M. Dukurs: Četrus gadus esi tik smagi strādājis ar vienu mērķi. Sāpīgi...
Latviešu skeletonists Martins Dukurs pēc izcīnītās ceturtās vietas Phjončhanas olimpisko spēļu sacensībās izteicās, ka kļūda trases sākumā radījusi vairāku kļūdu virkni, bet trases beigās jau bijis skaidrs, ka izlieto ūdeni sasmelt neizdosies.
- Kas īsti notika pēdējā braucienā?
- Problēmas radās jau augšā - ceturtās un piektās virāžas pārejā, bet tad viss bruka kā kāršu namiņš. Nākamajās trīs četrās virāžās varēja tikai vākt kļūdas, labi apzinoties, ka tas viss maksā gan tur, gan tur, gan tur. Nedabūju izlabot kādas četras piecas virāžas, kas arī maksāja medaļu.
- Vai arī treniņos bija gadījusies līdzīga kļūda?
- Īstenībā līdzīgu kļūdu pieļāvu pirmajā braucienā. Nekad nebiju domājis, ka tā varētu notikt sacensībās. Var nesanākt viena vieta, bet ne jau četras pēc kārtas. Bet pēc devītās virāžas jau bija garām taisne.
- Kā radās šī kļūda?
- Principā es jau no otrās virāžas iznācu ne tā, kā vajadzētu. Pie visa vainīga bija otrās virāžas trajektorija. Es arī pirmajā braucienā šo vietu izbraucu līdzīgi. Tur nozīme ir desmit centimetriem. Atkarībā no tā, cik tālu esi no apmales. No tā mainās trajektorija trešajā virāžā.
- Pēc finiša ilgāku laiku pavadīji vienatnē. Kas bija tās domas, kas grozījās prātā?
- Tā ir sāpīga diena, varbūt pat viens no sāpīgākajiem braucieniem manā karjerā. Šķita, ka nupat, nupat jau medaļa ir rokā. Pirmais brauciens bija neveiksmīgs, otrais un trešais jau bija labāki. Sāpīgi. Pēdējās virāžās man pa lielam jau viss bija skaidrs. Protams, saglabājas kaut kāda naiva cerība pēc finiša uz tablo ieraudzīt, ka esi otrais vai trešais, bet prātā bija skaidrs, ka tur nekas nebūs. Paies laiks un varbūt būs citas domas. Šķita, ka nepiedošu sev šādas kļūdas. Četrus gadus esi tik smagi strādājis ar vienu mērķi. Sports reizēm mēdz būt nežēlīgs.
- Vai šī bija tava pēdējā sezona skeletonā?
- Es domāju, ka jā. Šobrīd saku, ka jā. Vēl braukšu mājās un patestēšu jaunās kamanas, kamēr ir noķertas braukšanas sajūtas. Par nākotni pašlaik neko nevēlos teikt, tomēr domāju, ka pietiks...
Vairāk par olimpiskajām spēlēm lasiet "Sporta Avīzē"! / NRA
- Vai šo lēmumu apspriedīsi ar tēvu un brāli?
Jā. Pirmkārt, ir jāsaprot, kāds ir mērķis. Ja ej uz olimpiādi un uzstādi sev par mērķi zelta medaļu, tad Pasaules kausus principā vari izmest laukā. Nevar domāt par katras sezonas kausu budžetu un vienlaikus atļauties testēt. Paši redzējāt - angļus interesē tikai vienas sacensības četros gados. Pasaules kausa posmos viņš [Doms Pārsons] bija ap desmito, 15. vietu, bet viņiem bija cits mērķis. Jāsaprot, ko grib un ko var. Pēc četriem gadiem man jau būs 37 gadi. Tomēr sagatavoties var, Tomass to jau pierādīja.
- Kā tev šķiet, kas bija Pārsona panākuma atslēga?
- Domāju, ka drīzāk tas ir slidas zīmējums. Ar slieci ir trāpīts perfekti. Viņam piepalīdz arī tas anglis, kurš trenē korejieti. Šodien varēs redzēt pēc vienas kanādietes, kurai arī visam jābūt kārtībā. To varēja redzēt arī pēc jaunzēlandieša, kurš bija diezgan augstu.
- Jums jau šādas slieces viņi netirgotu?
- Nē. Kaut gan es tās jau apskatījos.
- Kas tur varētu būt tāds, ka pat driftējot spēj saglabāt ātrumu?
- Tur jau tā lieta, ka viss sastāv no niansēm. Piemēram, piektā daļa no milimietra brauciena laikā jau ir sajūtama. Noķert vajadzīgo konfigurāciju trasei, laika apstākļiem, mitrumam. Tagad tas ir arvien izteiktāk. Ja agrāk katrs brauca ar to, kas bija, tad tagad katrs ir atradis sev konkrētiem apstākļiem piemērotāko.
