Phjončhanas olimpiskajās spēlēs vienu no augstākajām vietām Latvijai ieguva ātrslidotājs Haralds Silovs. Pēdējos gados viņš vienpersoniski pārstāvējis Latvijas ātrslidošanu, kurai netrūkst, lai arī senu, tomēr tradīciju. Izlasījis lietotāja Jāņa Deruma komentāru pie raksta "Par kamaniņu sportu, LOV naudu un paškritiku", nolēmu painteresēties par tajā uzdotajiem hipotētiskajiem jautājumiem – kāpēc Latvijā nevarētu attīstīt ātrslidošanu un vai nebūtu iespēju pie mums uzbūvēt ātrslidošanas halli?
Latvijas Slidošanas asociācijas (LSA) valdes priekšsēdētāja Marika Nugumanova atzīst, ka sen atpakaļ iecere par šādu halli esot bijusi Lucavsalā, taču šis un citi projekti jau labu laiku kā nogrimuši. "Mans viedoklis ir tāds - jo vairāk haļļu, jo labāk. Ar sporta bāzēm situācija nebūt nav laba," uzskata Nugumanova.
Viņa ir pārliecināta, ka Latvijā starp bijušajiem ātrslidotājiem un ātrslidotājām atrastos cilvēki, kas būtu gatavi apmācīt cilvēkus ātrslidošanas pamatiem. Pavasarī, kad Latvijas slidotāji atzīmēja iestāšanās jubileju Starptautiskajā slidošanas savienībā, esot sapulcējušies kādi 30 bijušie ātrslidotāji, kuru vidū gan nav bijis Lāsmas Kaunistes un Ilondas Lūses, tātad bijušo ātrslidotāju loks ir vēl plašāks. "Bet, kas attiecas uz ātrslidošanas halli, tas noteikti nevarētu būt projekts tikai LSA līmenī, tam nepieciešams valstisks atbalsts."
Haralda Silova tēvs un treneris Edvīns Silovs norāda, ka šobrīd ātrslidošanas halles projekts ir vien iedomu līmenī. "Protams, tas būtu liels ieguvums, taču būtu arī jārēķinās ar lielām uzturēšanas izmaksām, jo hallē ledu, visticamāk, būtu jāuztur arī vasaras mēnešos."
Norvēģijā ātrslidošanas aplis tiek izmantots arī spīdvejam, bet apļa iekšienē izvieto divus vai trīs hokeja laukumus. Tikmēr ātrslidošanas lielvalstī Nīderlandē ir 13 slēgtās ātrslidošanas halles, kuras ir regulāri noslogotas no augusta līdz pat marta beigām. Tas neizbrīna, jo Nīderlandē ir divi miljoni licencētu ātrslidotāju. Jā, daudzi no tiem ir jau cilvēki gados, taču arī viņi kaut pāris reižu nedēļā kāpj uz slidām.
Latvijai tuvākā ir ātrslidošanas arēna Minskā, taču tā dzīvo un pārtiek tikai no valsts dotācijām. Cerības, ka uz Minsku brauks trenēties kaimiņvalstu sportisti, nav piepildījušās. Pēc Silova domām Rīgā vienīgais variants šādai hallei būtu Zaķusalā aiz televīzijas ēkas, jo tas ir pilsētas centrs, apkārt ir cilvēki. Turklāt tādā gadījumā halli varētu izmantot arī igauņi un lietuvieši. Runājot par igauņiem, arī viņiem Phjončhanā bija ceturtā vieta ātrslidošanā - sieviešu masu startā pjedestāla pakājē palika Saskija Alusalu.
Ātrslidošanas halles projektam obligāts nosacījums ir tautas sporta popularizēšana. Silovs uzsver, ka no veselības viedokļa slidot ir krietni veselīgāk nekā skriet, jo locītavām nav jāpiedzīvo regulāri triecieni. Vienlaikus viņš nenoliedz, ka šāds projekts nekad sevi neatpelnītu. "Tie būtu seši septiņi miljoni būvniecībai plus zeme," aptuvenās izmaksas piesviež Silovs, piekrītot šādas arēnas ekonomiskā neizdevīguma salīdzinājumam ar Siguldas bobsleja un kamaniņu trasi.
Izglītības un zinātnes ministrijas Sporta departamenta direktors Edgars Severs norādīja, ka ideja par ātrslidošanas halli Latvijā nekad nav tikusi pat apspriesta. Viņš atgādina, ka vēsturiski Latvijā nekad nav bijis slēgtās ātrslidošanas halles, gan 1939. gada Eiropas čempions Alfons Bērziņš, gan 1969. gada pasaules čempione Lāsma Kauniste izauguši zem klajas debess.
Severs norāda, ka vismaz šobrīd citi sporta objekti ir prioritārāki. Vispirms esot jāpabeidz tie, kas jau ir iesākti. Bet, ja Latvijā rastos 5-10 cilvēku grupa ar ātrslidotājiem, kuri gribētu un varētu startēt starptautiskā līmenī, tad finansiāli izdevīgāk būtu apmaksāt šo sportistu treniņus ārzemēs, nevis būvēt halli Latvijā.
