Pērnā gada nogalē, kad medijos parādījās ziņa, ka Maskavas "Dinamo" atbrīvojusi Hariju Vītoliņu no galvenā trenera amata pienākumu pildīšanas, tas nebija nekas pārsteidzošs, jo kopš pēc Oļega Znaroka aiziešanas, treneru kolektīvs visnotaļ bieži saņēma piezīmes no komandas vadības. Laikā, kad vairums izlases sāk gatavoties pasaules čempionātam Krievijā, Sportacentrs.com sazinājās ar vienu no titulētākajiem Latvijas hokeja treneriem, lai aprunātos par Maskavā piedzīvoto, NHL un KHL atšķirībām un iespējamo darbu ar Latvijas izlasi.
Ar kādām sajūtām sagaidīji pavasari? Jo pēc ilgiem laikiem sezona beidzās visnotaļ ātri.
Jā, visai neierasta situācija. Radās nedaudz vairāk brīva laika nekā citkārt. Sākoties KHL izslēgšanas spēlēm, varēju tās apmeklēt klātienē, lai novērtētu izlases spēlētāju gatavību, ko iepriekšējās sezonas neizdevās. Tagad rit pilnā sparā darbs ar Krievijas izlasi, 1. aprīlī sanāksim uz pirmo treniņu. Pirms tam ar Oļegu Znaroku aizbraucām uz ASV, lai klātienē novērtētu izlases spēlētājus. Uzskatu, ka ieguvām daudz un vērtīgas informācijas no Ziemeļamerikas tūres.
Kāds bija galvenais Ziemeļamerikas brauciena mērķis?
Uzdevums bija klātienē apskatīties spēlētājus, kurus iepriekš nebijām redzējuši, spēlējot tajā līmenī. Aprunājāmies, uzzinājām viņu domas par izlasi. Protams, bija vērtīgi apskatīties hokeju no malas, kā izskatās NHL, jo, televizorā skatoties, ir pavisam, kas cits. Ja esi uz vietas, tad vari izsekot konkrētā spēlētāja kustībām, darbībām ārpus kadra, ko tev piedāvā televīzijas kameras.
Svarīgākais bija novērtēt jaunos spēlētājus?
Mērķis, protams, bija apskatīties jaunos spēlētājus. Viesojāmies trīs pilsētās - Ņujorkā, Pitsburgā un Vašingtonā. Piemēram, kad Vašingtonā viesojas Canadiens, tas ļāva novērtēt veterānu Andreju Markovu, kuru iepriekš nebijām redzējuši. It kā spēlētājs gados, bet vēlējāmies redzēt, kā viņš spēlē. Pārliecinājāmies, ka Markovs patiesi labi spēlē. Sev atvēlētajā spēlēs laikā viņš iespēja patiesi daudz. Pasaules kausa kontekstā svarīgi ņemt vērā, ka turnīru aizvadīs mazajos laukumos. Izlasei vajadzīgi spēlētāji, kuri pieraduši pie šādiem laukumiem. Ja redzam, ka 37 gadus vecs spēlētājs ir augstā līmenī, tad laikam uz viņu jāliek lielāks akcents nekā, piemēram, uz KHL spēlējošajiem. Spēles kvalitāte daudz ko izsaka.
Kā mainījies NHL, kopš pēdējo reizi tur biji?
Tas jau bija sen. Turklāt, pašam spēlējot, nepievērsu pastiprinātu uzmanību apkārt notiekošajam. Spēlēju, kā man lika, bet neredzēju, kā tas no malas izskatās. Šī man bija pirmā reize, kad varēju klātienē vērot NHL klubus. Iepriekš tikai televizorā skatījos. Katrā ziņā interesanti paskatīties no malas. Pats pēdējo reizi tur biju 1993. gadā, tā kā ilgs laiks pagājis. Kas man pašam iekrita acīs? NHL ir ļoti kvalitatīvs hokejs. Tomēr skatītāju ziņā uzskatu, ka Eiropā hokeja līdzjutēji ir krietni vien aktīvāki un interesantāki. Labi, Ziemeļamerikā katra arēna ir maksimāli piepildīta, bet viņi tur sēž gluži kā teātrī. Sēž un aplaudē. Nav, piemēram, fanu sektora, kurš atbalsta spēlētājus no pirmās līdz pēdējai minūtei, uzdodot savā ziņā arī spēles tempu. Hokeja ziņā kvalitāte izpaužas praktiski visās komponencēs – piespēlēs un metienos. Ir atšķirība starp Eiropas hokeju. Iespējams, ledus kvalitāte arī savu lomu spēlē. Kaut gan dzirdēju, ka lielajās arēnās ledus kvalitāte nav īpaši laba. Komandas gandrīz vai netrenējas spēļu arēnās, bet gan speciālās treniņhallēs. Pārsteidza arī fakts, ka praktiski visas NHL komandas brauc tikai uz spēlēm. Gluži kā RīgasDinamo. (Smejas) Ir komandas, kuras pat spēļu dienu rītā treniņus aizvada savās treniņhallēs un vēlāk brauc uz spēlēm.
