Gulbis: Spēlēšu tik ilgi, kamēr jutīšu no tā kādu ieguvumu

Ernests Gulbis pēc zaudējuma "Roland Garros" turnīra pirmajā kārtā uz tikšanos ar dažiem sanākušajiem žurnālistiem neatnāca nomāktā noskaņojumā. Viņš apzinājās pašreizējo sagatavotības pakāpi un to, ka pretinieks Marins Čiličs bija no cita plauktiņa. "Reaģēju pussekundi par vēlu. Bumbiņu redzēju, bet ar kājām un ķermeni nepaspēju tai laicīgi pieiet. Tas dēļ fiziskās kondīcijas. Trūkst spēļu prakses, un šajā brīdī labāk nospēlēt nevarēju," rezumēja Gulbis.

- Kam esi gājis cauri, kopš pagājušogad šeit sasniedzi ceturto kārtu?
- Man bija plaukstas locītavas trauma, kuras dēļ nespēlēju pusgadu. Pēdējais turnīrs bija Toronto un pēc tā pieņēmu lēmumu, ka sezonas atlikusī daļa ir jāizlaiž. Trīs mēnešus vispār neņēmu raketi rokā. Tad lēnām sāku trenēties ar domu, ka atgriezīšos pēc sešiem mēnešiem un deviņus turnīrus varēšu izmantot "protected ranking", kas man ir 99. vieta. Starpsezonā sāku gatavošanos Spānijā. Pirmo mēnesi praktiski vispār nespēlēju, tikai taisīju fiziskos treniņus, lai paceltu bāzi. Tas ir ilglaicīgs darbs - to nevar dabūt gatavu divās nedēļās, jāpaiet vismaz pusotram mēnesim. Vienlaicīgi strādāju pie tehnikas, bet to ir grūti paveikt, kamēr nav izturības; kamēr kājas nestrādā tā, kā to gribētu. Cerēju, ka līdz māla sezonai būšu kaut cik normālā formā. Vismaz tādā, lai varētu spēlēt mačus. Bija plāns uz māla spēlēt katru nedēļu līdz Parīzei. Diemžēl tas nerealizejās, jo plauksta ik pa laikam lika par sevi manīt, un Portugālē sarāvu kājas muskuli. Uz kādām 20 dienām izkritu no aprites. Tikai pirms sešām dienām atsāku spēlēt uz punktiem. Šodien man par maču nav sliktas pēcgaršas, jo tās lietas, kas man ir svarīgas, samērā labi sanāca. Vismaz apzinājos, ko daru. Jā, kļūdījos daudz, bet sapratu, kāpēc tā notiek. Galvenais iemesls - kājas bija pāris sekundes simtdaļu par lēnu. Tas tāpēc, ka maz esmu spēlējis uz punktiem, īpaši tādā ātrumā. Tā, kā servē Marins, Latvijā uzservēt nevar neviens. Ja kāds mēnesi no vietas pret mani šādi servēs, tad es pēc mēneša daudz labāk saņemšu. Ja izskriešu pakaļ 10 tūkstošiem bumbiņu, tad spēlēšu labāk, nekā izskrienot simts bumbas.

- Fiziski tev vairs nekas nekait?
- Ar locītavu daudz maz viss ir kārtībā. Kopš esmu savedis kārtībā tehniku, šī problēma ir pazudusi. Savukārt ikra sarāvums ir īslaicīga problēma. Tā notiek, ja ilgi nespēlē un sāc darboties ar lielu sparu. Treniņi bija smagi. Tagad jāiet soli pa solim, un svarīgākais ir iegūt maču praksi. Protams, nekad nevar zināt, jo sarāvums var saasināsies. Jo vairāk spēlēšu un vairāk stundas pavadīšu kortā, jo mazāks risks gūt traumu.

- Ar tehnisko izpildījumu esi apmierināts?
- Tagad situ līdzīgi kā tad, kad labi spēlēju Gintera Bresnika vadībā. Sajūtas ir līdzīgas, cita lieta, kā tas izskatās no malas. Jebkurā gadījumā atšķirība nav liela. Galvenais, lai sitieni ir brīvi, jo, tiklīdz viss notiek samocīti, pazūd tehnika. Ar mani strādā bērnības draugs Pjotrs Ņečajevs, kurš ir divus gadus vecāks. Viņš nav pasaulē slavens treneris, bet mums ir labas attiecības. Palūdzu viņam palīdzēt sezonu starplaikā. Tobrīd man nevajadzēja pilna laika treneri, bet gan bija jāuzlabo spēle līdz noteiktam līmenim. Ar paša spēkiem un viņa palīdzību tas būtībā ir izdevies. Iespējams, drīzumā uzaicināšu citu speciālistu. Jau tagad risinu pārrunas. Nemeklēju pilna laika treneri, bet uz dažām nedēļām padoms noderētu.

