Latvijas skeletona izlases treneris Dainis Dukurs pēc sacensību dienas, kurā ārpus medaļnieku saraksta palika Martins un Tomass Dukuri, bet vakarā septīto vietu pēc pirmajiem diviem braucieniem ieņem Lelde Priedulēna, bija necerēti labā noskaņojumā.
„Lelde nobrauca labi, bija labi starti, viņa ir malacis. Viņa vienkārši ir mazliet par vieglu šai trasei. Lielās mammas ar lielo svaru aizskrien labāk,” secina treneris, kurš pēc Lizijas Jarnoldas brauciena, kurā viņa zaudēja līderes godu vācietei, aplaudēja. Kādēļ tā? „Jo visus mazliet izbrīna, ka angļiem sācis tik labi slīdēt, tādēļ treneri vārās. Šoreiz brīnās pat to sportistu treneri, kuru audzēkņi finišēja trešajā desmitā. Bet tāds ir sports un tādi ir rezultāti.”
„Ja runājam par puišiem, tad man prāts bija vēss arī tad, kad viņi nofinišēja. Protams, braucām šurp ar lielākiem mērķiem, gribējām izcīnīt medaļas. Bija pazīmes, ka esam vieni no tiem, kas var par tām cīnīties. Bet uzvarēja un medaļas saņems tie, kuri šodien un šeit bija labākie. Bija jānobrauc labāk, bet tas nesanāca. No otras puses - ceturtā un piektā vieta olimpiādē nav tas sliktākais. Īpašs prieks par Tomasu, kurš pēc ceļgala operācijas vasarā, ir atpakaļ. Gribējās vairāk, bet emocijas norims. Tas ir sports. Bet varu atzīt godīgi, ka centāmies izdarīt visu par 100%, lai būtu pēc iespējas vairāk gatavi gan braukšanas, gan fiziskajā, gan tehnikas ziņā. Kāda kļūda gadījās un šis ir tās rezultāts - ceturtā un piektā vieta.”
Dukurs ir pārliecināts, ka vēl pāragri runāt par iespējamo Martina karjeras beigšanu. „Šobrīd emocijas ir sakāpinātas, bet, kad atlaidīs, aizbrauksim mājās pie ģimenes un bērniem, visu pārdomāsim. Jāiziet pilnas veselības pārbaudes, lai saprastu, kāds ir stāvoklis. Tad varam kaut ko domāt tālāk. Nākamais pasaules čempionāts ir Vistlerā, kas ir sarežģīta trase, bet mums pazīstama. Iespējams, tajā varētu vairāk patrenēties. Bet lēmums tiks pieņemts vēlāk, pēc sezonas.”
Vai pats treneris ir gatavs turpināt darboties skeletonā? Dukurs atgādina, ka aug jaunā maiņa - perspektīvi cilvēki, kam seko Jaunatnes olimpiāde. „Ja mani kāds uzaicinās strādāt, tad palikšu. Bet es neesmu viens, ir labs treneru kolektīvs. Ja arī es beigšu darbu, tad ir spējīgi cilvēki - Mareks [Mezencevs], Miha [Mihails Arhipovs], Gints [Dzērve] un Rodžers [Lodziņš]. Komanda ir spēcīga. Varbūt kāds uztver, ka Dukuri tagad beidz sportot, bet tā nav. Gribas vēl kaut ko izdarīt.”
„Jā, pirms sezonas teicu, ka gribēšu paņemt pauzi. Šāda doma sēž man prātā, jo šie ir bijuši smagi četri gadi. Ir daudz strādāts, principā bez brīvdienām. Nogurums ir. Galvā griežas vienas domas, bet dzīve sakārto citādi. Taču, iespējams, tiešām paņemšu pauzi. Par to vēl padomāšu.”
„Kad pēc finiša piegāju pie Martina, redzēju, ka viņš bija dusmīgs uz sevi,” situāciju pēc ceturtā brauciena vīriešu sacensībās atceras Dukurs. „Viņš jau tur saprata un teica: „Kā gan es varēju pieļaut tādu kļūdu?” Tas bija viņa sliktākais brauciens olimpiskajās spēlēs, ieskaitot desmit treniņbraucienus un četrus braucienus sacensībās. Parunājāmies arī iekštelpas, redzēju, ka iekšā viņam viss vārās. Bet nav ko sev kaisīt pelnus uz galvas. Atbraucām sacensties ar stipriem sportistiem. Tie paši vācieši ir aiz mums. Nekad nebūtu iedomājis, ka būs jācīnās ar Pārsonu, bet vācieši paliks aiz mums.”
„Runājot par Martinu, es zinu, ka viņam vēl tagad iekšā vārās, bet tas pāries. Es zinu, kā tas ir. Jāskatās uz priekšu. Martins šajā sporta viedā ir izdarījis diezgan daudz un atstājis riktīgu pēdas nospiedumu. Tādēļ viņam var arī piedot tādu kļūdu, kāda bija ceturtajā braucienā.”
Martins pēc sacensībām izteicās, ka, lai turpinātu strādāt, ir nepieciešams pāriet jaunā līmenī. Taču, vai tas vispār ir iespējams? „Domāju, ka jā. Varbūt mēs saņēmām šeit lielu pārsteigumu, ieraugot, kā kamanas slīd britiem. Viņi ir tikuši mums mazliet priekšā tieši slieces sagatavošanā un apstrādē. Šī lieta mums ir jāpaceļ jaunā līmenī. Protams, ir jāstrādā arī pie tehnikas, jāmetas iekšā ar svaigām idejām. Jo briti šeit ir jaunā līmenī,” saka Dukurs.
„Azarts ir palicis, bet emocijas pašlaik ir mazliet sakāpinātas. Tādēļ ir labi, ka jau šovakar bija jauni mači, jaunas emocijas un labs rezultāts. Leldei tas tiešām ir ļoti labs rezultāts. Ja būs piedāvājums no dēlu puses, es mēģināšu to pacelt jaunā līmenī.”
„Kā treneris es nepiekrītu koncentrēties tikai olimpiskajām spēlēm un necīnīties par Pasaules kausu. Arī tās ir emocijas, kuras ar laiku nosēdīsies. Tādai taktikai nepiekrītu. Katra Pasaules kausa posma uzvara tiek izcīnīta konkurencē ar šiem pašiem sportistiem. Lai kāds pamēģina atkārtot to, ko Martins ir izdarījis. 50 uzvaras Pasaules kausa posmos un pieci pasaules čempiona tituli. Mums mājās Tomasam un Martinam kopā ir 14 Pasaules kausa globusi. Tās visas ir pozitīvās emocijas. Pēc katras uzvaras skan Latvijas himna. Tas nozīme, ka kaut kas ir izdarīts. Šoreiz nesanāca, neko darīt.”
„Jā, korejietim [Sunbinam Junam] cepuri nost. Viņš loti labi nobrauca, bet... Izbrīna fakts, ka trases lejasdaļā Pārsonam starplaiki bija labāki nekā korejietim, kurš šī ir mājas trase. Tas nozīmē, ka, ja Pārsonam būtu tāds starts, kā korejietim, viņš mājiniekam būtu atvedis pāris sekundes,” piebilst treneris.