Kas no ieraudzītā pārsteidza, vai tieši pretēji - nepārsteidza?
Treniņu halles bija sava veida kultūršoks. Braucām uz Vašingtonas Capitals treniņu, lai pavērotu Aleksandru Ovečkinu. Izrādās, ka Capitals trenējas iepirkšanās centra astotajā stāvā. Pirmās domas, kad taksometrs mūs pieveda pie lielveikala, bija, ka esam nonākuši nepareizajā vietā. Teicām šoferim, ka mums nepieciešams nokļūtCapitals treniņhallē, viņš rāda uz adresi un saka, ka šī esot īstā vieta. Izgājām ārā un prasījām vietējiem, kur atrodas treniņhalle. Jautājām, kā iekļūt hallē, vai vispār mūs ielaidīs. Cilvēki vien noteica, lai ejot tikai iekšā, neviens neko neprasīs. Tā arī bija. Mēs iegājām, un tur bija aptuveni 30 cilvēki, kuri noraudzījās komandas treniņu. Pieeja ļoti vienkārša. Vēl interesanti, ka spēlētājiem izsniedz divas formas. Jautāju, kā jūs varat sadzīvot ar divām formām? Tomēr viņiem tā ir normāla parādība, ka viena ir treniņu, bet otra ir spēļu forma. Savā laikā nekad nevarēju iedomāties, ka var būt atsevišķas formas. Spēlētājs tomēr pierod pie vienas formas, kurā trenējies un attiecīgi pavadi ilgāku laiku. Savukārt, uz spēli iziet citā. Ziemeļamerikā tā pieņemts.
Vai, salīdzinot ar NHL, Krievijas hokejā valda noslēgtāka vide?
Varu piekrist, jo Krievijas hokejā visi mēģina noslēgties. Netiec nekur iekšā, jo īpaši pirms spēlēm. Atceros, kad bijām Jaroslavļā, pēc mūsu treniņa vēlējāmies apskatīties, kā Lokomotiv trenējas, bet tur visas durvis ciet. Tāpat arī Sanktpēterburgā visu noslēdza, neļāva skatīties. Ziemeļamerikā cita attieksme. Viss pieejams. Piemēram, Ovečkins pajautāja komandas vadībai, vai drīkstot mums izrādīt ģērbtuves, turklāt spēļu dienā – nekādu pretenziju. Aprunājāmies vēl ar treneriem. Paskatījāmies, kā viņiem viss noorganizēts, kādas ģērbtuves. Normāla attieksme, nevis kā pie mums. Spēļu dienā nevienu svešinieku iekšā nelaiž.
Iespējams, tā ir kultūras atšķirība?
Manuprāt, viņi neiespringst šajā aspektā, atvērtību uztver kā normālu parādību. Tā tam vajadzētu būt, jo spēlējam jau līdzjutējiem. Kāpēc, piemēram, skatītāji nevarētu atnāk uz savas komandas treniņiem? Vai arī cita situācija. Cilvēks nevar atļauties biļeti uz spēli, bet vismaz var apskatīties, kā viņa iecienītā komanda trenējas. Turklāt var atvest bērnus. Daudz vecāku ar savām atvasēm nāk un skatās. Ne visiem, bet daļai līdzi hokeja nūjas, un pēc treniņa palūdz spēlētājiem uz tām autogrāfus. Tā laikam ir citādāka mentalitāte.
Vai izdevās iespēt visu, ko bijāt plānojuši?
