Rīgas "Dinamo" galvenais treneris Jūliuss Šuplers ir gandrīz kā latvietis. Jo cilvēks, kurš labprātāk ēd rupjmaizi un nevis balto, ir mūsējais.
Slovāks Šuplers ēdienreizēs izvēlas rupjmaizi, kā saldo ēdienu slavējot lāču maizi ar riekstiem un aprikozēm. Bet neba nu hokeja sezonas priekšvakarā ar Jūli par kulināriju runāsim.
Jūlius, es žurnāla lappusēs vēl oficiāli neesmu jūs apsveicis ar pērnās sezonas desmito vietu. Tas laikam tomēr bija sasniegums?
– Es ļoti cienu šo desmito vietu, – tas ir visas komandas un apkalpojošā personāla panākums. Ieguldījumu devuši spēlētāji, treneri, apkalpojošais personāls, kluba priekšnieki un viss "Dinamo", radot mums labus darba apstākļus. Spēlētāji katrā sacensībā sevi pilnībā atdeva hokejam. Un desmitā vieta nav tikai vēsture. Galvenais bija "Dinamo" spēļu saturs. Esmu pārliecināts, ka puiši ar spēli radīja prieku skatītājiem prieku. Man pats svarīgākais, lai mēs ar spēli iepriecinātu skatītājus. Tas, kas spēļu laikā notika "Arēnas Rīga" tribīnēs, bija brīnums.
Desmitā vieta bija maksimums, vai arī varējāt uzlēkt augstāk?
– Nevarējām. Uz lietām jāskatās reāli. Tas ir brīnums, ka mēs šajā lielajā konkurencē, kas bija Kontinentālajā Hokeja līgā, tikām tik augstu. Pēc budžeta mūs nevar salīdzināt ar lielāko daļu KHL klubu. Varam teikt, ka ne jau dolāri spēlē, bet cilvēki, taču daudzas komandas, kas turnīra noslēguma tabulā bija aiz mums, pēc budžeta bija pelnījušas būt mums priekšā. Es šo "Dinamo" panākumu ļoti cienu, tas bija mūsu kopējā darba rezultāts.
Tā laikam reti notiek, ka čempionāta debitants uzlec tik augstu? Visi pārējie klubi, izņemot baltkrievu un kazahu komandas, tomēr bija ar Krievijas superlīgas pieredzi.
– Pieredzes viņiem bija vairāk, bet reizēm gadās, ka jaunpienācējs izlec, – viņam nav psiholoģiskās barjeras, nav spiediena, ka kaut kas obligāti jāizdara. Kad spēlē ar lielu azartu, atvērtu sirdi un kvēlojošām acīm, gadās, ka tiec ļoti augstu. Tā ir bijis ne tikai hokejā, bet arī citos sporta veidos, kad sportists sasniedz vairāk, nekā kāds to paredzējis. Tā bija visa mūsu kolektīva liela vēlme, un sportā tā mēdz būt.
Tāpēc jau arī sports mums ir interesants, ka ne vienmēr uzvar favorīts vai tas, kuram vairāk naudas.
– Jā. Tāpēc arī skatītāji piepilda tribīnes un skatās sportu televīzijā, jo tas ir interesanti un aizraujoši.
Pirms pagājušās sezonas Krievijas žurnālisti rakstīja, ka Rīgas "Dinamo" teju vai vājākais posms ir treneris Šuplers. Treneru rangā viņi jūs lika visai zemu, katrā ziņā arī Habarovskas "Amur" treneris Jemeļins bija pirms jums... Krievu kolēģi savās prognozēs kļūdījās, vai arī Šuplers uzleca augstāk nekā pienākas?
– To pat netiku lasījis, bet ne jau žurnālistu izveidotais treneru rangs nosaka rezultātu. Es pat brīnos, ja tā ir bijis, jo līdz tam taču biju strādājis ārzemēs, arī Krievijā, un sešus gadus vadīju Slovākijas izlasi. Lai runā! Mēs iesim uz priekšu.
Un jums nebūtu nekas pretī arī šoruden būt ranga beigās?
