\\Sports
Dace Anča - skrejošā, dziedošā, dejojošā līdere
 
Kad Dace Anča ir kopā ar savas Gulbenes novada komandas biedriem un ir izdevies uzvarēt, viņa neslēpj prieku. Tā tas bija pagājušajā vasarā Latvijas sporta veterānu sacensībās vieglatlētikā Jelgavā. Gulbeniešu komanda uzvarēja ©Monika Sila

Atliek tikai nosaukt Daces uzvārdu, lai sporta entuziasti jebkurā Latvijas malā uzreiz atplauktu smaidā un teiktu: «Ā, no Gulbenes slavenās Anču ģimenes! Viss skaidrs!» Dace pārstāv vienu no sportiskākajām Gulbenes dzimtām. Anču uzvārds – tas ir izcilības, entuziasma, lielas sirsnības un panākumu brends. Grūti pat pateikt, kas ir populārāks – Gulbenes Buki (spēlē Latvijas basketbola 2. līgā) vai Anči.

Bez šīs ģimenes nav iedomājams novada veterānu sports un gulbeniešu panākumi valsts mēroga sacensībās. Turklāt Anči ne tikai sporto paši, bet arī citus rosina, organizē, pulcina ap sevi. Savulaik Daci, viņas četras māsas un brāli sportot pamudināja tētis Jānis Ančs, kurš ir ilggadējs, pieredzējis un talantīgs sporta skolotājs. Tagad tētis ir pensijā, bet turpina sparīgi sportot un ir arī uzņēmies rūpes par Gulbenes slēpošanas trases kopšanu. Viņa pieaugušie bērni seko Anča seniora pēdās un nemet malā sportošanu. Tomēr tikai un vienīgi Dace ir īstenā sava tēva dinastijas misijas turpinātāja, veltot sportam ne tikai savu brīvo laiku, bet arī pievēršoties šim darbam profesionāli. Dace pēc Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas beigšanas atgriezās dzimtajā pilsētā un ar dažādiem amatu nosaukumiem visu laiku ir piedalījusies novada sporta dzīves vadīšanā. Tagad gadus piecus viņa ir Gulbenes Sporta centra vadītāja vietniece. Viņa dara savu darbu viegli, priecīgi un ar lielu mīlestību pret sportu un sportotājiem. «Es vienmēr esmu bijusi Gulbenes patriote,» par sevi saka Dace. Sportisti viņu sauc mīļvārdiņā - par Dačuku. Ja Dace aicina piepulcēties komandā kādu cilvēku, dara to jauki, mīļi, tāpēc atteikt ir grūti vai pat neiespējami. Dace saka - cilvēki ir jārosina piedalīties, pārstāvēt novadu sacensībās. Trenējas savam priekam daudzi, bet ne jau katrs pats sevi piedāvā iekļaušanai komandā. Jāprot cilvēkos uzturēt kolektīvisma garu. Dacei tas izdodas. Arī viņa pati ir sasniegusi sporta veterānes vecumu un joprojām labprāt sporto - agri atklāj vasaras sezonu un skrien, ziemā slēpo. Vēl Dace ir liela dziedātāja. Pati saka - arī šī aizraušanās ir mantota no tēta Jāņa. Dace dzied Gulbenes Kultūras centra jauktajā korī un dejo tautiskās dejas Beļavas pagasta kolektīvā Ega. «Dejošana gan man ir asinīs no mammas,» viņa saka. Pagājušajā gadā kā tautas mākslas kolektīvu dalībniece Dace ir piedalījusies XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos un bija sajūsmināta par to. Sportiskais dzīvesveids ļauj būt aktīvai un visu paspēt izdarīt tā, lai pašai būtu gandarījums. Milzīgs ir Daces prieks par viņas vāktās gulbeniešu komandas pagājušogad izcīnīto 1. vietu Latvijas sporta veterānu 55. sporta spēlēs vieglatlētikā, kas notika Jelgavā. Kad stafetes skrējienā gulbeniešu jauktā sastāva komanda uzvarēja (pusotru kilometru veicot ātrāk nekā četrās minūtēs), Dace stadionā savu sajūsmu izrādīja tik patiesi un brīvi, ka likās - turpat varētu sākt gan dejot, gan dziedāt vienlaikus. Iemesls no prieka dancot bija arī februārī Madonā, kad astoto gadu pēc kārtas Gulbenes sporta veterāni uzvarēja distanču slēpošanas sacensībās, kas bija organizētas 56. sporta spēļu ietvaros. Joprojām Anči ir lielisks tandēms. Tagad Dace, nevis tētis, ir toņa noteicēja. Viņai atliek tikai pasaukt, lai visi, kuri vien var, nāktu palīgā gan kā sportisti, gan kā tiesneši, ja Gulbenē organizējamas sacensības. Arī mamma Aira ir klāt, lai kaut vai morāli atbalstītu meitu Daci un visus savējos. Visa Daces un viņas tuvinieku dzīve ir no vienām sacensībām uz otrām. Un tā nebeidzami, bez gala. Attaisnojums, lai nepiedalītos, var būt vienīgi atrašanās ārpus Latvijas (māsa Jana dzīvo ASV) vai pēkšņa slimība. Un arī tad ne vienmēr! Tēti Jāni no dalības Latvijas sporta veterānu 56. sporta spēļu pavasara krosā, kas nupat 11. maijā notika Jēkabpilī, spēja atturēt tikai nonākšana slimnīcā. Toties viņš pa telefonu nodeva veiksmes vēlējumus meitai un visai komandai, kā arī atsūtīja saldo balvu - paša gatavotu vīnu -, lai komanda nobaudītu atceļā uz mājām un nosvinētu sportojot godam pavadīto brīvdienu. Gulbenieši Jēkabpilī izcīnīja 3. vietu un bija noskumuši, ka šoreiz nav tik labi gājis kā pagājušajā gadā, kad izdevās iegūt 1. vietu komandu vērtējumā. Dace saka - sportā ir jāprot gan uzvarēt ar cieņu, gan zaudēt ar godu, bet galvenais esot saglabāt interesi par sportošanu. Jau nākamajā dienā pēc Jēkabpils sacensībām Gulbenē Dace ar fotoaparātu fiksēja pavasara skrējienu pilsētas lielajā stadionā. Arī tad, ja kādas sacensības Gulbenē neorganizē pati, Dace interesējas par notiekošo un, ja vien var, ir klāt. Viņa priecājas par katru izdevušos sporta pasākumu novadā. Vēl viņa atrod laiku, lai būtu kopā ar plašo Anču dzimtu ģimenes godos, gadskārtu un valsts svētkos. Dace ļoti mīl savus vecākus un lepojas ar viņiem. Mamma Aira ir apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeņa Zeltīto goda zīmi kā ilggadēja Gulbenes novada politiski represēto apvienības vadītāja. Tētis Jānis savulaik iecelts par Atzinības krusta kavalieri kā izcils slēpošanas un biatlona treneris.