Kopumā mēs tikāmies aptuveni ar 15 spēlētājiem. Ar visiem Tampabejas spēlētājiem bijām Pitsburgā, Ņujorkā pieIslanders. Beigās, kad braucām prom, sapratām, ka varējām vēl palikt trīs vai četras dienas, lai pavērotu spēlētājus, par kuriem esam dzirdējuši labas atsauksmes.
Ko Andrejs Vasiļevskis teica par savu tiešo konkurentu Kristeru Gudļevski?
Viņš pozitīvi izteicās par Kristeru. Jautājām par konkurenci starp Kristeru un viņu. Atzina, ka abu starpā valda veselīga konkurence, bet kopumā Kristeru uzskata par labu vārtsargu. Nekā pārsteidzoša, jo abi viens otru cildina. Gluži kā jebkuram spēlētājam pajautā par kādu citu, tad uzreiz saka, ka viss ļoti labi. (Smejas)
Kā vērtē Kristera izredzes Tampabejas Lightning sistēmā?
Kristeram šobrīd nav viegla situācija. Galvenokārt tāpēc, ka Tampabejā pati komanda ir ļoti laba, kur visas pozīcijas nokomplektētas augstā līmenī. Praktiski nav tā, ka pret viņiem tiktu izdarīti daudz metieni un vārtsargs varētu slikti nospēlēt. Komanda spēlē ļoti labi. Ja vārtsargs ir līmenī, tad viņš tur šo spēli. Nav kā citās vājākās komandās, kur uz vārtiem izdara 50 metienus, vārtsargs salūst un nākas viņu mainīt. Jāsaka godīgi, ka Kristeram būs grūti tikt pamatsastāvā. Jāzina viņa domas šajā situācijā.
Kādas ir galvenās atšķirības starp Ziemeļamerikas un Eiropas hokeju?
Pati sistēma ir citādāka. Ja kādam spēlētājam ieplānotas desmit minūtes, tad viņam vairāk nemaz nedod. Piemēram, situācija ar Dmitriju Orlovu Vašingtonā. Pēc manām domām, viņš ir viens no labākajiem komandas aizsargiem. Tomēr viņam netiek vairāk par 12 – 13 minūtēm, kamēr pārējie aizsargi spēlē ap 20 minūtēm. Tā viņš arī spēlē, viņam nedod vairāk spēles laika. Pat ja iemet vārtus, pielieto spēka paņēmienus. Jāsaka, ka šajā ziņā viņiem ir dzelžaina sistēma. Katram atvēlēts savs laiks, ko laika gaitā, iespējams, paaugstina. Tas pats arī vārtsargu situācijā. Par šo jautājumu runājām ar Vasiļevski, viņš to apstiprināja. Ja tev ieplānots konkrēts spēļu skaits, tad vairāk par to nebūs. Gandrīz vai kardināli pretēja situācija Eiropā. Ja hokejistam aiziet spēle, tad lai spēlē, ko tur lieki raustīs. Ziemeļamerikā šādas atkāpes no plāna nav novērojamas, tur vairāk raksturīgs sistēmas hokejs. Ir zvaigznes, kuras var ielēkt jebkurā komandā, bet jaunajiem hokejistiem, kuri tikko ienākuši līgā, nākas iziet zināmu posmu. Savā ziņā smieklīgi, bet viņiem neļauj sevi ātrāk pierādīt. Tas it īpaši attiecas uz eiropiešiem. Iespējams, ar kanādiešiem un amerikāņiem ir citādāk.
Krievijā valda uzskats, ka NHL ir KHL tiešais konkurents. Kādas ir galvenās atšķirības starp abām līgām?
Tur viss vienkāršāk. Šķita, ka būs galvu reibinoši skati, bet sastapos ar pārsteidzošu vienkāršību. Tāpat kā KHL – spēlētāji staipās gaiteņos, zem tribīnēm, kur nav īpaši silts. Inventāru vadā līdzi – svarcelšanas stieņus, hanteles. Manuprāt, tieši KHL izceļas ar dažkārt nevajadzīgām prasībām. Ja, pieprasot piecus velotrenažierus, iedod, piemēram, četrus, uzreiz ceļ traci. Lūk, mums nolikums utt. Tajā pašā laikā, skatoties spēli starp Capitals unCanadiens, Monreāla bija paņēmusi līdzi divus velotrenažierus, kuri stāvēja zem tribīnēm. Gāja pamīt viens, – nokāpa, gāja otrs, nekādu problēmu. Iespējams, viņiem ģērbtuvē atradās vairāk, bet šaubos. NHL saskāros ar profesionālāku, bet reizē vienkāršāku attieksmi.