- Tu meklē kādu īpaši?
- Meklēju kādu, kas labi pārzinātu tehniku. Nezinu, vai varu atrast treneri, kas atbilst manām prasībām. Tas nav vienkārši. Pārāk par to nesatraucos, jo notiks tā, kā tam ir jānotiek. Ne viss ir atkarīgs no manis. Negribu arī koncentrēties uz vienu kandidātu, varbūt viņš man nemaz nav piemērots. Daudz ir atkarīgs no rezultātiem - tiklīdz tie uzlabosies, treneri būs vairāk ieinteresēti strādāt ar mani. Situācija mainās nedēļu no nedēļas. Šķiet, no visiem sporta veidiem tieši tenisā cilvēkiem ir visīsākā atmiņa. Viņi ļoti ātri aizmirst, kas noticis pirms pusgada vai diviem mēnešiem.

- Kāpēc ir grūti atrast treneri, kas atbilstu taviem standartiem? Tāpēc, ka šādu treneru nav daudz, vai viņi vienkārši nav ieinteresēti ar tevi strādāt?
- Lai arī pārtraucu sadarbību ar Ginteru Bresniku, es viņu joprojām uzskatu par vienu no labākajiem treneriem tehniskajā ziņā. Tāpēc mani standarti ir augsti, jo zinu, ko vēlos. Nav divu vienādu treneru, taču meklēju kādu, kam būtu līdzīga izpratne par tenisa pamatiem un to, kā jāstrādā ķermenim. Bresniks lieliski saprata tenisa mehāniku. Bija dažas metodes, ko viņš pielietoja, kad spēlētājam klājās grūti. Es runāju tieši par tehniku - kā jānobeidz sitiens, kā sitiena brīdī jāatrodas kājām. Nemeklēju motivatoru, kurš mani mudinās kustināt kājas un trāpīt bumbiņu laukumā. Katrs ir citādāks - vienam ir nepieciešams motivators, bet citam tehnikas treneris. Esmu ļoti prasīgs tāpēc, ka man visam ir vajadzīgs izskaidrojums. Ja kāds man spēs pierādīt, ka tā ir labāk, es sākšu viņam ticēt. Vispirms ir jāiegūst mana uzticība. Protams, apzinos, ka man ir nedaudz jāpazemina kritēriji, taču ne vienmēr esmu tam gatavs. Tāpēc arī saku, ka viss notiks īstajā brīdī.

- Tu esi saderinājies. Vai laulība dos pozitīvu grūdienu?
- Dzīvē vissvarīgāk atrast īsto mīlestību un īsto cilvēku, ar kuru būt līdz tās beigām. Tam nav tik liela ietekmes uz pārējo, tas vienkārši ir svarīgākais lēmums, kas jāpieņem. Tenisam ir liela nozīme mūsu dzīvē. Tas var radīt vilšanos, tas var dot iedvesmu. Man teniss saistās ar sevis izzināšu. Ir jāspēj saprast sevi caur lietām, ar kurām tu nodarbojies. Laulība ir kaut kas vairāk.

- Esi laimīgāks nekā jebkad iepriekš?
- Esmu ļoti laimīgs un dzīvoju harmonijā ar sevi. Protams, būtu citādāk, ja es vinnētu vairāk maču. Taču tāda ir dzīve - tā iet augšā un lejā. Katram ir savs ceļš ejams un sava pasaules uztvere. Vienkārši cenšos izbaudīt to, ko šobrīd daru. Ir brīži, kad tas sagāda lielu vilšanos, bet tā ir daļa no visa. Tiklīdz es sapratīšu, ka no tā vairs neko neiegūstu, es to pārtraukšu darīt. Es nespēlēju tenisu, lai iegūtu naudu vai popularitāti. Es to daru, jo tas mani padara par labāku cilvēku. Ja teniss kā instruments man vairs neļaus kļūt par labāku cilvēku, es no tā atteikšos.

- Tiklīdz tā nebūs, tu meklēsi citus instrumentus?
- Nedomāju, ka man kaut kas jāmeklē. Cerams, lietas nostāsies savās vietās. Ja būs bērni, tad papildus motivāciju nevajadzēs. Vismaz manā gadījumā.

