Laikā, kad jūs lasīsiet šīs rindas, Latvijas hokeja izlase Vankūverā jau būs aizvadījusi četrus treniņus un būs zināms arī izlases pieteikums olimpiskajām spēlēm. Desmit stundu laika starpība starp Rīgu un Vankūveru drukātajai presei liek atrasties sliktākās pozīcijās.
Es vēl nezinu, kā pirmajā treniņā kopā ar pārējiem puišiem jutās abi NHL zvēri – Kārlis Skrastiņš un Oskars Bārtulis –, kāds šobrīd izskatās Kaspars Daugaviņš, kuru atraktīvā un jautrā rakstura dēļ komandas biedri sen jau gaida. Tāpat vēl esmu neziņā, kā beigusies Artūra Kuldas sāga. Pēc ziņām, kas nāca no izlases, Starptautiskā olimpiskā komiteja (IOC) šoreiz liekot strikti ievērot t. s. 23 spēlētāju pieteikumu, ļaujot jaunus spēlētājus pieteikt tikai savainojuma vai slimības gadījumos. Svētdienas treniņā Latvijas komandā visi bija sveiki un veseli. Atgādināšu, ka šāds pats punkts bija spēkā pirms Turīnas olimpiskajām spēlēm, taču tur mūsējiem izdevās pēdējā brīdī aizvietot treneru uzticību zaudējušo Igoru Bondarevu ar Krišjāni Rēdlihu. Turklāt Krišs toreiz uz Eiropu dzinās no AHL kluba... Šobrīd Kulda atkal ir AHL spēlētājs un klubs viņu labprāt laistu uz Vankūveru, bet ne kā izlases rezervistu.
Skaidrs, ka šī IIHF un NHL vienošanās par spēlētāju pieteikšanu līdz decembra beigām ir pilnīgs nonsenss. Nevienā citā olimpiskajā sporta veidā tā nav! Jebkuras izlases treneriem un ģenerālajiem menedžeriem šādā situācijā ir jābūt lieliem gaišreģiem, ka pusotra mēneša laikā, piemēram, kāds spēlētājs Meijers galīgi nezaudēs sportisko formu. Bet, ja tas ir noticis vai tieši pretēji kā Oļega Sorokina gadījumā, vari lēkt kaut vai ārā no biksēm, bet tev trenera uzticība bija jāiegūst līdz 29. decembrim. Būtībā viss šis stāsts ir tikai par to, ka NHL uzspiedusi IIHF pozīciju: spēlētājiem ir jāzina, ko viņi darīs olimpisko spēļu laikā. Lai varētu plānot savu dzīvi. Velkot paralēles: tas ir tāpat kā ar Latvijas līdzskriešanu amerikāņiem Irākā un Afganistānā. Ne mums vajag un ne mēs zinām, kāpēc tas jādara, bet varenais un bagātais sabiedrotais tā lēmis, un tev, Kirov, viņš ir jāklausa!
Salīdzinot ar pirmo treniņu, maiņās nekādu izmaiņu. Kā pirmie strādā sarkanie – Reķis, Pujacs, Cipulis, Vasiļjevs un Ņiživijs. Tad zilie – Sorokins, K. Rēdlihs, Ankipāns, Sprukts un Karsums. Tad nāk melnie – Laviņš, Galviņš, M. Rēdlihs, Širokovs un pēc dēla Henrija piedzimšanas kopš otrā treniņa uz strīpas ir arī Dārziņš. Un dzeltenie – Meija, Bērziņš, Sotnieks, kā arī visi trīs vārtsargi – Masaļskis, Naumovs un Muštukovs. Šāds vārtsargu rangs izveidojies pēc pārbaudes spēles Frankfurtē ar Vāciju, kur savu iespēju tikt uz augšu garām palaidis Muštukovs. Pirmās trīs maiņas treniņos ļoti cītīgi strādāja kā vairākuma realizētāji un, protams, arī vairākuma neitralizētāji. Treneriem ir doma kā centru pamēģināt Daugaviņu. Kaspars eksperimentam piekritis, tikai ar piebildi, ka viņš kā centrs savā dzīvē aizvadījis tikai trīs mačus.
Daudz diskusiju bijis arī par Amerikas mazākajiem hokeja laukumiem. Man Britannia Centre laukums šķita gandrīz tikpat mazs kā Talsos, taču Oļegs Znaroks un arī hokejisti atzina, ka tik mazs jau nu neesot. Lai iztīrot brilles... Arī zonas šajā BC laukumā neesot gluži tādas kā Canada Hockey Place, kur notiks spēles. "Tur ir stipri garāka uzbrukuma zona," ar pieredzēto dalījās Ģirts Ankipāns. "Uzbrucējiem tā ir kā medusmaize, toties sarežģītāk būs aizsargiem."
Arī pēc trešā treniņa un atkal četri mūsējie – Širokovs, Ankipāns, Galviņš un Miķelis Rēdlihs – tika aicināti uz dopinga analīzēm. Kopā ar sestdien analizētajiem Vasiļjevu, Dārziņu, Cipuli un Laviņu nu jau pārbaudīti astoņi... Doks Jānis Kvēps par šādām antidopingistu aktivitātēm tikai pamet ar roku. Lai taču pārbauda. Ja visi jau būs pārbaudīti, vēl taču var skatīties arī Kirovu un žurnālistus. Otrajam kvartetam šī triju stundu procedūra liedza prieku piedalīties viesībās pie Kanādas latvieša Savica, kur bija arī Zatleru pāris un Koķes kundze. Taču, tā kā olimpisko spēļu laikā Znaroks ieviesis sauso likumu, puiši īpaši neskuma. Nav informācijas, vai arī svētdien pārbaudītie domā tāpat, jo pēcpusdienā pārējā komanda tika vesta iepirkties uz kādu no Vankūveras lielajiem iepirkšanās centriem. Par Latvijas Olimpiskās komitejas izsniegto dienas naudu – 125 lati visai olimpiādei – gan neko dižu nenopirksi, bet, ko darīt, ja valsti piemeklējusi dižķibele... Gan ne visus.
– Kā jāspēlē ar krieviem? – jautāju vienam no izlases uzbrukuma līderiem Mārtiņam Karsumam.
– Mums jāspēlē fizisks hokejs un vairāk jāmet pa vārtiem. Ja mēģināsim aizspēlēties līdz tukšiem vārtiem, tad ar metienu varam arī nokavēt.
– Un kā iespējams neitralizēt krievu NHL zvaigznes?
– Nedrīkstam viņiem pievērst pārlieku lielu uzmanību. Jāspēlē pašiem sava spēle, jāspēlē, kā mākam, un viss.
– 2000. gadā Pēterburgā pret viņu zvaigznēm Latvija nospēlēja ļoti labi. Vai Vankūverā nav iespējams līdzīgs scenārijs?
– Es jau saku: mums ir jāspēlē agresīvi. Gan jau būs labi.
– Pirms olimpiādes SA+ pozitīvajā variantā, kad Koķe pēc uzvaras nāk ar jums visiem bučoties, Puče paredzēja, ka tu jau pirmajā izgājienā uz ledus no ierindas izsit Ovečkinu...
– (Smejas). Armands bija labi pafantazējis. Nē, nē, man nav tāda mērķa. Es esmu braucis uz Vankūveru spēlēt hokeju.
– Cik tev gribas Vankūverā nospēlēt spēles?
– Visas!
Latvijas un Krievijas mačs 17. februārī pulksten 7 pēc Rīgas laika. Turam īkšķus!