Kādas bija galvenās pārdomas pēc redzētā NHL klubu treniņos?
Ar interesi vēroju galvenā trenera darbības, kurš neskatījās, vai spēlētāji izpilda konkrēto uzdevumu. Spēlētāji zina, kas viņiem jādara. Tas laikam ir attieksmes jautājums. Ja seko svilpes signāls par uzdevuma beigām, tad nav kā KHL, kad spēlētāji neslido vienkopus, uzmet pa vārtiem. Tā ir treniņu kultūra, ko spēlētāji piekopj. Tādējādi pats treniņu process ir profesionālāks un pareizāks, nav haotisks. Trenerim nav daudz jāskaidro. Viņš izstāsta darba plānu, spēlētāji noklausās, un treniņš rit ļoti raiti. Vismaz es manīju, – spēles un treniņu process ir ļoti kvalitatīvi organizēts. Vienkārši, bet organizēti.
Atgriežoties pie intervijas pirmā jautājuma par pāragri beigušos sezonu. Kas bija galvenie iemesli, kāpēc atbrīvoja no darba ar Maskavas Dinamo?
Strādāju pēc labākās sirdsapziņas. Savu darbu veicu apzinīgi. Iespējams, tobrīd bija apstākļu sakritība, ka komandai nevedās ar sniegumu, mums vairums vadošo spēlētāju bija traumēti. Sanāca tā, ka vārtos praktiski visu laiku stāvēja trešais vārtsargs. Pirmais bija satraumējies līdz janvārim, kad tieši es devos prom. Pēc tam viņš stāvēja vārtos bez pauzēm. Vārtsargam ir liela loma komandas sniegumā, ne velti saka, ka labs vārtsargs tā ir puse no panākumiem. Ziemeļamerikā ir tas pats, ja pirmais vārtsargs spēlē, tad arī komanda spēlē. Tur sadalīts tā, ka pirmais vārtsargs aizvada 70 procentus spēļu, otrs 20 procentus, trešais desmit, lai gan sadalījums, protams, nedaudz var mainīties. Turpretī man līdz jaunajam gadam bija pavisam citādāk. Pirmais vārtsargs nospēlēja apmēram desmit procentus no visu spēļu skaita. Otrais aizvadīja gandrīz 50 procentus, bet trešais 40. Līdz ar to situācija bija citādāka, nekā cerēju. Attiecīgi komanda vājāk sāka spēlēt, tas arī bija redzams pērnā gada izslēgšanas spēlēs. Pret Sanktpēterburgu spēlējām ar trešo vārtsargu, lai gan zaudējām tikai divas spēles papildlaikā. Uzskatu, ka paveicām labu darbu. Arī fiziski komanda bija gatava. Tagad var redzēt, ka komanda izslēgšanas spēles aizvadīja vienkārši lieliski – visi skrēja, neviens neatpalika, spēka pietika visam. Grūti spriest, ja mēs nebūtu ieguldījuši tādu darbu, vai komanda pēcāk tā skrietu.
Kas mainījās komandā pēc aiziešanas?
Maskavas Dinamo spēle jau nemainījās. Tobrīd viss nedaudz loģiski sakārtojās. Arī vārtsargu jautājums atrisinājās. Kaut gan visās spēlēs, kuras aizvadījām, mums bija vairāk metienu, vairāk spēka paņēmienu, vienkārši negāja iekšā... Pēc tam bija vairākas reizes, kad spēlētājs vienkārši uzmeta un ripa ielidoja vārtos. Likteņa ironija. Jāpatur prātā, ja komandā notiek treneru vai spēlētāju rotācijas, izmaiņas gaidāmas jebkurā gadījumā. Tur pārmest es neko nevaru. Darīju visu, kā nākas. Nezinu, vai tagad būtu ko mainījis, visticamāk- nē. Ne spēles taktikā, ne sagatavošanās ciklā.
