Latvija un tai uzticamie līdzjutēji Phjončhanā ir sagaidījuši pirmo medaļu. Spēles interesantas un citādi izdevušās, bet nepameta mazuma piegarša – pēc četrām godalgām Sočos Phjončhanā nebija nevienas. Ar iegūto bronzu bobsleja divnieku sacensībās Oskars Melbārdis un Jānis Strenga lika mainīt turpmāko dienu plānus, bet par to tikai priecājos.
Pēdējās dažas dienas Phjončanā sanāca emocionāli dažādas. Vispirms vilšanās par Andreja Rastorgujeva sniegumu masu startā. Šaušana Andrejam šoreiz puslīdz bija kārtībā, un esmu pārliecināts, ka citā dienā ar 14/15 (pēc trim ugunslīnijām) Rastijs būtu grupas galvgalī. Pievīla slēpes. Gludā trases posmā bija redzams, ka Andrejam jāstrādā daudz vairāk, lai noturētos blakus konkurentam.
Biatlona sacensībās sabildēju Krievijas līdzjutējus, kuri bija ieradušies ar savu karogu un simbolisku uzrakstu “Olympic Fans from Russia” uz tā. Ieraudzījuši fanu no Latvijas, krievi aicināja bariņā. Nezināju, ka Krievijai nav neviena pārstāvja masu startā (komandas līderis Antons Šipuļins olimpiādei netika pielaists). Viņi bija atnākuši, lai fanotu par Dienvidkoreju pārstāvošo Timofeju Lapšinu un... Rastorgujevu.
Nesagaidījis apbalvošanas ceremoniju, steidzos uz bobsleju. Jau iepriekš biju plānojis ierasties uz otro startu, bet ziņas, ka Oskars Melbārdis un Jānis Strenga iekārtojušies līderu godā, kājām lika kustēties ātrāk. Nedaudz uztraucos par biļetēm, jo tās jau izsenis rādījās izpirktas, taču, ierodoties pie kasēm, nekādu problēmu - samaksā 20 tūkstošus vonu (aptuveni 15 eiro) un esi iekšā! Bet situācija līdzīgai tai, ko aprakstīju dienasgrāmatā par kamaniņu sportu - pretī nāk līdzjutēju (galvenokārt vietējo) pūlis, kuri pirmā brauciena izskaņā pamet trasi. Man pastāstīja, ka šādi esot noticis arī citos mačos.
Otrajā sacensību dienā pārrēķinājos. Svētdien uz mačiem biju ticis bez lielām rindām un piemirsu par to, ko rakstīju iepriekšējā blogā. Proti, ka jāierodas laicīgi. Traucēkļu, lai pagūtu uz bobsleja trešo braucienu, nebija, taču šķita, ka paspēšu, arī noskatoties biatlona apbalvošanas ceremoniju ar zeltu ieguvušo Martēnu Furkadu priekšgalā. Tā sākās īsi pēc septiņiem pēc vietējā laika Phjončhanas “Olympic Plaza”, bet bobslejistu starti - plkst. 20.15. Ar gandrīz stundu vajadzēja pietikt, lai nokļūtu līdz trasei, taču cerības izrādījās pārāk optimistiskas - vispirms gaidīšana uz autobusu, tad 20 minūšu brauciens un priekšā milzīga rinda uz drošības kontroli. Tā bija garāka nekā pirms vīriešu skeletona mačiem! Trešajā braucienā starta kārtība ir atbilstoši ieņemtajai vietai; tāpēc, ja esi nokavējis sākumu, interesantākais ir palaists garām. Neko darīt - nācās sekot līdzi translācijai telefonā. Labi, ka pirms tam biju papildinājis priekšapmaksas kartes kredītu...
Trasē ieradāmies trešā brauciena otrajā pusē un iepretī 14. virāžai pie lielā ekrāna noraudzījāmies uz pastarīšiem. Pēc tam devāmies uz augšu, kur ar nelielu viltību izdevās iekļūt finiša tribīnē. Tā ir piemērotākā vieta, kur vērot izšķirīgos notikumus - brauciens jāskatās lielajā ekrānā, toties savām acīm redzi bobslejistu emocijas pēc finiša. Atšķirībā no pirmās dienas otrā piegājiena Melbārdis ar Strengu nepievīla - uzvarēts brauciens, kas summā ļāva no ceturtās vietas aizsniegties līdz bronzai. Pirmā medaļa Phjončhanas spēlēs un neizmērojams prieks tribīnēs stāvošajiem latviešiem! Emocionāls mirklis arī Melbārdim, kurš, apjautis, ka bronza garantēta, izplūda prieka asarās. Oskars pietupās, cerot, ka to nepamanīs televīzijas kameras, tomēr mūsdienu tehnoloģiju laikmetā kaut ko noslēpt ir grūti...
Nedaudz žēl mana paziņas Daumanta Dreiškena, kurš divu olimpisko ciklu garumā sēdēja Melbārdim aizmugurē, bet svarīgākajā startā treneri priekšroku deva Jānim Strengam. Nav teikts, ka ar Daumantu arī nebūtu medaļa. Tai pašā laikā prieks par Strengu, zinot, kam viņam nācies iziet cauri. Un arī par Bobsleja un skeletona federācijas prezidentu Jāni Kolu, kuram tā ir lieliska dāvana šodien dzimšanas dienā.
Ar Francijas līdzjutēju, kura dzīvo mūsu viesu namā un 1988. gadā bija Kalgari olimpisko spēļu dalībniece kamaniņu sportā, atpakaļceļā nedaudz pastrīdējāmies par to, vai ir taisnīgi, ka par čempionēm kļuvušas divas - vācieša Frīdriha un kanādieša Kripsa - ekipāžas. Viņasprāt, sacensībās ir jānoskaidro uzvarētājs, tāpēc kamaniņu sportā rezultātu fiksē līdz sekundes tūkstošdaļai. Es paliku pie savas taisnības: ja ar neapbruņotu aci starpība nav nosakāma (turklāt četru braucienu summā), tad labāk, ja čempioni ir divi.
Melbārža un Strengas panākums man ar līdzbraucēju lika mainīt plānus. Vienudien, cīnoties ar aukstumu un vēju “Olympic Plaza” teritorijā, nolēmām, ka pauzi starp divnieku un četrinieku mačiem izmantosim, lai aizlidotu uz daudz siltāko Čedžudo (Jeju) salu. Ieceri nācies atlikt, jo grēks palaist garām Melbārža/Strengas apbalvošanas ceremoniju. Rēķinoties, ka medaļa ir reāla, lidmašīnas biļeti vēl nepasūtīju (pērkot pēdējā brīdī tā maksā ap 30 eiro vienā virzienā), bet deficītā esošo vilciena biļeti līdz Seulai gan. Vakarā pēc divnieku mačiem steidzu to mainīt uz citu dienu. Arī viesu nama saimniecei jau biju pateicis, ka līdz nedēļas nogalei izbrauksim.
Kamaniņu sacensību laikā fanu atrakcijā nopelnījām “Passion ball”, ar kuru apbalvošanu var vērot no īpašas līdzjutēju zonas. To taupījām gadījumam, ja ceremonijā piedalīsies Latvijas sportisti. Kaut gan uz bumbiņas norādīts datums, kas ir pagātnē, ceram ar to tikt iekšā!