- Kā teniss tevi ir padarījis par labāku cilvēku?
- Tu sāc iepazīt sevi no dažādiem skatpunktiem - pēc uzvarēm, pēc zaudējumiem. Kā cilvēki tevi uztver pēc uzvarām, un kā - pēc zaudējumiem. Kā izturies pret viņiem atkarībā no tā, kā gāja mačā. Nesaku, ka no tā kļūstu labāks vai sliktāks. Ne man par to spriest, vienkārši ir interesanti sevi izzināt.

- Spēlēsi tenisu, kamēr tas sagādās prieku?
- Aptuveni tā var teikt. Var atrast skaidrojumu, kāpēc kaut ko dari. Dažādos laika posmos ir dažādas prioritātes. Piemēram, vari spēlēt dēļ naudas, dēļ panākumiem vai ar vēlmi kaut ko pierādīt sev vai citiem. Tur arī rodi motivāciju. Bet vienmēr to var uztvert kā instrumentu sevis izzināšanai. Nav svarīgi, vai tu esi aktieris, uzņēmējs, galdnieks vai apkopējs. Tu vari būt sētnieks un pierādīt, ka tava iela ir tīrākā Rīgā. Un tu ar to lepojies. Tiklīdz es sapratīšu, ka esmu izsmēlis tenisu kā savu izzināšanas veidu, es beigšu spēlēt. Vai arī atradīšu citu motivāciju.

- Turpmāk reitinga dēļ tev būs grūti tikt lielo turnīru pamatsacensībās.
- Tas mani nebaida. Ja tev nepiešķir "wild card", drīzāk tas tikai palielina motivāciju. Es nerunāju par pamatturnīriem, jo organizatoriem ir sava interese, kuriem dot ielūgumus. Ceru, ka dabūšu "wild card" uz kvalifikāciju; vismaz uz "Challenger" turnīriem man dod "wild card". Ja turpmāko divu mēnešu laikā būšu labākā fiziskajā formā un pielikšu spēles ziņā, manos spēkos ir šur tur pārvarēt dažas kārtas. Punkti sāks nākt un tikšu "Challenger" pamatturnīros. Esmu tāds spēlētājs, kurš, gūstot divas uzvaras, var vinnēt turnīrā. Nav svarīgi, kas tās par sacensībām. Man nepieciešamas divas trīs uzvaras pēc kārtas. Vislabāk smagas uzvaras. Tāpēc apsveru iespēju spēlēt "Challenger" kvalifikācijā. Ja izdodas to pārvarēt, ir labas iespējas visā turnīrā. Protams, nav patīkami redzēt sevi tik zemu reitingā. Apzinos, ka negribu būt šajā vietā, bet neuzskatu to par traģēdīju.

- Bet, ja nāksies atgriezties "Futures" līmenī?
- "Futures" es noteikti neizskatu. Man ir vēl septiņi turnīri, kuros varu izmantot "protected ranking". Tas nav daudz, bet viena laba nedēļa un tu esi atpakaļ divsimtniekā. Pēc Vimbldonas ir vairāki ATP turnīri Eiropā uz māla un domāju, ka trīs nedēļas pēc kārtas būšu pamatturnīrā. Tāpēc muļķīgi runāt par "Futures". Spēlēšu čelendžerus, tagad braukšu uz Prostejovu, nedēļu vēlāk spēlēšu Lionā, tad Īstbornas kvalifikācijā un Vimbldonā, tad trīs ATP turnīri uz māla, tālāk Ņūheivena, kur arī visdrīzāk tikšu pamatturnīrā, un "US Open". Šis ir pietiekami ilgs periods, lai dabūtu punktus. Ja es pa šo laiku dabūšu nullīti, tad var iet uz fjūčeriem.

- Šobrīd esi tādā kā izejas punktā?
- Jā. Stulbi sanāk, ka Parīze ir turnīrs, ar ko kaut ko sāku. Būtu pozitīvāk, ja pirmais solis būtu vismaz pirms pāris nedēļām kādā no Francijas čelendžeriem. Te ir liela skatuve un visi sagaida rezultātus un labu spēli, bet uz doto brīdi ir tā, kā ir. Pastāvēja arī risks (ja šodien spēlētu piecus setus) vēlreiz notraumēties. Darīju visu, lai pēc iespējas labāk sagatavotos, bet nav iespējams uzlēkt augstāk par pakaļu.