Kādas bija galvenās pārmaiņas, kad pārņēmi kluba vadību no Oļega Znaroka?
Atbildība, protams, lielāka. Pagājušais gads bija visai jokains, jo mēs punktu ziņā sasniedzām rekordu – 123. Iepriekš Dinamo nebija savākuši tādu punktu skaitu. Izslēgšanas spēlēs zaudējām vien Sanktpēterburgai, kas kļuva par čempioniem. Sezona pati par sevi bija izdevusies. Kāpēc šosezon viss tā sanāca? Domāju, ka šis nav īstais mirklis, lai par šo tēmu runātu, jo tur ir daudz blakusapstākļu, kas ierosināja izmaiņas komandā.
Daudz tiek runāts par Oļega Znaroka faktoru, ka spēlētāji bija pieraduši pie viņa stingrās rokas. Kā vērtē šādu argumentu?
Negribētu piekrist. Vienmēr jau grūti turpināt darbu, kad komanda sasniegusi teju visu iespējamo. Pēc tam katra mazākā neveiksme tiek novērtēta asāk. Tur viss kopā sajucis, tāpēc, manuprāt, atbrīvošanai no galvenā trenera amata ar sportisko pusi bija maz saistības. Tas ir mans uzskats, jo mēs katrs pildījām savu darbu ļoti nopietni. Strādājām no rīt līdz vakaram. Kopējais sniegums nebija slikts. Pēc sastāva, kas bija mūsu rīcībā, manuprāt, sestā vieta, ko izcīnījām regulārajā sezonā, bija atbilstoši šai komandai. Sezonas sākumā jau bija runa, ka no piektās līdz septītajai vietai mums vajadzētu būt. Neliekuļošu, sacīdams, ka godam veicām savu darbu. Katrā ziņā, tā ir tēma, kuru šobrīd plašāk nav vērts cilāt.
Komanda strādāja līdzīgi, kad galvenais treneris vēl bija Oļegs Znaroks?
Neko kardināli citādāku, kā bija iepriekš, mēs jau neizmainījām. Strādājot kopā ar Oļegu, tās pašas iestrādes jau bija. Tomēr bija nepieciešamas pārmaiņas, jo kā nekā astoņus gadus pavadījām vienā komandā. Daļa no hokejistiem bija kopā ar mums no pirmās dienas. Kopā sasniedzām augstus rezultātus. Laiks rit ļoti strauji, līdz ar to ir vēlme dažreiz arī pamainīt – atsvaidzināt darbības stratēģiju. Ieviest kaut ko labāku, pamēģināt citādāku pieeju. Protams, pie pirmajām neveiksmēm aktualizējas diskusija, ka vajadzēja darīt kā iepriekš. Vienmēr ir grūti vadīt komandu, kura sasniegusi augstus rezultātus.
Kā vērtē latviešu hokejistu sniegumu šosezon Maskavas Dinamo komandā?
Uzskatu, ka labi. Daugaviņa kontekstā tas bija vadības lēmums, kur viņi acīmredzami pasteidzās. Ja spēlētājs sezonas pirmajās spēlēs, guvis vienus vārtus un, veicis piecas piespēles, tad, manuprāt, situācija neprasīja, lai viņu atbrīvotu no komandas. Iepriekšējā gadā viņš bija komandas rezultatīvākais spēlētājs, ko pierādīja arī viņa spēle pēc pārcelšanās uz Ņižņijnovgorodu. Savukārt, Mārtiņš ir tāds spēlētājs, kurš, atrodoties jebkurā komandā, – gūst vārtus vai nē – ir tās vilcējspēks. Pērn visu laiku bija runas, ka Karsumu vajadzētu atlaist. Mēģinājām iestāstīt, ka neatkarīgi no viņa rezultativitātes, tāds spēlētājs ir vitāli nepieciešams komandai. Tādi darba rūķi, kuri neļauj pretiniekam atslābt, piekopj spēka spēli, komandu tikai pastiprina. Šogad savus vārtus Mārtiņš sameta, bet, diemžēl, guva traumu.
Cik nopietna ir Mārtiņa Karsuma trauma?
Tā ir sena pleca trauma. Nav tā, ka viņš šogad kaut ko nepareizu būtu darījis. Vienkārši Mārtiņa spēles stils ir tik ļoti aktīvs, ka bija neizbēgami atsvaidzināt traumu. Citas izejas nebija, kā vien operēt.
