Ivo Pakalns - latvietis pie Kanādas skeletona grožiem

Viņam nepatīk gozēties kameru priekšā un gari runāt, tomēr tas nespēj mainīt faktu, ka viņš nu jau vairāk nekā trīs gadus ir ziemas sporta veidu lielvalsts Kanādas skeletona izlases galvenais treneris. Phjončhanas olimpiskās trases starta mājā aicināju Ivo Pakalnu uz sarunu par nonākšanu Kanādas skeletonā, iespējamo atgriešanos Latvijā, abu valstu komandu sadarbību un brāļu Dukuru izredzēm izcīnīt medaļas šajā olimpiādē.

1999. gadā Ivo Pakalns bija starp tiem dullajiem puišiem, kas aizsāka skeletona kustību Latvijā. Ivo pāris reizes aizbrauca arī uz Eiropas kausa sacensībām, tomēr pats atzīst, ka par nopietnu sportošanu to nevarēja nosaukt. Salīdzinot ar mūdienām, totāls amatieru līmenis. Sākot no 2006. gada viņš sāka piepalīdzēt brāļiem Dukuriem, līdz Dainis Dukurs palūdza aizbraukt līdzi Tomasam uz Pasaules kausa posmu. Pakalnu skeletona trenera darbā ievilināja pamazām.

"Pēdējās divas sezonas pirms 2010. gada Vankūveras olimpiskajām spēlēm jau strādāju nopietnāk," stāsta Ivo. "Pēc olimpiādes šķita, ka pienācis laiks kaut ko pamainīt. Kanāda man kā zeme vienmēr bija patikusi. Olimpisko spēļu laikā par to gan nebija pat domas, bet tad visai spontāni parādījās iespēja strādāt Vistleras trasē. Tur strādāju ar vietējiem Britu Kolumbijas apgabala jauniešiem. No pašreizējās Kanādas izlases Džeinu Šanella ir tā, kurai es biju pirmais treneris. Vēl viens mans audzēknis palika tieši aiz robežas."

Pēc 2014. gads Soču olimpiskajām spēlēm Kanādas skeletonā notika liela treneru rotācija. Sākotnēji pus pa jokam viņam teica - pamēģini arī tu savu kandidatūru uz galvenā trenera amatu. "Nebija tā, ka es par katru cenu alku iegūt šo darbu, taču izturēju konkursu un dabūju amatu. Bez manis kandidēja kādi septiņi astoņi cilvēki, pārsvarā kanādieši. Pašreizējais līgums man ir līdz šīgada aprīlim, bet tad skatīšos, ko darīt tālāk. Līdzīgi kā daudziem sportistiem, arī treneriem šobrīd nav skaidras vīzijas par nākamajiem četriem gadiem. Gribas vienkārši atpūsties un pārdomāt dzīvi."

Pakalns nenoliedz, ka saviem tautiešiem seko līdzi ar pastiprinātu ineteresi. "Varbūt kādam no skatītājiem šķiet neparasti, ka Martins atkal nevinnēja visu pēc kārtas, bet tas ir sports. Viņš nav pārcilvēks. Domāju, ka arī latvieši eksperimentē ar inventāru, jo galvenais starts taču būs šeit. Vēl viena Pasauels kausa medaļa tik daudz nemainīs. Domāju, ka sezonas vidū mazliet no sliedēm izsita arī visas tās runas par medaļu atņemšanām un piešķiršanām. Iespējams, tas uz brīdi apgrūtināja koncentrēšanos."

Latvijas un Kanādas treneru kolektīvs treniņos sadarbojas, palīdzot nofilmēt vienam otra braucienus. Tāpat latvieši kanādiešiem piepalīdz ar padomu trases līniju izbraukšanā. Neoficiāli sadarbība pastāv jau četrus gadus, bet pēdējās divās sezonās tas notiek jau oficiāli. Vairāk cilvēku, vieglāk paveikt darbu.

NRA

Bijušais Dukuru treneris, vācietis Matiass Bīdermans Sportacentrs.com Martina izredzes cīņā ar korejieti Sunbinu Junu nevērtēja īpaši augstu. Kā uz šo dueli raugās Paklans? "Domāju, ka korejietis būs sļoti stiprs, Martinu sagaida grūta cīņa. Taču es domāju vēl citādi. Jau vīriešu kamaniņu mači pierādīja, ka olimpiāde ir olimpiāde. Kamēr mēs te runājam par Martinu un Junu, tikmēr zeltu vēl paņems Tomass. Trase ir viltīga un var iekost jebkuram."

"Ja man jāizvērtē abu plusi, tad Martinam lielākais pluss ir viņa ilggadējā pieredze augsta līmeņa sacensībās, bet Junam - jaunība un mājas trases priekšrocības. Junam plusu ir vairāk, taču viņam būs spiediens, jo Korejā visi no viņa gaida zelta medaļu. Sudrabs viņam nav medaļa. Tas ne vienmēr palīdz," norāda Ivo.

"Tomass pirms gada Pasaules kausa posmā šeit bija trešais. Būs interesanti. Domāju, ka astoņi līdz desmit puiši līdz pat pēdējam, ceturtajam braucienam brauks simtdaļās. Kaut ko prognozēt ir grūti. Tregubovs ir labs, arī vācieši šosezon ir labi. Un vēl ir otrs korejietis Džīsū Kims, kurš, manuprāt, būs tumšais zirdziņš. Viņš skrien startu tikpat ātri kā Juns, turklāt viņš brauks mājas trasē ar labu inventāru. Par viņu neviens nerunā, bet es pieļauju, ka viņš var sarūpēt kādu pārsteigumu."

Mazāk runā arī par Leldi Priedulēnu, bet arī viņa uz olimpiskajām spēlēm ir atbraukusi cīnīties par augstām vietām. "Lelde nešauj uz 100% treniņos, kas arī nav vajadzīgs. Viņa vienmēr atstāj lielas rezerves mačiem.Uzskatu, ka meitenēm sacensības būs vēl neprognozējamākas kā čaļiem, un tas man patīk. Tur viss var sagriezties kājām gaisā. Lelde cīnīsies par augstām vietām, jo viņas trumpis ir braukšana, bet šī ir braukšanas trase."

Ilggadējais Latvijas skeletona izlases treneris Dainis Dukurs jau pirms olimpiskās sezonas neslēpa, ka pēc Phjončhanas olimpiādes labprāt paņemtu pauzi. Varbūt Pakalnam būtu interese pieteikt savu kandidatūru vakancei? "Pagaidām nē. Es varu sevi iedomāties atgriežamies Latvijā uz dzīvi. Patiesību sakot, tāds ir mans plāns. Taču vēlos paņemt pauzi no sporta. No otras puses - nekur nesteidzos, jo arī sportistiem gadās, ka viņi paziņo par karjeras beigām, bet oktobrī jau atkal stāv trases malā."