Latvijas peldētāja Aļona Ribakova, kura Rio olimpiskajās spēlēs ieguva 27. vietu 200 metru peldējumā brasā, intervijā Latvijas Radio 5 sporta raidījumam „Radio Rings” objektīvi centās novērtēt savu spēju griestus un pašreizējo situāciju peldēšanas elitē, kā arī izteicās, ka, visdrīzāk, nemēģinās kvalificēties 2020. gada olimpiskajām spēlēm.
„Esmu ļoti apmierināta ar savu sniegumu Rio olimpiskajās spēlēs,” vērtēja Aļona Ribakova. „Iepriekšējās sezonās man pārāk negāja, un pēdējos četros gados savu personisko rekordu uzlaboju, šķiet, tikai par 12 sekundes simtdaļām. Bet tagad sanāca uzlabot par gandrīz sekundi.”
„Iegūtā 27. vieta... Nu, tas nav nekāds brīnums, arī ne man pašai,” turpināja peldētāja. „Negaidīju ne pirmo vietu, ne medaļu. Lasīju pēc tam arī komentārus, kur cilvēki raksta, sak, priekš kam tad vispār braukt uz olimpiādi, ja negaidi panākumus. Taču tāds nu ir Latvijas peldēšanas līmenis, un mums olimpiādē ir savi uzdevumi. Jāparāda cilvēkiem, ko esam paveikuši, ka esam uzlabojuši sniegumu un netērējam baseinu laiku velti.”
Ribakova atzina, ka objektīvi vērtē savu vietu pasaules peldēšanas elitē un pēc sava peldējuma nemaz neesot skatījusies, cik pietrūka līdz pusfinālam (vairāk nekā četru sekunžu. Aut.p.): „Labi zināju, ka tāpat tur netikšu (smaida). To gan nesaku tādā ziņā, ka neticu saviem spēkiem vai kā tamlīdzīgi, taču reāli skatos uz situāciju un saprotu, ka pusfinālā man ir bija ļoti grūti tikt.”
Olimpiskajās spēlēs Latvijas sporta sabiedrības uzmanību vairāk par pašu Ribakovas startu piesaistīja sekojošais skandāls, kad izrādījās, ka Latvijas delegācijā nav atradusies vieta viņas trenerim, bet uz Rio devies Peldēšanas federācijas prezidents Kaspars Pone. Intervijā sportistei par šo notikumu iemesliem netika vaicāts, taču tika vaicāts, vai viņas rezultāts būtu labāks, ka treneris būtu turpat tuvumā.
„To mēs nekad neuzzināsim. Vienkārši man pašai būtu mierīgāka, būtu cilvēks, kas varētu nomierināt,” paskaidroja Ribakova. „Taču man paveicās, ka otram Latvijas peldētājam Uvim Kalniņam bija labs treneris, kurš arī man palīdzēja. Tā ka nevar teikt, ka biju tur galīgi viena atstāta.”
„Vai mēģināšu piedalīties arī 2020. gada olimpiādē? Kas gan var pateikt, kas notiks pēc četriem gadiem... Bija doma iet prom no lielā sporta jau 2012. gadā, kad netiku uz Londonas olimpiādi. Aizvadītie četri gadi bija grūti, taču tiku uz olimpiādi un savu lielo mērķi piepildīju. Tāpēc par nākamo olimpiādi - visdrīzāk, ka nē. Jāsāk beidzot pelnīt un dzīvot. Varbūt gan, ja uzradīsies kāds finansējums... redzēsim.”