Rīgas Dinamo par spēlētāju atbrīvošanu nekonsultējās ar tobrīd galveno treneri Kari Heikilu. Kā bija Maskavas Dinamo?
Domāju, ka vairums klubos vadība lemj par spēlētāju atlaišanu, nevis treneri. Tomēr viņi ir darba devēji, kuri gādā par komandas finansējumu. Attiecīgi katrs no viņiem uzskata par vajadzīgu lemt par šāda veida jautājumiem. Nebija tā, ka mēs nezinājām par pārmaiņām. Vienīgi bijām nolikti fakta priekšā, ka konkrētos spēlētājus šodien atlaižam un viss. It kā mēģini pārrunāt situāciju, bet tev pasaka – nē, mēs maksājam naudu, mēs nolemjam. Ko šādā situācijā, lai dara?
Kāda situācija šobrīd ar Krievijas izlasi?
Šajā brīdī kopā ar Znaroku esam izlases treneri. Priekšā mums ir pasaules čempionāts, pēcāk pasaules kauss un olimpiskās spēles. Vēlētos visu iepriekš minēto piedzīvot un sasniegt augstāko. Tajā pašā laikā neko skaidri nevar zināt. Piemēram, man līgums ir spēkā tikai līdz čempionāta beigām. Tāpēc nav garantijas, ka viss paliks, kā iepriekš runāts.
Kādus mērķus izvirzīja sākumā, kad parakstījāt līgumu?
Krievijā saka, ka galvenās sacensības ir olimpiskās spēles, bet, sākoties sezonai, katra Eiro tūre ir svarīga. Mēs ar Oļegu tieši runājām par šo tēmu. Viņš arī atzīst, ka nevarēja iedomāties, ka nāksies atskaitīties par katru Eiro tūri un kāpēc zaudēts citām komandām. Liela valsts, lielas prasības. Katram gribas uzvarēt visus. Tā bijis no laika gala. Nav jau slikti, ka mērķi tik augsti, bet spriedze tad arī ir augsta.
Pēc atbrīvošanas no Maskavas Dinamo, krievu medijos parādījās ziņa, ka tas varētu ietekmēt darbu ar Krievijas izlasi.
Nē, tur bija citādāk. Izlases kontekstā uzskatīja, ka tagad varēšu vairāk pievērsties darbam. Ja būtu aizvadījis pilnu sezonu ar Dinamo, tad sanāk, ka Oļegs paliek viens. Tagad vismaz varēju apskatīties arī citas KHL izslēgšanas spēles. Vienkārši nebija precīzi formulēts. Pēcāk saņēmu zvanu, lai neuztraucoties, jo viņi domāja, ka tagad būs vairāk laika, ko veltīt izlasei. Tāpēc sanāca, ka nepiekritu citu KHL klubu piedāvājumiem līdz sezonas beigām, jo tādi bija.
Vai bija piedāvājums no Rīgas Dinamo?
Godīgi teikšu, ka bija. Piedāvāja strādāt līdz sezonas beigām. Tas nozīmētu, ka atkal nāktos būt divās vietās vienlaicīgi – klubā un izlasē. Turklāt praktiski bija sezonas izskaņa. Tas, manuprāt, nebūtu pareizi. Tāpēc atteicos no šī piedāvājuma.
Kā ar piedāvājumiem no citiem KHL klubiem? Vai vispār ir doma un vēlme strādāt KHL?
Pagaidām neko nevaru pateikt. Iespējams, pēc mēneša varētu zināt. Ceru, ka bez darba jau nepalikšu. Pats šobrīd aktīvi neko nemeklēju. Vispirms jāsaprot, kas kopumā notiek. Sekmīgi jāaizvada pasaules čempionāts, tad varēs sākt domāt šajā virzienā.
Kā darba meklēšanu ietekmēs Krievijas Sporta ministrijas pieņemtais likums, ka ārzemju treneri nevarēs strādāt galvenā trenera amatā Krievijas klubos?
Vai tad likums jau pieņemts? Ar Pēteri Skudru un Arti Ābolu līgumus pagarināja. Par to grūti spriest, tad jau manīs. Šeit, protams, jārēķinās, ka katru sezonu reglaments mainās. Nav konsekventas attīstības. Līgai ir pie kā strādāt.
