Martins Dukurs jau apsver iespēju vairs neturpināt braukt

Joprojām aktuāls ir tikai viens mērķis, un to zinās ikviens pat tad, ja to nesauksim vārdā. Pēdējā sezona. Pēdējā iespēja. Bet varbūt tomēr nē?

Siguldā atkal zelta rudens, un ļaužu pūļi dodas uz tavu dzimto pilsētu. Vai tu pats šādās brīvdienās arī izej no mājas un izstaigā skaistākās vietas vai tev kā vietējam šīs sajūtas jau ir notrulinājušās?

Tur jau tā lieta, ka, dzīvojot šeit, nenovērtē to, kas tev ir apkārt. Tāpat kā cilvēki, kas dzīvo pie jūras, un tikai pāris reizes vasarā aiziet nopeldēties. Protams, tieši brīvdienās un tieši pa tūristu iecienītajiem maršrutiem es nestaigāju. Skaisti ir, bet es šīs dienas plānoju citādāk. Esmu vai nu ārpus pilsētas vai pa mājām. Cenšos nelīst pūlī un nepadarīt to vēl lielāku.

Tu jau varētu piedāvāt ekskluzīvu iespēju - aplūkot pilsētu no Siguldas trases augšējiem stāviem.
Te skats patiešām ir brīnišķīgs. Ja salīdzinām ar visām pasaules trasēm, tad šeit tiešām ir viena no skaistākajām ainavām. Daudzi skeletonisti to ir atzinuši. Vasarā pie mums bija atbraukuši austrieši, kuri arī novērtēja iespaidīgo skatu no trases starta mājas. Viņi paši dzīvo Alpos, bet šis ir kaut kas cits - tik daudz zaļumu un koku, daba šeit ir saglabāta, un cilvēki to novērtē.

Kopš trasē tika uzliets ledus, cik daudz laika atliek atpūtai un pastaigām?
Principā ir tā, ka dažreiz svētdiena no pirmdienas ne ar ko neatšķiras. Ja vajag, tad esmu trasē kaut visu dienu. Pagājušā nedēļa (no 9. līdz 15. oktobrim) bija ļoti saspringta, jo man bija sešas kamanas, kuras vajadzēja notestēt un izvēlēties, kuru sūtīt uz Phjončhanu. Sākumā biju pieteicis divas, bet beigās paliku pie vienas. Ar kamanām un slidām biju aizmētājies tiktāl, ka pat nedabūju braukšanas sajūtu. Ja parasti varēju uzskaitīt, cik braucieni man bijuši slikti, tad šoreiz vieglāk bija saskaitīt labus. Pagaidām braukšanas sajūtas ir aizpeldējušas, tādēļ beidzot vajadzētu nonākt pie konkrēta inventāra, pie kura dabūt atpakaļ šīs sajūtas. It kā jau kamanas ir līdzīgas, tomēr ir atšķirības sliecēs un laika apstākļos. Tāpēc uz Dienvidkoreju aizsūtīju tikai vienu kamanu, lai ar to aprastu un beidzot dabūtu braukšanas sajūtu. Šobrīd man jau ir skaidrs kamanu koncepts, ar kādām varētu braukt olimpiādē. Vēl atliek tikt skaidrībā ar sliecēm, uz Phjončhanu aizsūtīju vairāk nekā divdesmit.

It kā jau olimpiskā sezona un motivācija nebūtu jāmeklē. No otras puses - gadi rit, prioritātes dzīvē mainās. Vai nebija grūti vasarā saņemties melnajam darbam?
Bija grūti saņemties. Piefiksēju, ka šī vasara īpaši neatšķīrās no iepriekšējām. No vienas puses tas ir forši - tu nelietderīgi netērē enerģiju un emocijas, bet no otras puses - reizēm atcerējos, ar kādu degsmi strādāju pirms 2010. gada Vankūveras olimpiskajām spēlēm. To nevar salīdzināt. Es neteiktu, ka man šovasar nebija motivācijas, bet bija brīži, kad vajadzēja sevi sapurināt. Kopumā vasara aizritēja labi. Liels prieks, ka daudz kas jau laikus bija paveikts tehnikas ziņā. Tas deva iekšējo mieru.

