Viena neloģiska vieta trasē un spēcīgais pavējš, kas pūta šīs problēmas burās, šodien pārvilka svītru Māra Štromberga cerībām uz trešo olimpisko zelta medaļu. Jūtami vīlies – jo sagatavošanās posmā bija izdarīts viss, lai kontrolētu notikumus trasē un pretendētu uz visaugstāko vietu – Māris pēc finiša tomēr vainu nenovēla uz apstākļiem, bet uzņēmās pats.
Tavs treneris raksturoja, ka šodien te ejot kā karā...
Tā ir. Vējš ir faktors. Jau ar pirmajiem braucieniem iesākās samocīti, daudz kritienu. Kad jau tā cīnies ar savām problēmām, un galvā, stāvot uz starta, vēl iezogas arī tas - bija īpaši smagi. Vakar jau teicu - galvenais, lai nav pavējš, bet šodien bija tieši tāds. Taču problēma bija dziļāka. Negribas vainot trasi, trase kā tāda - kaifs braukt, vienkārši šoreiz tā nebija parocīga manam braukšanas stilam.
Lielākā problēma esot otrajā pumpā - paskaidro mazliet sīkāk.
Tur šausmīgi asi jālec, sanāk sitiens. Stājai jābūt citādai, nekā es eju uz pumpām. Tāda kādos mačos gadās, es teiktu, varbūt reizi četros gados. Tur neko nevar izdarīt, un tagad sanāca, ka tieši tāda pumpa bija olimpiskajās spēlēs. Taču es negribu sūdzēties par trasi, ja vaina jau patiesībā ir manī. Vakar skatījāmies, analizējām, domājām. Šodien uznācu uz starta - brauc, mēģini, taču 30 minūtes ir pārāk īss laiks, lai izmainītu ko tādu. Kad treniņos stājas blakus tādi čaļi un jāmauc par simts procentiem - tas vienkārši nav iespējams. Kas saistās ar starta kalnu, ar minieniem, pie kuriem strādājām - tas viss tika atrisināts, to visu mēs izdarījām. Līdz pirmajai punmpai vispār nebija problēmu - nosēdiens, ātrums auga. Taču to nākamo šķērsli mēs neparedzējām. Runājām ar trases būvētājiem, rakstījām viņiem, ka otrā pumpa ir jāmaina, jo, ja būs pavējš - būs nesmuki. Čaļi vienkārši nevarēs braukt ar simts procentiem. Taču, atbraucot šeit - nebija izdarīts pilnīgi nekas. Nokrāsotas zaļas virāžas un viss... Ja arī rīt būs pavējš, domāju, pat meitenes tur plivinās par tālu. Bet negribu sūdzēties. Vaina ir manī.
Kā ietekmēja daudzie kritieni?
Protams, tie iezogas galvā. Teorijā - tie kritieni mani neietekmētu, ja es būtu pārliecināts pats par sevi. Ja, nostājoties uz starta, zinātu, ka man nekas netraucēs un viss sanāk. Taču, tā kā zināju, ka uz otrās pumpas es apstājos, un man garām aizlec tādi čaļi, kurus vispār nezinu, no kurienes viņi ir... Dienvidāfrikānis. Viņš ar lielāku ātrumu vienkārši aizlec garām, kamēr es uzlidoju kaut kur gaisā, nosēžos plakani, un pazaudēju ātrumu... It kā sasniedz ātrumu, tad met nost uz procentiem 80, lai kaut kā uzlēktu, un tad atkal mēģini dabūt atpakaļ - apmēram tāda tā taisne. Kad jābrauc barā, nav tās uzticības - tur čaļi grūstās, lec, pēkšņi viens neuzlec, aizķeras, nokrīt... Tas pats ar Liamu Filipsu - viens no favorītiem, bet jau pirmajā braucienā gatavs - ārā. Frncūzis Dodē - es uzskatu, arī spriežot pēc treniņiem, šeit objektīvi ātrākais čalis. Viņš arī vienīgais, kam tā otrā pumpa sanāca, kā vajag, un arī - ārā. Tas vējš... Traki, traki.
Respektīvi, rezultāti nav īsti atbilstoši objektīvajiem spēku samēriem.
No vienas puses - jā, no otras - favorītu tāpat ir diezgan daudz - tie paši amerikāņi, austrālietis Vilobijs. Viens no viņiem gan jau arī uzvarēs. Kas var uzvarēt parastā trasē, uzvarēs arī šeit - nebūs tā, ka pēkšņi izpeldēs kāds vācietis un visus apsteigs. Ja nu vienīgi patiešām atkal kādi muļķīgi kritieni. Nu, nebija mana trase. Žēl, žēl. Daudz darba ielikts. Cīnījāmies ar startu, likās, ka viss ir atkosts un būs labi, atbraucām, bet te - vienkārši priekšā nākamā problēma. Un to labot šeit uz vietas jau bija par vēlu. Cerējām, ka tā būs novērsta un viss sataisīts, taču... Bet trase visiem vienāda.
Esi vecāks un prātīgāks nekā biji Pekinā vai Londonā. Tas nenospēlēja savu lomu?
Savā ziņā, jā. Kā jau teicu - ja jūties par sevi pārliecināts, tad, stāvot uz starta, neietekmē nekas, bet man šī otrāpumpa bija slieksnis, ar ko galā netikām.
Nevienam nepatīk runāt varbūtībās, taču, ja šī viena vieta trasē būtu citādāka un ar pirmo taisni būtu ticis galā veiksmīgi - kas tālāk?
Tālāk vispār bez bažām. Jau iepriekš teicām - šī ir trase, kurā grūti apdzīt. Te ir viena laba līnija un, ja pats nekur nekļūdies, apdzīt nevar. Šajā ziņā viss bija pateicīgi manam braukšanas stilam, salikām pa plauktiņiem visu, kas attiecās uz problēmām startā, taču atradās viena lieta, ko tomēr nebija mūsu spēkos mainīt. Bet nav tur ko daudz. Viss kārtībā. Tagad jāievelk elpa un tad domāšu, ko darīt tālāk. Katrā ziņā plinti krūmos vēl nemetu.