Vai darbs ar Latvijas izlasi būtu aktuāls?
Protams, ka iekšēji vēlos atgriezties Latvijas izlasē. Pagaidām situācija tāda, ka esmu saistīts ar Krievijas izlasi. Šobrīd nevaru no turienes aiziet. Laiks rādīs, kas būs nākotnē. Tagad būtu grūti kaut ko apsolīt. Domāju, ka tas būtu pagodinoši strādāt ar Latvijas izlasi. Tas ir gods, ka tu vari pārstāvēt savu valsti kā izlases treneris. Ar Kirovu Lipmanu sazvanījāmies, bet uzreiz teicu, ka šī tēma atkrīt un nav pat vērts viņu apspriest. Man ir līgums ar Krievijas izlasi, kur maksā algu. Nevaru tā vienkārši pateikt, ka eju prom. Kirovs to lieliski saprot.
Gaidāmajā pasaules čempionātā Latvija un Krievija tiksies 9. maijā. Spēle noteikti būs sīva, ko pastiprina arī vēsturiskais konteksts. Ar kādām sajūtām sagaidi šo spēli?
Tā būs spēle, kura jāuzvar. Komandai mērķi visaugstākie. Protams, no sāniem spiedīs abas puses. Pieļauju, ka atkal negatīvi apspriedīs manu rīcību – kā mēs stāvēsim, kas ir vai nav piesprausts pie žaketes. No tā nevaru aiziet prom. Man svarīgi būt ar komandu, palīdzēt uzvarēt, neatkarīgi kurā dienā spēlējam. Galvenais mērķis ir viens – uzvarēt pasaules čempionātā.
Kā attiecies pret komentāriem par darbu ar Krievijas izlasi?
Mēģinu nelasīt, bet, protams, nav patīkami. Dzīvoju pēc principa – tas, kurš tev runā aiz muguras, vienmēr paliks nopakaļus. Tādi cilvēki pastāv. Var redzēt, ka viņiem nav ko darīt, tāpēc izgāž savas negācijas, aprunā viens otru. Tas diemžēl jāpieņem. Svarīgākais, ka mani atbalsta ģimene un draugi.
Pieļauju, ka atmiņā vēl palicis pērnā gada fināla incidents, kad Krievijas izlase nesagaidījusi Kanādas himnu, pameta laukumu. Kas tur īsti notika?
Paspiedām Kanādas izlases spēlētājiem rokas, nostājāmies vietā, – sāka skanēt We are the champions un pasniegt medaļas kanādiešiem. Sapratām, ka mums jāiet prom. Tas, protams, neatbrīvo no atbildības, ko mums vajadzēja zināt. Savā nodabā gājām, organizatori atvēra vārtus spēlētājiem. Turklāt mēs vēl gājām gar solu, kur sēdēja Fāzels un visi pārējie federācijas locekļi. Teorētiski viņi jau varēja pateikt, ka jums jāpaliek uz laukuma. Attapāmies tikai ģērbtuvē , ka himna vēl nav noskanējusi. Tas nebija apzināti, bet, protams, kā jau teicu tas, neatbrīvo no atbildības. Tobrīd, stāvot tur, sapratām, ka tas ir viss.
Pagājuši jau gandrīz astoņi gadi, kopš strādā Krievijā. Kā vērtējams pavadītais laiks?
Laiks visai ātri pagājis. Nebiju iedomājies, ka tik ilgi pavadīšu laiku Krievijā. Tobrīd, kad braucu, domāju, ka paies gads vai divi, atlaidīs no komandas un braukšu atpakaļ. Redz, ka viss ievilkās. Protams, ka hokejs šeit ir augstā līmenī, turklāt man kā trenerim interesanti strādāt. Strādāt jau visiem vajag. Neatkarīgi no tā, ka būs tādi, kuri pārmetīs, ka strādāju Krievijā. Es vairāk skatos uz darba līmeni.
Kādas sagaidas pirms pasaules čempionāta?
Prasība ir zelta medaļas. Tas, protams, ir grūtākais, jo, kā rāda vēsture, mājiniekiem īpaši neveicās. Cerēsim, ka mums izdosies sasniegt izvirzītos mērķus.