Ja pieņemam, ka šī tev ir pēdējā sezona, tad katrā trasē brauksi pēdējoreiz. Varbūt jāiekārto kaut kāda atmiņu klade?
Man jau viss ir pierakstīts. Ja agrāk visu informāciju vairāk turēju galvā, tad pēdējā laikā esmu sācis to pierakstīt. Nianses tomēr piemirstas, tādēļ, ja gūstu kādu jaunu atziņu kādā trasē, tad to piefiksēju. Bet redz, ja arī kādam mēģināšu to visu atdot, tad nav teikts, ka tas strādās, jo, braucot ar citu ekipējumu, tas jau būs citādi. Tādēļ šie pieraksti vairāk ir domāti man pašam - ko konkrētajā trasē esmu izdarījis labi vai slikti.

Vai no visām trašu pilsētām ir kāda, uz kuru tu labprāt aizbrauktu arī pēc karjeras beigām?
Domāju, ka labprāt aizbrauktu uz Kēnigszē - tā ir ainaviski skaista vieta Bavārijā pie robežas ar Austriju. Tāpat labprāt atgrieztos Sanktmoricā. Bet ir arī tādas vietas kā Altenberga, uz kurieni mani neaizdzītu pat ar mietu. (Smejas)

Bet, vai tu spēj iedomāties, ka pēc karjeras beigām brauktu uz sacensībām, satiktos ar vecajiem cīņu biedriem?
Šķiet, ka drīzāk nē. Pirmkārt, notiek paaudžu maiņa. Otrkārt, man tur nav sirdsdraugu, ar kuriem uzturētu tuvas attiecības. Ja agrāk skeletonā draudzīgas attiecības bija izteiktākas, tad tagad viss vairāk ir tendēts uz rezultātu. Tas pats draugs par tevi uzrakstīs protestu jebkurā brīdī. Pieļauju, ka kādreiz mani kaut kur uzaicinās, bet pats šādas iespējas nemeklēšu.

Dainis Dukurs jau pasūdzējās, ka korejieši ar savu attieksmi sliktā nozīmē pārspēj pat krievus. Ko tu sagaidi no treniņu nedēļas Phjončhanā?

Es vairāk domāju par to, cik mums vispār sanāks tur pabraukt, jo regulāri sekoju līdzi laika apstākļu prognozēm, kas sola ļoti siltu laiku. Pat, ja viņi gribēs, būs ļoti grūti sagatavot ledu labā stāvoklī. Atceros, ka trases homologācijā pirmais brauciens vēl bija OK, bet otrais jau bija par pāris sekundēm lēnāks. Bet, nu ko tu +18 grādos uztaisīsi?

Ko tad reāli var iegūt no šīs treniņu nedēļas?
Sajūtas. Pabraukt un paķert to pašu devīto virāžu. Varbūt atnāks kāda atziņa. Trase būs lēnāka nekā olimpiādē, bet ceru, ka vismaz viens brauciens dienā būs labs. Katrā ziņā nekādas lielās cerības laika apstākļu dēļ es neloloju. Bet par iespējamajām trases sagatavošanas viltībām es nedomāju, par to necepos.

Vai tev pašam prātā ir uzzīmēta ideālā trajektorija, kā būtu jāizbrauc devītā virāža?
Tagad diezgan pamatīgi izpētīju Pasaules kausa posma sacensības Phjončhanā - kas un kā brauca, kam sanāca, kam nesanāca, kāpēc. Kaut kāda vīzija ir, bet pats brauciens šīs nianses maina. Pieņemsim tev ir plāns - ieiet virāžā desmit centimetru attālumā no apmales, bet tu ieej uzbrūkošāk un trajektorija uzreiz mainās. Turklāt ieeja devītajā virāžā ir atkarīga jau no tā, kā izbrauc septīto virāžu. Visas nianses jāsaliek kopā, jāmēģina noķert visu šo nianšu saikne.