– Lūdzu! Mani tas netraucē. Lai liek mani, kur grib, bet mēs, "Dinamo" treneru sastāvs... Varbūt šis rangs bija nevis, kā mēs strādājam, bet pēc atalgojuma, ko saņemam.
Pērn un ne jau bez nodoma jums vaicāju, vai 24–26 gadu vecumā hokejists vēl var progresēt.
– Var.
Tik tiešām izrādījās, ka var.
– Cilvēks jebkurā vecumā var saņemties. Varbūt tas vairs nebūs zenīts, bet, ja cilvēks ļoti grib, var progresēt un sasniegt apbrīnojamas lietas.
Tas, ka Mārtiņš Cipulis ļoti grib, bija redzams jau vairākus gadus, bet man liekas, ka pat Saša Ņiživijs savos 32 gados arī spēlēja tik labi, kā nekad iepriekš.
– Ja cilvēks nonāk situācijā, kad rodas iespēja spēlēt augstākā līmenī, viņš noteikti progresē. Dzīve piespiež to darīt. Lai spēlētu augstākā kvalitātē, tevi uz priekšu dzen pretinieki, paša komanda un arī skatītāji tribīnēs. Jo tu taču negribi zaudēt! To pierādīja daudzi "Dinamo" spēlētāji. Uzvārdus es nesaukšu, jūs pats to redzējāt. Ja ir ļoti liela vēlēšanās un tu strādā ar pareizām metodēm, klausi trenerus, strādā individuāli, varbūt liela lēciena uzreiz nebūs, bet pamazām vien progresēsi un pasaules čempionātā vari ļoti labi spēlēt. To nav pat vērts vēlreiz apspriest, – Latvijas izlase pasaules čempionātā Šveicē spēlēja ļoti labi, ar četrpadsmit Rīgas dinamiešiem ierindā. Latvijas valstsvienība pierādīja, ka var emocionālā pacēlumā uzvarēt ne tikai vienā spēlē vien, kā tas bijis iepriekš. Es esmu ļoti lepns, ka Šveicē puiši labi spēlēja visā čempionātā. Un tā notika tādēļ, ka pirms tam bija cīnījušies KHL. Viņi bija progresējuši, guvuši pārliecību par saviem spēkiem, meistarības līkne, arī fiziskā sagatavotība gājusi uz augšu, un tas viss summējās. Nekad nevajag skatīties uz hokejista vecumu, bet gan uz to, ko viņš var izdarīt.
Es un droši vien arī lielākā daļa skatītāju negaidījām, ka tik labi var spēlēt Kristaps Sotnieks.
– Kad atnācu uz "Rīgu 2000", viņam bija sešpadsmit gadu. Likām puišeli laukumā Baltkrievijas čempionāta mačos. Viņš spēlēja un palēnām gāja uz augšu. Pēc tam divus gadus nobrieda, gandrīz jau meta hokejam mieru, bet tā mēdz būt, – cilvēkam ir jāpavada laiks un, ja tu pamazītēm ej uz priekšu... Es vienmēr atgādinu, ka strauja lēciena nebūs, tas ir kā ejot pa kāpnēm – uz augšu, un tas garantē, ka zem kaut kāda līmeņa tu vairs nenolaidīsies. Ja tas noticis ar lēcienu, nākamajā sezonā vari arī izgāzties. Soča pa kāpnēm uz augšu iet palēnām, un es ticu, ka viņš var tālu aiziet, ne tikai labi spēlēt KHL kvalitātē, bet varbūt pēc gada vai diviem, lai arī viņš nav draftēts, cīnīties NHL. Ja viss būs kārtībā, arī veselība.
Jūs ar Soču esat kopā katru dienu. Es ceru, ka ar galvu viņam viss ir kārtībā.
– Tas ir puika, kurš ļoti progresējis, fiziski nobriedis. Viņam ir spēks, izturība, labs metiens. Vēl vajag pieredzi, bet tur viņam daudz palīdz pārinieks Sandis Ozoliņš. Sandim ir ļoti liela ietekme uz Soču, un es domāju, ka Kristaps šogad ies vēl tālāk.
