Svarcēlāju sacensības svara kategorijā līdz 105 kilogramiem parādīja, ka sacensties par medaļām patlaban nav Artūra Plēsnieka spēkos, tomēr palikšana astotajā vietā, summā paceļot mazāk par 400 kilogramiem – pašam sportistam un viņa komandai tā bija liela vilšanās.
“Ko lai saka, slikti nostartēju. Nepaveicās. Visu gadu gatavojāmies, visu laiku bijām treniņnometnēs, bet šeit vienkārši izgāzos kā veca sēta. Jo reāli bijām gatavi rezultātiem, kas labāki par maniem personiskajiem rekordiem. Vienīgais, kas priecē - ka saņēmos uz pēdējo gājienu raušanā, bet par grūšanu - tur vispār nav komenāru,” sarūgtināts sportists, nežēlojot paškritikas bultas. “Paldies visiem, kas turēja īkšķus, juta līdzi un uzmundrināja, taču piedodiet - diemžēl man nesanāca. Tam nav attaisnojuma.”
“Treneris vairāk redzēja no malas, it kā spēku izsīkums,” taujāts par neveiksmju iemesliem, sākumā izteicās Artūrs, taču, tincinot tālāk, pamazām atklājās arī citas detaļas. Piemēram, jautājot par stieni, kas otrajā grūšanas mēģinājumā savādi aizgāja atmuguriski pār galvu - pat Rebeka Koha, kas ikdienā pavada daudz laika vienā treniņu zālē kopā ar Plēsnieku, neatcerējās pieredzējusi ko tādu. “Kurš gan grib sūdzēties, ka kaut kas sāp, taču, ja tā jautājat - man ik pa laikam traucē sāpošais plecs, un arī šajā gājienā tas īsti neiegāja vietā, tāpēc uzreiz aizgājuatpakaļ. Labāk nomest, nekā traumēties - pat nenofiksēju, kad stienis aizgāja uz aizmuguri,” paskaidroja sportists, nenoliedzot arī psiholoģiskā faktora nozīmi - satraukumu, apzinoties, ka šis ir četrgades svarīgākais starts. “Nesavācos. Kaut gan nenāca miegs un naktī biju labi izgulējies - iespējams, vajadzēja pa dienu vairāk pagulēt. Jo mani tas mocīja, galvā līda visādas domas, uztraukums.”
Līderu rezultāti šoreiz bija daudz iespaidīgāki nekā pērn pasaules čempionātā, kur latvietis ar 405 kilogramu summu ieguva bronzu. Rio, labojot Latvijas rekordu, knapi sanāktu sešinieks, bet piektā vieta jau atradās vēl astoņus kilogramus tālāk. “Konkurence ļoti sīva. Tik ļoti nesekoju līdzi visām sacensībām, taču, piemēram, tādi Ķīnas sportisti pagājušogad vispār neparādījās, pēdējoreiz redzējām viņus pirms diviem gadiem. Tagad visi samesti vienā katlā un tāpēc arī rezultātu pieaugums. Rēķinājāmies, ka vairāki raus virs 190 kilogramiem, tāpēc raušanā mans mērķis bija pietuvoties maksimumam, cik vispār spēju. Grūšanā - gaidījām, ka grūdīs 230-235. Arī es tam biju gatavots, taču diemžēl nekas nesanāca. Pat nespēju vārdos pastāstīt, kas notika - latviešu valodā vienkārši nav tādu vārdu,” sev turpināja šaustīt Plēsnieks. Taču apņēmības pilns turpināt iziet uz starta arī pēc četriem gadiem Tokijā, un arī svara kategoriju netaisās mainīt. “Tam jau ir par vēlu. Vienkārši jāstrādā un jācenšas vēl vairāk.”