\\Sports
Ostapenko: Ja turpināšu tik daudz kļūdīties, nekas nesanāks
 
©scanpix.ee

Aļona Ostapenko pēc zaudējuma Vimbldonas "Grand Slam" pusfinālā pret Andželiku Kerberi norādīja, ka pretiniece aizvadījusi ļoti stabilu spēli, pieļaujot tikai dažas kļūdas pašās beigās, kad Ostapenko licies, ka ir iespējams visu vēl mainīt. Taču tas tomēr neizdevies savu kļūdu dēļ, un Ostapenko atzina, ka, lai spēlētu visaugstākajā līmenī, viņai jākļūst stabilākai, tiesa, šodienas spēlē viņai arī neesot paticis korta segums, kas padarījis spēli lēnāku.

Kādā veidā pretiniece, tavuprāt, lika tev šodien nospēlēt slikti?
Pirmkārt, es domāju, ka Centrālais korts ir daudz lēnāks nekā pārējie, kuros es spēlēju līdz šim. Domāju, ka viņai tādēļ bija priekšrocības. Mani sitieni nebija tik efektīvi uz tik lēna korta. Bet kopumā domāju, ka viņa ļoti labi aizsargājās, kā arī viņai labi sanāca serve.

Šodienas spēlē rezultāts nav kārotais, bet kā tu jūties par turnīru kopumā?
Kopumā man šeit bija divas lieliskas nedēļas. Protams, ka šodien vēlējos citu rezultātu, taču domāju, ka tāpat varu kaut ko mācīties no šodienas. Viss nāks līdz ar pieredzi. Bet kopumā šīs divas nedēļas man bija ļoti labas, ļāva man atgūt pašpārliecinātību.

Otrā seta beigās gandrīz atguvies. Vai likās, ka biji tuvu tam, lai pagrieztu spēli citā virzienā?
Jā, kad bija 3:5, man bija pāris breikbumbas un jutu, ka varu pavērst visu sev par labu. Viņa sāka kļūdīties, kas iepriekš nenotika, jo viņa aizvadīja ļoti stabilu maču. Taču tad atkal es sasteidzu un pieļāvu pāris kļūdas, ko man, protams, nevajadzēja darīt.

Pret Kerberi spēlēji pirmoreiz. Kādi palika iespaidi?
Pirmkārt, viņa ir kreile. Tas ir nedaudz citādi. Viss notiek pretēji, jo mēs esam vairāk pieraduši spēlēt pret labročiem. Zināju, kā viņa spēlē, taču es Centrālajā kortā biju spēlējusi tikai vienreiz un nebiju paredzējusi, cik lēns tas būs.

Vai Centrālajā kortā tāda bija sajūta bija arī pirms gada, kad spēlēji pret Venusu Viljamsu?
Pagājušajā gadā bija citādi apstākļi, jo toreiz jumts bija nolaists. Viss notika ātrāk. Venusai pirms gada tā bija liela priekšrocība. Bet tagad jumts bija atvērts. Jutu, ka iepriekš, piemēram, trešajā kortā mani sitieni bija daudz efektīvāki nekā šodien. Es izdarīju daudzus labus sitienus, bet viņa tos visus atvairīja. Es jutu, ka korts ir ļoti lēns.

Ko tu domā, ka no šodienas mača vari paņemt savā pieredzē?
Kopumā to, ka man jāspēlē ļoti stabili. Spēlējot šādā līmenī, ja pieļaušu tik daudz nepiespiestās kļūdas, nekas nesanāks. Spēlētājas kā Andželika ir ļoti stabilas savā spēlē. Ja vēlos tikt tajā līmenī, man ir jāsamazina savu kļūdu skaits. Protams, ka strādāju pie savas spēles. Nav tā, ka vēlos izdarīt katru sitienu maksimāli spēcīgi. Dažreiz spēles gaitā tas notiek tāpēc, ka ļoti vēlos trāpīt uzvarošo sitienu un tikt pie punkta. Bet treniņos, protams, strādāju arī pie ilgākām izspēlēm.

Vai tev liekas, ka dažreiz nepieciešams arī dažādot spēli, ar dropšotu, piemēram, nevis tikai agresīvi uzbrukt?
Dažreiz, jo citas spēlētājas gaida mani uzbrūkam. Šodien man sanāca saīsinātais sitiens, ar kuru guvu punktu, jo pretiniece negaidīja, ka darīšu kaut ko tādu. Kāpēc neturpināju to darīt? Vienā geimā man bija divi vai trīs dropšoti, kas atnesa punktu, vēlāk mēģināju vēlreiz, bet likās, ka ir par daudz. Kaut kā vienkārši pārtraucu to darīt.

Daudzi saka, ka Andželika ir tikai „atsitēja”, ka viņa tikai atsit bumbiņu. Vai viņa ir kas vairāk tenisā?

Šodienas spēlē es izdarīju daudz spēcīgākus sitienus nekā viņa, un viņai nebija daudz iespēju pašai spēlēt uzbrukumā. Taču citās spēlēs, manuprāt, viņa var pati izdarīt uzvarošos sitienus, nav tā, ka viņa tikai skrien un visu pēc kārtas atsit. Spēlējot pret mani, Andželika, protams, ir aizsardzības spēlētāja.

Vai tev liekas, ka ir vērts runāt par to, kā viss būtu bijis, ja šī būtu spēle līdz uzvarām trīs setos? Kādi būtu argumenti par un pret to?
Tas ir labs jautājums, bet man liekas, ka vīrieši ir daudz spēcīgāki nekā mēs. Viņi ir ļoti pieraduši spēlēt piecu setu spēlēs „Grand Slam” turnīros. Domāju, ka būtu dīvaini, ja to darītu arī mēs, jo neesam pie tā pieradušas. Bet, nu, nezinu. Labs jautājums.

Taču vai uzskati, ka fiziski un emocionāli varētu izturēt?
Tas atkarīgs no tā, cik ilgs būtu mačs. Ja spēle sanāktu piecas stundas, domāju, ka būtu ļoti grūti. Taču ja spēle būtu trīs ar pusi vai četras stundas, tad varētu sanākt. Man šobrīd ir treniņi trīs stundu garumā, tāpēc pie tā esmu apmēram pieradusi.