Protams, labi, ka "Dinamo" komandā ļoti daudzi progresējuši, bet man ir jautājums par spēlētājiem, kuru vairs nav "Dinamo", – Agris Saviels, Juris Štāls, Viktors Bļinovs, Aleksejs Širokovs. Kāpēc ar viņiem nenotika tāpat kā ar Cipuli un Sotnieku?
– Negribu analizēt katru atsevišķi, bet viņiem visiem tika dota iespēja. Ja tava lietderība un meistarība neuzlabojas, ja nespēj dot rezultātu, mums komandā ir kaut kas jāmaina. Treneru sirdsapziņa, domāju, ir tīra, jo visu izšķir rezultāts. Taču šajā līmenī ar ļoti stipru gribu var arī nepietikt. Vajadzīga arī meistarība, tās parādīšana un galvenais – spēles plāna izpildīšana. Šajā konkurences cīņā nāk jauni cilvēki, kuri arī alkst pierādīt varēšanu. Tāpēc šo puišu vairs nav pie mums. Ja nevari būt absolūts līderis otrajā komandā, tev nav vietas pirmajā komandā. Tā ir taisnība.
Taču viņi visi bija sava gadagājuma vadošie spēlētāji Latvijā!
– Bet cilvēks taču mainās. Ja esi nonācis komandā un mierīgi slidinies, domādams, ka viss ir kārtībā... Bet tev taču jādod rezultāts, – vispirms treniņprocesā, tad spēlēs, un ne tikai ar vārtiem, piespēlēm un plus/mīnus lietderības koeficientu, bet tieši spēles taktikas ziņā. Ja nespēj izpildīt taktikas uzdevumus, tava iespēja ir palaista garām. Un tad jānāk atpakaļ caur fārmklubu vai kādu citu komandu. Ja nākamajā sezonā spēlēsi labi, lūdzu, durvis vienmēr ir atvērtas. Taču šobrīd treneru sastāvs un priekšniecība izlēma tā, ka viņu komandā nav.
Bija "Rīga 2000", daudzmaz normāla komanda, tomēr vairāk nekā desmit gadu lielākā daļa Latvijas izlases hokejistu spēlēja ārzemēs. Mēs viņus sezonas laikā tikpat kā neredzējām. Sašu Ņiživiju, spēlējot klubā, nebiju redzējis gandrīz desmit gadu. Varbūt mums un arī treneriem līdz šim nebija pareiza priekšstata, ko spēlētāji īsti var. Varbūt kādu bijām arī pārvērtējuši.
– Tā var būt, bet "Dinamo" bija cita situācija: ja labi spēlē, skatītāji tribīnēs tevi dzen uz priekšu, un tev rodas jauna pieredze. Ja ir kāds aiz muguras un esi pārliecināts, ka spēlēsi šajā komandā, tas dod jaunu spēku, un tu vari par piecdesmit procentiem uzlabot lietderību. Krievijā vai kaut kur citur ārzemēs uz mūsu spēlētāju skatās citādāk – svarīga atmosfēra un arī iespēja tikt savā komandā. Tas ir lieliski! Un tas ir liels "Dinamo" pluss, ka puiši var spēlēt savās mājās un progresēt, – tas ir ļoti svarīgi. Tāpat kā nacionālais moments un patriotisms. Kad skan Latvijas himna, arī man skrien skudriņas. Kad esi nonācis šajā vidē, tu kļūsti par savējo, bet ārzemēs tā tas var arī nebūt.
Vai jūs Latvijas himnu arī dziedat?
– Nedziedu, bet esmu ļoti pateicīgs, ka "Dinamo" man šādu iespēju deva un uzaicināja mani uz Rīgu. Latvijas himnu es ļoti cienu. Lai arī ne visu saprotu, par ko dzied, un pats līdzi dziedāt nespēju. Es jūtos kā viens no visiem.
Visu rakstu lasiet 8. septembra izdevumā Sporta Avīze.