Tomasam ceļgala operācija, Leldei Priedulēnai pārrautas krusteniskās saites. Arī tev veselības likstas nav metušas līkumu.
Jā. Mazliet samocīju celi. Bet salīdzinājumā ar Tomasu un Leldi, man viss ir kārtībā. Ir iekaisušas ceļgala saites. Tos vingrinājumus, kas rada sāpes, es izlaižu, visu pārējo daru. Pašlaik ar to vienkārši jāsamierinas. Kopā ar LOV to risinām. Soli pa solim paliek labāk. Jau tagad ir krietni labāk nekā bija pirms pāris mēnešiem.

15. un 16. februāris, Phjončhanas trase. Vai tu vizualizē, kas un kā tajās dienās izskatīsies, kā notiks?
Nē. Vismaz neesmu sevi pie tādām domām pieķēris. Lielais mērķis tālumā vīd jau sen, bet pagaidām ir dažādi īstermiņa mērķi. Mani pašu iekšēji tas pat priecē, es to uztveru ļoti mierīgi. Viss rit savu gaitu. Ja salīdzinu sajūtas rudenī pirms Soču olimpiādes, tad tolaik biju stipri nemierīgāks. Skaidrs ir viens - viss tāpat izšķirsies olimpiskajās spēlēs. 2013./2014. gada sezonā skaldīju un valdīju, bet olimpiskais zelts tāpat nedevās rokā. Pasaules kauss ir viena lieta, bet olimpiskās spēles - pavisam cita. Tāpēc gribas nošancēt par 100%, lai pēc tam nebūtu kāds jāvaino un jāčīkst. Īpaši tehnikas ziņā, jo fiziski es būšu gatavs. Skeletons ir aizgājis tik tālu, ka tikai ar labu startu un labu braukšanu vairs nepietiek. Arī tehnikai jābūt visaugstākajā līmenī. Jo īpaši, ja mājinieks ir tik spēcīgs. Kad paziņoja, ka olimpiskās spēles būs Phjončhanā, tad likās, ka beidzot pēc Vankūveras un Sočiem būs neitrāla trase. (Smejas)

Par mājinieku Sunbinu Junu skaidrs, bet kurus vēl tu uzskati par saviem konkurentiem?
Manā skatījumā konkurenti būs dienvidkorejietis, divi krievi, kāds no vāciešiem un Tomass. Bet, protams, mājinieks būs visgatavākais.

Ko tu saskati? Kas notiks Latvijas skeletonā pēc šīm olimpiskajām spēlēm?
Grūti pateikt. Daudz kas atkarīgs no rezultātiem. Daudz kas atkarīgs arī no jaunajiem braucējiem un no treneriem, kas paliks strādāt un bīdīs uz priekšu jauniešus. Potenciāls viņiem ir, treneriem ir iestrādes. Arī tehnikas ziņā mēs varam palīdzēt. Lai sāk ar pašu zemāko līmeni un rāpjas uz augšu. Arī mēs taču savulaik sākām ar vietām trešajā un pat ceturtajā desmitā. Nekas nenotiek uzreiz. Pašlaik mēs esam tie, kas no mačiem atved rezultātu un nopelna finansējumu. Grūtāk būs, kad jaunajiem pašiem būs jāatved rezultāts. Bet, ja izdosies aizķert augstas vietas un izpildīt kritērijus, tad viss būs kārtībā.

Vai tu pats arī varētu būt viens no tiem jauno sportistu bīdītājiem?
Ja arī nebūšu vairs tiešā veidā saistīts ar skeletonu, tad neatteikšu padomu vai palīdzību ar tehniku. Principā jau tagad jaunajiem tiek dots labākais inventārs. Viņi ir tikuši pie sliecēm, ar kurām esmu vinnējis Pasaules kausu un Eiropas čempionātu. Nekas netiek liegts.