- Ņemot vērā, kā skeletons ir attīstījies kopš tavas pirmās olimpiādes, vai mēs esam pārdomu priekšā, cik un kādi resursi mums nepieciešami, lai attīstītos un noturētos līmenī.
- Mums lielā mērā viss balstās uz tēva baigo iniciatīvu. Viņš rij tos putekļus pa vasarām. Bet kopumā ir daudz cilvēku, kas ar mums strādā. Nav tik vienkārši, ka es tikai patrenējos un braucu. Bet šobrīd es saku - ja gribam rezultātus, tad ir jāstrādā citā līmenī.
Latviešu skeletonists Tomass Dukurs pēc iegūtās piektās vietas Phjončhanas olimpiskajās spēlēs izteicās, ka viņam nav sev ko pārmest, jo nekas nav izdarīts nepareizi, bet olimpiskais starts šis viņam noteikti ir bijis pēdējais.
"Man nav sev ko baigi pārmest. Jā, joprojām neesmu pilnībā apmierināts ar to, kā izbraucu devīto virāžu, jo, visticamāk, tieši tādēļ trases lejasdaļā trūka ātruma," secina Tomass. "Tāpat neesmu apmierināts ar abu dienu pirmo braucienu starta laikiem. Bet par pārējo man īsti nav sev ko pārmest. Tomēr varbūt tieši tas arī pietrūka, pa desmitdaļai katrā braucienā."
Vakar Tomass ieminējās, ka pēdējā braucienā varētu riskēt un iet uz visu vai neko, tomēr šodien viņš nolēms tā nedarīt. "Laika apstākļi bija tādi paši, turklāt es jau tāpat biju uz robežas. Domāju, ka uz pēdējo braucienu kaut ko varētu pamainīt, bet tad apskatījos, ka līdz ceturtajai vietai man ir gandrīz pussekunde. Apzinājos, ka pussekundi šis risks man nedotu. Nebija jēgas. Svarīgāka bija stabilitāte. Priekšā bija pussekunde, aiz manis sešas simtdaļas, tādēļ svarīgāk bija noturēt piekto vietu."
"Nevaru sevi nosodīt, ka kaut ko nebūtu izdarījis pareizi. No otras puses - nevaru arī baigi uzsist pa plecu un teikt, ka izdarīja 100%. Ir dienas, kad slīd labāk un saliekas apstākļi, bet šodien nebija variantu tikt trijniekā," atzīst Dukurs. "Emocijas par brāli? Viņš pats visu sabojāja. Konkurenti jau tā sagādāja viņam dāvanu, aizvadot diezgan sliktus braucienus. Viņam atlika veikt daudzmaz stabilu braucienu, jo ieskrējiens viņam ir krietni labāks. Jā, ceturtā un piektā virāžā nav grūta, tādēļ biju pārsteigts."
"Olimpiskais brauciens man šis noteikti bija pēdējais, bet vai pēdējais vispār - to vēl nezinu," norāda Tomass. "Četriem gadiem man veselības nepietiks, jaunus ceļgalus es nedabūšu. Vienai, divām sezonām, varbūt. Tas atkarīgs no veselības un motivācijas. Piemēram, ja komandā neviens negribēs strādāt un būs jādara vienam, tad nebūs nemaz vērts sākt. Droši vien pasēdēsim un izdomāsim."
"Jāsaprot, vai mums ir jaunas idejas. Tas ir tehniskais sporta veids. Vari braukt, cik labi gribi, bet, ja kādam slīd labāk, turklāt tādi ir trīs, tad pjedestāls jau ir aizņemts. Jābūt idejai, motivācijai. Pārsonam slidas taisa Bromlijs, tas pats, kurš korejietim. Ja Bromlijs noslēgs līgumus vēl ar trim, ko tad darīsim? Latvijā tehnoloģiskā attīstība nav lielvalstu līmenī. Konsultējamies teju vai ģimenes lokā, bet ar to ir pa īsu."
Vakar medijos parādījās informācija, ka Lielbritānijas komandas meitenes izmantojušas nelegālus tērpus, kas palīdz uzlabot rezultātu, taču Tomass uzskata, ka tās ir muļķības. "Tas tā nav. Domāju, ka tas drīzāk ir parādījies, lai novērstu uzmanību no lietām, kas ir atklātas. Tērpi neko nedod. Starta tērpi tik un tā nosedz 50% ķermeņa. Jābrauc džemperī, lai zaudētu desmitdaļu."
Vai ir pārliecība, ka šoreiz olimpiskajās spēlēs viss bijis godīgi? "Neviens jau nav pieķerts, bet jautājumi rodas. Kāpēc vienam anglim kamanas tik ļoti slīd? Taču apgalvot neko nevaru. Varbūt viņš ir atklājis kādas inovatīvas lietas, kuras līdz pat olimpiādei turējis pagrabā. Čempions? Par viņu man nav jautājumu. Pirmais starts, visvairāk braucienu, arī citās trasēs viņš bija labs."