Nu jau bijusī Latvijas rekordiste 100 metru distancē Vineta Ikauniece sarunā ar Sportacentrs.com izteicās, ka priecājas par Sindijas Bukšas sasniegumu, tomēr atgādināja, ka 31 gadu nepārspētais rekords liecina par nelabvēlīgajiem treniņu apstākļiem Latvijā un, jo īpaši, galvaspilsētā.
Otrdien Bukša 100 metru distanci veica 11,29 sekundēs, par piecām simtdaļām labojot Ikauniecei piederošo Latvijas rekordu. Bet vēlāk vakara gaitā Sindija uzstādīja arī jaunu personīgo rekordu 200 metros - 23,02 sekundes.
Otrdien Bukša 100 metru distanci veica 11,29 sekundēs, par piecām simtdaļām labojot Ikauniecei piederošo Latvijas rekordu. Bet vēlāk vakara gaitā Sindija uzstādīja arī jaunu personīgo rekordu 200 metros - 23,02 sekundes.
"Ja godīgi, tad rekordi mani īpaši neuztrauc. 4x100 metros tas tuvākajā laikā tik un tā netiks labots, jo diez vai mums būs četras tik ātras skrējējas. Bet 100 metru sprints nebija gluži mana kroņa distance," saka Ikauniece. "Pirmkārt, man ir prieks par treneri [Mārīti Lūsi]. Sindija ir diezgan strauji progresējusi. Tomēr pasaules līmenī ar tādu rezultātu joprojām ir krietni par maz. Arī 200 metros vēl ir ko trenēties un trenēties. Bet īsti nav jau kur. "Daugavas" stadionā segums ir par cietu, bet "Arkādijā" - par mīkstu."
"Sindiju esmu redzējusi tikai pa gabalu un bildēs, bet Laura [Ikauniece-Admidiņa] man stāstīja, ka meitene ir ievērojami palielinājusi muskuļu masu. Tas nozīmē, ka vajag tikai turpināt trenēties. Tomēr muskuļu masa nebūt nav galvenais. Vajadzīgi tieši ātruma treniņi," uzskata Latvijas rekordiste 200 un 400 metru distancēs, kura, starp citu, nesen uzstādīja pasaules rekordu 55-60 gadu vecuma senioru grupā (12,80 sekundes).
200 metros Bukša no Ikauniecei piederošā Latvijas rekorda joprojām atpaliek par vairāk nekā pussekundi (23,02 pret 22,49). "Ja Sindija speciāli trenēsies šai distancei, tad ir iespējams pārspēt arī šo rekordu. Visu jau nosaka ātrums. Bet, trenējot ātrumu, nedrīkst aizmirst arī par ātruma izturību. 100 metros ar šādu rezultātu pasaules līmenī finālā netikt. Var mēģināt koncentrēties uz 200 metru distanci, bet tad būs daudz un nežēlīgi jāstrādā."
"Ja būtu vairāk treniņu bāzes, tad būtu arī lielāka masveidība. Jo īpaši, tas sakāms par Rīgu. Drīz jau visi pārstāvēs Ventspili. Jā, 2020. gadā pie "Daugavas" stadiona būs manēža, bet visi jau tur nesalīdīs. Kur tad liksies citu sporta veidu pārstāvji? Jo ātrumu jau vajag trenēt visiem, ne tikai sprinteriem. Rīga - tā taču ir puse Latvijas. Katrā rajonā būtu jābūt pa stadionam. Kāpēc Tallinā var būt trīs stadioni, bet Rīgā ne? Tā ir [Rīgas domes priekšsēdētāja Nila] Ušakova problēma. Viņu tas neinteresē, tāpēc arī nav," norāda Ikauniece, kuras meita Laura nu jau vairākus gadus bieži trenējas ziemeļu kaimiņvalstī.
"Bukša un trenere Lūse - tas ir brīnums šādos apstākļos. Daudzās Latvijas pilsētās ir stadioni, bet lielākajā pilsētā, kurā dzīvo puse iedzīvotāju, ir tikai viens. Mēs tagad priecājamies par Latvijas rekorda pārspēšanu, taču tas noturējās 31 gadu, jo nav kur trenēties. Cik zinu, tad arī Sindijai nav viegli, jo viņa nav rīdziniece. Viņai daudz palīdz trenere, kura par spīti grūtajiem apstākļiem vēl arī spēj motivēt meiteni smagam darbam," piebilst Ikauniece.