsts pēc vairākiem gadiem. Jāatzīst gan, ka to šobrīd ir ļoti grūti darīt. Godīgi sakot, mēs šobrīd pat nezinām, kā izvērtīsies jaunais mācību gads skolās. Mums būtu proaktīvāk jāgatavojas dažādiem izaicinājumiem, modelējot situācijas.

Runājot par Covid-19… Jūs pēdējo mēnešu laikā esat vērsis uzmanību uz to, ka Latvijā īsti nav kārtības saistībā ar civilo aizsardzību. Par ko īsti ir runa?

Civilā aizsardzība Latvijā ir sāpīgs jautājums. Patiesībā šajā mēnesī aprit tieši trīs gadi, kopš mēs dzīvojam bez civilās aizsardzības plāna. Valstij gadiem ilgi tāda vienkārši nav! Daudz ko civilās aizsardzības jomā pašreiz dara Iekšlietu ministrija, bet mums būtu jādomā par vienu operatīvo centru, kurā saplūst kopā visa stratēģiski svarīgā informācija no dažādām jomām. Šādam centram vajadzētu strādāt visu laiku, nevis tikai saistībā ar Covid-19 vai vēl kaut ko citu - centrs var palīdzēt jebkurai lietai. Operatīvā centra uzdevums ir ātri informēt valdību par kādu konstatētu problēmu, kad, balstoties uz šo informāciju, jau varētu pieņemt politiskus lēmumus. Nav obligāti jābūt izaicinājumiem veselības jomā, tie var būt jebkur, piemēram, vienā naktī pusei valsts pazust elektrība. Visaptveroša valsts aizsardzības sistēma bez šāda centra nav iespējama. Neko jaunu jau nevajag izdomāt - vienkārši jāpaskatās, kādi ir labākie piemēri citur pasaulē. Tas dotu iespēju nevis reaģēt uz kādu situāciju, bet gan proaktīvi sagatavoties tai.