Vai tev pašam jau ir skaidrs, ko darīsi nākamvasar?
Tas atkarīgs no olimpiskā rezultāta, no piedāvājumiem. Reizēm šķiet, eh, varētu jau vēl turpināt braukt, bet tad padomā - 2022. gadā man būs jau 38 gadi. Visādas domas šaudās pa galvu. Ģimene noteikt vēlas, lai es beidzot veltītu vairāk laika viņiem. Treneri saka, ka vēl varu maukt, jo bāze man ir. Šobrīd drīzāk šķiet, ka būtu jāliek punkts. Tāpēc gribas kārtīgi nostartēt olimpiādē.

Ja tomēr izdomāsi turpināt, tad tam obligāti jābūt četrgades plānam ar domu par 2022. gada Pekinas olimpiskajām spēlēm?
Tikai. Vienu vai divus gadus uz šīs olimpiskās sezonas bāzes vēl vari izvilkt. Varētu pa netaisīt jaunas kamanas, tikai testēt jau esošās, mainīt slieces. Bet vienkārši pavizināties - tas mani neinteresē. Ja reiz esi bijis tur augšā, tad gribas šo latiņu turēt. Sēdēt sportā tikai finansējuma dēļ - arī tas nav mans pašmērķis. Ir mums skeletonā daži vecie mamuti, kuri vienkārši nespēj aiziet. Sēž un sēž, čīkst un čīkst. No Pasaules kausa līdera goda jau ir nobraukts līdz padsmitajām vietām, bet tik un tā neiet prom. Labāk ir dot iespēju jaunajiem sportistiem, kas nāk ar pavisam citu vērienu un azartu.

Saki godīgi, cik daudz darba piedāvājumus pēcolimpiskajai sezonai jau esi saņēmis?
Interese tikai tagad parādās. Pāris valstis ir apjautājušās, ko domāju darīt pēc šīs sezonas? Viena nācija jau ir teikusi, ka gribēs izteikt piedāvājumu. Redzēsim.

Bet, kas, Tavuprāt, nākotnē notiks ar skeletonu? Starptautiskās Bobsleja un skeletona federācijas (IBSF) vadība nav diez ko ieinteresēta sporta veida attīstībā un novitāšu ieviešanā.
Par to es īpaši nedomāju. Uzskatu, ka, piestrādājot mārketinga jomā, skeletonu var uztaisīt par ļoti skatāmu, dinamisku un interesantu. Arī bobslejs tāds ir, taču tas netiek pareizi reklamēts. Domāju, ka problēma ir tajā. Es vairāk esmu domājis par sportisko pusi. Manuprāt, pēc Phjončhanas olimpiskajām spēlēm skeletonā būs ja ne kritums, tad diezgan liela rezultātu stagnācija. Tagad tiek lēkts no viena grāvja otrā. Nedomāju, ka tehnikas ziņā izdosies atrast kaut kādus īpašus risinājumus. Lielākais lēciens tehnikas attīstībā bija no 2009. līdz 2012. gadam, bet pēc 2014. gada sākās bremzēšanās. Jau tagad ir tā, ka 60%-70% brauc ar vienu un to pašu inventāru. Tas nozīmē, ka nekas jauns nav atrasts. Pa retam kāds kaut ko uztaisa, bet nav zvanīts, ka tas ir ātrāks. Paredzu, ka vienu no lielākajiem soļiem spers vācieši, kuriem kopš 2008./2009. gada sezonas bija novērojama stagnācija. Ja aizies Kristiāns Bromlijs, tad rezultātu kritums varētu būt dienvidkorejietim. Krievi vienmēr būs kaut kādā līmenī, bet arī vairs neaugs, jo Villijs Šnaiders paliek vecāks, turklāt ir sācis strādāt ar Ķīnas skeletonistiem. Un tad sāc rēķināt, ka konkurence pat varētu samazināties, tādēļ… Laiks rādīs. Neskriesim pa priekšu laikam.