Eiropas basketbola čempionāts jau ir sācies, un Latvijas izlase aizvadījusi spēli pret Krieviju.
Ņemot talkā "Calsberg" alus reklāmas saukli, Latvijas valstsvienība, iespējams, uzvarēja krievus, iespējams, otrdien tiks pieveikta Francija un, iespējams, pēdējā grupas spēlē – arī Vācija. Iespējams arī, ka Latvija tiks uz pasaules čempionātu un, iespējams, kļūs par Eiropas čempioni. Tagadējā izlase, iespējams, ir arī visu laiku labākā tās pastāvēšanas vēsturē, ieskaitot pirmskara laikus. Iespējams... Tā varētu turpināt un turpināt. Varam vairs nešaubīties, ka daļa no šīs izlases, neatkarīgi no iespējamajiem rezultātiem čempionātā, jau ir atstājusi pēdas basketbola vēsturē uz visiem laikiem. Ar savu attieksmi pret basketbolu, pret nacionālo izlasi, pret valsti, pret līdzjutējiem. Pirms vairākiem gadiem brīdinājuma šāvienu gaisā palaida Kārlis Muižnieks, atsakoties no Kaspara Kambalas, pirms gada to pašu izdarīja Nenads Traikovičs, no kandidātiem svītrojot Armandu Šķēli. Savu priekšgājēju iesākto turpināja Ķēstutis Kemzura, kuram apnika auklēties ar Kasparu Bērziņu. Katrs no šiem treneriem no izlases kā mācību vai brīdinājumu pārējiem ir atskaitījis pa vienam spēlētājam. Pa spēlētājam, kuram divpadsmitniekā bija atvēlēta ja ne pati galvenā, tad viena no galvenajām lomām noteikti. Esam tikuši līdz trīs, taču visiem ir labi zināms, ka tā sauktā tusētāju paaudze nesākās ar Šķēli un nebeidzās ar Bērziņu. Ikviens, kurš lielveikalos stāvējis rindā pie kases, paspējis pāršķirstīt dzeltenās lapas un tajās pazinis tusētājus Andri Biedriņu un Kristapu Valteru, kurus, arī audzināšanas nolūkos, vajadzēja atstāt mājās kopā ar Bērziņu, lai viņam vienam nav garlaicīgi. Visiem ir zināms, ka basketbola izlasei bijušas arī citas paaudzes un arī tās nav gājušas garām uzdzīvei, taču aiz auss tika likts Armanda Krauliņa klasiskais teiciens: jāzina kad, kur un cik daudz! Dzīvi baudījuši arī hokejisti un futbolisti, taču tagadējie basketbolisti–tusētāji nav ievērojuši šo bausli un dzīvo pēc savējiem – jo skaļāk, jo labāk. Pat laikā, kad Basketbola savienībai ir jāskaita katrs santīms un jādomā, kā bankām atdot uzdzīvotāju (izlases) vajadzībām paņemto kredītu. Baudot dzīvi, basketbolisti riskē ar karjeru un rauj līdzi arī citus. Attieksmi pret tagadējo (daļu) valsts izlasi jau ir paspējuši nodemonstrēt līdzjutēji. Ar pāris acu skatieniem varēja saskaitīt cilvēkus, kuri atnāca uz tā saukto atvadu spēli, un pat šajā it kā svētku dienā netika darīts viss, lai kaut kā pierādītu, ka tusēšana un profesionālais sports ir apvienojami. Uz Poliju gatavi doties vairāk nekā tūkstotis organizēto līdzjutēju, un gan jau intereses dzīti uz savu roku klāt piebrauks vēl pāris simti. Tā tiešām būs pēdējā iespēja pierādīt, ka daļa no esošā sastāva tik tiešām ir savas izlases patrioti, vārds "mešana" asociējas ar bumbas iedabūšanu grozā, nevis pieplakšanu pudeles kakliņam. Citādāk sauklis "Tagad vai nekad!" kļūs par "Tagad un vienmēr!".